Kā atpazīt “ārzemniekus” 0
Spānijas kailgliemezis (Arion vulgaris) no vietējā atšķiras ar krāsu. Latviešu mīkstmieši ir pelēki, spāņu – rudi oranži. Lieluma ziņā abi ir gandrīz līdzīgi, jo arī vietējie mēdz sasniegt sprīža garumu.
Spāņu kailgliemeži jau ir īsts posts daudzviet pasaulē, tie apdraud gan savvaļas augus, gan kultūraugus. Turklāt šie līdēji var pārnēsāt bīstamus augu patogēnus. Tas ir starpsaimnieks parazītiem, kas apdraud suņu dzimtas dzīvniekus. Arī mājlopi var saslimt ar botulismu, kuru ierosina baktērijas, kas kopā ar gliemjiem nonāk zaļbarībā.
Patlaban ir vērts rīkot pat speciālas gliemežu lasīšanas talkas – gan spāņu (dārzā un savvaļā), gan vietējo (tikai dārzā).
Tagad savāktie pieaugušie gliemji nepagūs atstāt pēcnācējus.
Gliemji patlaban ir visrijīgākie, jo tiem jāpagūst sasniegt dzimumbriedumu, lai vasaras otrajā pusē piedētu pasauli ar savu pēcnācēju oliņu pērlītēm. Dēšana parasti sākas jūnija beigās.
Gliemežu papildspēki dārzā var ierasties ar augsni, kompostu u.c., taču visbiežāk ar augiem podos. Tāpēc visdrošāk ir iegādāties kailsakņus vai mājās pirms stādīšanas rūpīgi apskatīt augu sakņu kamolu. Ja ir aizdomas, zemi viegli nokrata no saknēm un sadedzina.
Gliemežu oliņas parasti ir vairākas vienkopus, līdzīgas gaišiem ikriņiem. Nesajauciet ar ilgstošas iedarbības mēslojumu, kas iestrādāts augsnē.
Pilnībā gliemežus iznīdēt nevar, jo ieradīsies arvien jauni karapūļi, bet ierobežot gan var.
