Latvijā
Vēsture

Vai laika dzirnās samaltās mājas nav svētas? Tās piemin vien dižkoki un Guntis Eniņš1

Ģenerāļa Goppera māju drupas. Foto – Guntis Eniņš

Dižkoki daudzviet Latvijas laukos ir kā pēdējie sargi, kas uzrauga bez saimniekiem palikušās mājas un pamesto ēku drupas. Viņi gaida, kad šajās vietās atkal atgriezīsies dzīvība. Dažviet šis process jau ir sācies.

Karš, komunisma terors, izsūtīšana uz Sibīriju, tad zemnieku sadzīšana kolhozos un pārcelšana uz dzīvi ciematos iztukšoja latviešu zemnieku sētas. Mājas pamazām saguma un sagruva vai tika nošķūrētas kolhoza lauku meliorācijā. Tās lielās, pamatīgās mājas, kurās ienāca svešinieki, tika pazemotas un piesmietas.

Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, tomēr vēl arvien daudzu māju pamatus un drupas var saskatīt Latvijas laukos, kur pamestajos dārzos veco ābeļu zari apauguši ar sirmām sūnu bārdām kā spoku pasakās. Ābeles pārvērtušās mežoņos, tomēr pavasarī uzzied baltas un rudenī dāvā ābolus meža zvēriem. Tādos bijušo māju pagalmos, iznīkušajos dārzos vai iebraucamo ceļu gatvēs saglabājušies lielie koki. Daudzi no tiem ir dižkoki vai dižkoku kandidāti. Māju koki vēl cīnās, lai saglabātu piemiņu un latvisko ainavu.

Pirms gadu tūkstošiem, kad šeit ienāca senās ciltis, visapkārt bija zaļa pirmatnēji mežonīga koku jūra, un tikai atsevišķu mājvietu salas ar tīrumiem veidoja tā laika ainavu. Tagad ir pilnīgi otrādi – Zemgalē rudens zeltītajā labības lauku jūrā ir zaļas džungļu salas. Tās palikušas bijušo māju un dārzu vietā, kur vectēvu stādītie koki starp nātrēm un nezāļu staipekņiem cīnās ar meža kokiem un zvēru takas izvijas biezoknī. Uz šīm vietām vairs nenāk piederīgie un citi cilvēki.

Imants Ziedonis latviešus nosauca par labu kapu tautu, jo mēs ļoti daudz dzīvojamies pa kapiem un prasmīgi tos kopjam. Bet es gribu iekliegties: “Latvieši, vai tad bijušo māju vietas, pagalmi un latvisko ainavu sētas nav svētas?” Kur dzimis tavs vectēvs un viņa tēva tēvs, kur uzauga tava dzimta jau no aizgājušā gadu simta, kur izauga tavi gēni, kur apzinīgā darba sviedros slacītos laukos pulsēja tavu senču asinsrite, kur skrēja basās kājas uz ganībām no mājas. Tavi vecie koki vēl atceras dzimtļaužu dziesmas, gaviles svētkos un klusās asaras sēru brīžos. Kā var pamest un neapciemot savas sākotnes takas, kur senči Latvijas āderu ūdeni smēla no akas?

Latviskā ainava vēl dzīva!

Es to redzēju, kad pacēlos debesīs – ar putna acīm raudzījos, lidojot pāri Kurzemei, Zemgalei, Vidzemei un Latgalei. Atkal latvieši saiet viensētās, kur mājas palikušas. Bet visa zeme kā vecās rētās. No augšas var redzēt vietas, kur bijušas lauku sētas. Tur veci mūra pamati balsnī, tur lieli koki aug. Tur taku vietas, tur aku vietas, tur kapu vietas, tur iezīmējas citā krāsā vecā ceļa vieta un pagalms arī. Un savā gara iztēlē gadsimtiem pāri es ieraugu to zemnieku un zirdziņu ar spīļarklu, kas ar zemi un parādās man ganiņš kā Rozentāla gleznā ar brūnām gotiņām un baltām aitām, jēriem, ar kranci abi gavilē no pavasara dāsnā prieka. Man sirdī iesmeldzas kā uguns – “Tik īss bija Latvijas laiks!”

Latvieši, liels dārgums ir bijušo mājvietu vārdi: “Ķonāni”, “Sviestēni”, “Pārenieki”, “Naiži”, “Vilkutaures”, “Virtakas”, “Vangstrēbji”, “Zārvalki”, “Baižas”, “Kalnaklaukas”, “Jaunvēdersāpes”, “Kreiļi”, “Jāņandreji”, “Maskati”, “Ciskāni”, “Augļēni”, “Ģībēni”, “Karnači”, “Meņģeles”, “Braki”, “Iļākas”, “Ķaubji”, “Stūķi”, “Ķūķi”, “Gūdas”, “Simtēni”, “Eicēnļustes”, “Aizrīdzene”, “Pūkšeri”, “Zeikari”, “Lejas Kļaustes”, “Veckalna Smīdes”. Latvju zemnieki dzīvoja viensētās un katru vietiņu nosauca zīmīgā vārdā.

Dižkoki piesaista sirdij, palīdz saglabāt senču piemiņas vietas un bijušo māju vārdus dabā un kartēs. Koka simbols ar vārdu Atpiļu upurozols rāda, ka tur kādreiz bija Atpiļu mājas. Citviet vientuļš dižozols zeltītu druvu vidū kā stiprs zīmogs atgādina: šeit, Anneniekos, bija Inķēnu dzimtas sēta ar daudzām ēkām. Kolhozs visu nogrūda, apraka. Ozolu nevarēja. Tas glabā mājvārdu. Stirnas pa plašu labības lauku iemin takas, un Inķēnu ozols ir viņu pulcēšanās vieta. Zibeņi šķeļ stumbru daudzās rētās, bet ozolam ir jāpastāv, jo viņš ir pēdējais.

Talkās un ikdienā sakopsim un atdzīvināsim bijušos vārdus, kur krūmos un jaunajā džungļu mežā ieauguši dižkoki. Atbrīvosim tos, pieliksim aizsardzības zīmi un nosaukumu pēc mājvārda. Pieliksim nosaukumu arī ceļa malā, lai tad, kad svešumā aizbraukušie mazbērni atgriezīsies dzimtenē, viņi varētu atrast un zināt, kur bija viņu dzimtas saknes, kur un no kā viņi saņēma gēnos savu raksturu. Dižkokiem valsts ir noteikusi aizsardzības režīmu, valsts juridiski ņems aizsardzībā jūsu koku.

Ja dzimta mirusi vai iznīcināta, tad mēs, palicēji, kuriem liktenis bijis dievišķi žēlīgs palikt dzīviem Latvijā, sakopsim atmiņu takas, darīsim mūsu sāpju zemi skaistāku, saturīgāku un ainaviski daudzveidīgāku. Dižkoki ir pērles latviskās ainavas vainagā. Tie, kas aizbrauc, – viņiem dzīve bija grūta, viņi tur strādā, turas un sūta naudu uz mājām. Bet mums, palicējiem, ir milzīga atbildība – varbūt vislielākā nekā jebkad vēstures ceļu serpentīnos – noturēt Latviju. Mums jānotur oligarhu vēderi un vienlaikus arī aizbraucēju mājvietas, zeme, kur latviski domā un lauku ainavu saglabā. Dižozoli mums palīdzēs, jo dižozoli ir stipri – pārcieš lodes, zibeņus un pērkonu, arī lielo ievainojumu sāpes.

Ģenerāļa dzimtas mājas

Ar televīzijas žurnālistu Ralfu Šēniņu mēs taisām īsas videofilmas Latvijas simtgades projektam par kokiem un cilvēku likteņiem. Tās rāda LTV1 ceturtdienās pulksten 18.53, raidījumā “Ceturtā studija”. Katru nedēļu braucam uz zūdošām vai zudušām latviešu zemnieku sētām, redzam māju drupas un akmeņu čupas pie dižkoku kājām. Mēs runājam ar kokiem un cilvēkiem, mēs runājam ar tiem mazbērniem un novadpētniekiem, kas zina patiesību par cilvēku un dižkoku likteņiem.

Meklējot dzimtas likteņa pēdas senajam Atpiļu upurozalam, ar televīzijas grupu un profesoru Juri Urtānu nonācām “Maskatos” Ziemeļlatvijā, Plāņu pagastā uz Vijas upes krasta. Tā mēs nokļuvām Latvijas seno māju atjaunošanas brīnumā kā īstenības pasakā. Tās ir leģendārā ģenerāļa Kārļa Goppera dzimtās mājas.

“Maskatu” mājvārds pieminēts jau zviedru hronikās 1601. gadā. Pirmais Gopperu dzimtas sencis dzīvojis kaimiņu mājās – “Ruķos”. Pēc Ziemeļu kara, 1727. gadā, pirmoreiz parādās Gopperu uzvārds. Viņa dēls Dāvis tiek pārcelts uz “Maskatiem”. Ar to sākās dzimta, kas ļoti kupli sazaroja astoņās paaudzēs, dāvājot Latvijai garā un mākslā bagātus cilvēkus.

Vēlākos laikos “Maskatu” saimniecību vadīja ģenerāļa brālis Augusts Goppers, jo talantīgais kara vadonis bija aizņemts lielajos notikumos un pasaules karos. 1920. gadā ģenerālis atgriezās Latvijā, savās dzimtajās mājās. Bet daudzi atbildīgie pienākumi viņu saistīja ar Rīgu. “Maskatos” turpināja saimniekot Augusts. 1940. gadā ģenerāli Gopperu arestēja un 1941. gada 25. martā nošāva čekas pagrabos. 1944. gadā Gopperu dzimta ar trijiem zirgu pajūgiem devās bēgļu gaitās uz Kurzemi. Karš dzimtu sadalīja, Latvijā palika Aleksandra Goppera meitas – Biruta, Elza un Anna. “Maskatos” atgriezties viņas vairs nedrīkstēja. Mājas bija lielas un rūpīgi koptas. Tur pa atsevišķām istabām tika izmitinātas trīs četras ienācēju ģimenes. Lielajā kūtī iekārtoja zirgu fermu. Savstarpēju kašķu dēļ 1980. gadā izcēlās ugunsgrēks. Nodega kūts un lielais šķūnis. Laimīgā kārtā uguns nepārsviedās uz dzīvojamo māju, liesmas atvairīja senču stādītie lielie koki.

Sajūtas kā bērnībā

1991. gadā pēc brīnumainās Atmodas otrreiz atdzima Latvijas valsts. 1992. gadā ģenerāļa Goppera brāļa Augusta dzimta atguva “Maskatus” kā senču svētumu. Desmit gadus visi sūri, grūti strādāja, lai izvāktu sociālistiskā dzīvesveida mēslus un glābtu mājas no bojāejas, lai atjaunotu un uzceltu nopostītās ēkas, lai darītu skaistu visu “Maskatu” sētu. Gopperu dzimtā ir seši mūziķi – pianisti un vijolnieki. Bet strādāja visi, nežēlojot savas mākslinieku rokas. Palīdzēja radi un draugi. Goppera fonds no Amerikas katru gadu piešķīra 1000 dolāru, kas 90. gados bija liela nauda. Viņi saka lielu paldies Goppera fondam, jo bez šīs palīdzības būtu bijis grūti visu paveikt. Mājas ir atjaunotas senajā izskatā, ir iekārtota arī ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba.

Visvairāk mani pārsteidza skaistās kūts drupas. Kaut ko tādu es redzēju pirmoreiz. Akmens mūri atgādina Senās Grieķijas vai Romas vēsturisko celtņu fragmentus. “Maskatu” lielās kūts drupas ir iekonservētas, nedrošās un drūpošās vietas sacementētas, augša noklāta ar ruberoīdu. Laukakmeņu mūri nav ieauguši nātrēs vai krūmu biezoknī kā daudzās citās vietās, bet apkārt varenajām akmens sienām un arkām ir iekopts zāliens. Uz viena akmens iekalts ēkas celšanas gads “1897”.

Pa augusta rasu mums pretī nāca skaista sieviete basām kājām – Augusta Goppera mazmeita pianiste Lelde Paula. Un basām kājām pa rasas pilienos pērļoto zāli nāca 1922. gadā dzimusī Augusta Goppera meita Elza – skaistākā sieviete no Latvijas laikiem, kādu jebkad esmu redzējis. Istabā viņa piesēdās klavierēm, pati spēlēja un dziedāja skaistu āriju. Operators filmēja. Tie bija kā burvības atdzimšanas mirkļi. Elzas māsa Biruta, dzimusi 1921. gadā, rādīja albumu ar vecajām bildēm no pagājušā gadsimta 20. gadiem un uzbūra mums laikmeta ainas. Skaisti saulainajā vasaras dienā uz balta galdauta mums klāja cienastu mājas priekšā zem kuplas ābeles zariem. Es jutos kā nokļuvis bērnībā, kad karstajās vasaras dienās “Ķonānos” pusdienu galdu klāja zem senču kļavām. Operators filmēja stāstus par tāliem aizgājušiem gadiem, ko atcerējās elegantās kundzes. Biruta stāstīja par “Atpiļu” mājām un rādīja bildes, kur redzams vecais Atpiļu upurozols pirms simtu gadiem, dižens un kupls kā pieclatnieka zīmē. Tur vecajās bildēs “Atpiļu” mājas izskatās tikpat varenas un skaistas kā visu Latvijas čaklo saimnieku mājas.

Senatnes svētums

Atpiļu ozolu es pirmoreiz ieraudzīju, mērīju un fotografēju 1980. gadā. Skats bija bēdīgs – kā pie neglābjama slimnieka gultas. Stumbrs un lielie virszemes sakņu kupri lielās rētās, zari gandrīz nokaltuši, zaļoja tikai kādi desmit procenti no vainaga. Lielās “Atpiļu” mājas izskatījās tikpat žēlīgas un sanīkušas kā vecais, slimais ozols.

Biruta bija Atpiļu dēliem māsīca, tāpēc pie viņas palicis šis albums ar unikāli dokumentālām bildēm: kāzinieki pie Atpiļu upurozola stumbra, trīs Atpiļu dēli pie sava mīļā ozola, vēl jauni, pirms leģiona un Sibīrijas, “Atpiļu” māja pirms piesmiešanas un iznīcināšanas, baltā ziemas sarmā aiz kuplajiem upurozola sarmotiem zariem.

Atjaunotajā Latvijā “Atpiļiem” mantinieku vairs nebija. Šo vietu iegādājās K. Cīrulis. “Atpiļu” mājvietu un veco ozolu viņš ir aizrautīgi sakārtojis. Varētu sacīt, ka par daudz centīgi sakārtojis – nojaucis māju un visas piesmietās ēkas, atstājis vienīgi veclaicīgo klētiņu, kaut gan no mājām un kūts būtu varējis atstāt vismaz pamatus un kūts drupas kā “Maskatos”, lai labāk izjūtam šīs vietas senatni un svētumu. Vecais Atpiļu upurozols vēl dzīvs; labi apkopts, tas noraugās uz jaunajiem laikiem ar dažām sulīgi zaļām zaru skupsnām kā tāds krīvu krīvs.

Maz ir Latvijā tādu laimīgu māju, kas pārdzīvoja vardarbību un izturēja piesmiešanu. Un vēl mazāk ir tādu māju, kuru iedzīvotāji un viņu pēcnācēji pārcieta baigos gadus un atgriezās savās mājās. Varbūt vēl ir mājas, kas joprojām cer un gaida savējos – kādos vējos tie nesti un kādos ceļos tie kavējas.

Mājas līdz pēdējam cer, jo Latvijas valsts simtgade ir tuvu. Varbūt Simtgades birojs varētu ierosināt projekta ideju par seno mājvietu sakopšanu un iezīmēšanu ar ceļa rādītājiem. Šim mērķim varētu izveidot fondu, kurā līdzekļus ieskaitītu arī tie, kas svešumā pelna lielo naudu. Tad, atbraukuši dzimtenē, viņi zinātu apmeklēt savas īstās mājas, kur izjutu satikšanos ar senču gariem. Varētu sākt veidot izglābto māju sarakstu: “Maskati”, “Billītes”, “Auči”… Un arī sakopto dižkoku sarakstu, kas iezīmē un saglabā bijušo mājvietu piemiņu.

Ģenerālis un skautu priekšnieks Kārlis Goppers

Kārlis Goppers dzimis 1876. gada 2. aprīlī Plāņu pagastā, beidzis Viļņas junkuru skolu. Piedalījies Pirmajā pasaules karā kā cara armijas komandieris dažādās dienesta pakāpēs un vienībās, komandējis vienības latviešu strēlniekos, Kolčaka baltgvardu armijā, neatkarīgās Latvijas armijā. Kā bezbailīgs, drosmīgs komandieris ieguvis daudzus augstākos apbalvojumus Krievijas impērijā, arī citu valstu ordeņus un apbalvojumus. Latvijas brīvvalsts laikā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. 1920. gadā atgriezās Latvijā, bija Apsardzības ministrijas padomes priekšsēdētājs un daudzu citu organizāciju priekšsēdētājs. Brīvvalsts laikā bija pirmais un vienīgais Latvijas skautu organizācijas prezidents. Sarakstījis vairākas grāmatas, bijis arī žurnāla “Latviešu Strēlnieks” redaktors. 1940. gadā apcietināts un pratināts. 1941. gada 25. martā nošauts, aprakts kopā ar citiem upuriem Ulbrokas masu kapā. 1944. gada maijā pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos, bet sirds apglabāta dzimtās Trikātas kapos. Viņa dēls Miķelis Goppers bija pazīstamās grāmatu izdevniecības “Zelta ābele” dibinātājs; pēc Otrā pasaules kara dzīvoja trimdā Zviedrijā, miris 1996. gadā Stokholmā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Latvijā
Rinkēvičs: Ja ar Covid-19 saslimāt ārvalstīs, uz mājām braukt atpakaļ nevajag. “Slimība jāizslimo tur, kur tā ir saķerta” 1
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Flīžu vietā autotransporta kravā atklāj 4,74 miljonus cigarešu. Kravai bija jānonāk Zviedrijā
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Asiņainā un kailā sieviete, iespējams, bijusi narkotisku vielu ietekmē
8 stundas

Lasītākie

IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
Autoceļiem plāni diži, bet skaidrības, kur dabūs naudu, nav
6 stundas
LE
LETA
Veselam
Šonedēļ Covid-19 sērga konstatēta jau otrā slimnīcā
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Starta šāviens NAP2027
6 stundas
LE
LETA
Veselam
Mediķiem Covid-19 piemaksas tomēr būs
4 stundas
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
APTAUJA. Nekā nedarīšana dažiem ir dzīvesveids. Kādiem būtu jābūt minimālajiem cilvēku ienākumiem? 3
3 stundas