Cilvēkus sita, arestēja, ielās lija asinis… Saruna ar Baltkrievijas žurnālisti, kura Latvijā atgūst spēkus no dzimtenē pārdzīvotā 78
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Baltkrievijas žurnāliste Irina Novika, viena no interneta medija “Hrodna.Life” redaktorēm un dibinātājām, patlaban Latvijā atgūst spēkus no savā dzimtenē pārdzīvotā. Baltkrievijas cietumos atrodas 26 žurnālisti, un arī Irina trīs diennaktis “izbaudīja” no čekas laikiem saglabātā cietuma atmosfēru Grodņā, kur viņa dzīvo un strādā.
Irina no valsts aizbrauca oficiālā ceļā, jo saņēma uzaicinājumu no Lietuvas Žurnālistu savienības, lai dalītos profesionālajā pieredzē. Tad vēl komandējumi bija atļauti, šķērsojot sauszemes robežu reizi pusgadā, bet vēlāk viss mainījās.
Irina zina ne mazums žurnālistu, kuriem nebija iespējas aizbraukt no Baltkrievijas legāli – viņi bijuši spiesti šķērsot robežu tieši tāpat kā migranti no Irākas, Afganistānas un citām valstīm.
Briduši pa purviem, devušies pa mežu stigām un ceļiem, lai padotos robežsargiem Lietuvā, Latvijā un Polijā.
“Skaitāmies liekēži, kas dzīvo uz citu rēķina…”
“Hrodna.Life” ir neliels reģionālais medijs, bet lepojas, ka jau vairākus gadus atzīts par labāko reģionālo mediju Baltkrievijā.
“Mēs sevi vienmēr pozicionējām kā redakcija, kura pastāv un dzīvo, lai Grodņa kļūtu labāka un skaistāka. Organizējām meistarklases, apmācības, koncertus, fotoizstādes, ekskursijas. Izveidojām ciešas saites ar portāla lasītāju auditoriju arī Maskavā, Sanktpēterburgā, Polijā,” stāsta I. Novika.
Arī pēc aizvadītā gada augusta prezidenta vēlēšanām portāla žurnālisti atradās notikumu centrā jeb, kā saka redaktore, “bijām vieni no nedaudzajiem Grodņas žurnālistiem, kuri tautas protestu un represiju laikā nenobijās un palika ielās, lai atspoguļotu šos notikumus”.
Viņa spilgti atceras to laiku – omonieši grāba ciet cilvēkus, rēja suņi un bija dzirdami kliedzieni. No visām pusēm nākuši šausmīgi, prātam neaptverami jaunumi, cilvēkus sita, arestēja, ielās lija asinis.
“Mēs par to visu ziņojām, savukārt Lukašenko režīmam labvēlīgajā interneta vietnē “Grodņenskaja pravda” galvenais jaunums bija par to, kā novākt arbūzu ražu,” atceras I. Novika.
Redakcijas ēka atrodas pašā Grodņas centrā, līdzās 300 gadus vecam cietumam. Kad pilsēta jau bija omoniešu ielenkta, portāla darbinieki neizgāja no redakcijas vairākas diennaktis, cilvēki nesa pārtiku, zāles, bet žurnālisti turpināja darbu.
“Omonieši un milicija pamazām aptvēra, ka dzīvojam pārāk brīvi, tāpēc vairākas reizes ielauzās redakcijas telpās, kratīja, savāca visu tehniku. Pret redakciju tika ierosinātas vairākas krimināllietas.
Pavisam nesen notika tiesas prāva, kurā tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā prokurora saņemto sūdzību par mums, redakcijai jāatņem juridiskās personas statuss.
Redakcijas likvidācijas process noritēs līdz novembrim. Bet mēs visi tik un tā turpinām strādāt un izplatīt informāciju, izmantojot dažādas interneta lietotnes,” stāsta redaktore.
No desmit redakcijas žurnālistiem tikai divi strādājot aiz Baltkrievijas robežas, pārējie turpina atspoguļot notikumus turpat, Baltkrievijā. Žurnālisti pēc Lukašenko iedalījuma tagad skaitoties liekēži, kas dzīvo uz citu rēķina.
I. Novika: “Baltkrievijā šādiem “liekēžiem” ir noteikta administratīvā atbildība – ja cilvēks tiek atzīts par liekēdi, viņam jāsamaksā soda nauda no ienākumiem, kuru viņam nav, un viņam tiek uzlikts paaugstināts tarifs komunālajiem maksājumiem.”
Daudz smagākā situācijā ir nokļuvis Baltkrievijas opozīcijas kanāla “Nexta” bijušais galvenais redaktors Romāns Protosevičs – viņš ir režīma gūsteknis.
Viņam ir liegtas visas brīvības, tāpēc novērtēt viņu kā patstāvīgi domājošu neatkarīgu cilvēku šobrīd nedrīkstot.
“Es negribētu šo situāciju komentēt un izdarīt kādus secinājumus. Kad viņš būs brīvībā, kad spēs runāt, tad mēs parunāsim. Jāatzīst, ka šobrīd viņš nav adekvāts,” atzīst “Hrodna.Life” žurnāliste.
Trīs diennaktis, badojoties cietuma kamerā
I. Novika jau divreiz aizturēta. Pirmā reize bija aizvadītā gada septembrī, kad viņi kopā ar vīru filmēja Grodņā mītiņu pret Lukašenko. Toreiz tika izteikts brīdinājums un redakcijā notika kratīšana.
Miliči ieradušies arī žurnālistes mājās, jo viņa skaitījusies lieciniece varai netīkamā mākslinieka Aesja Pušķina krimināllietā. Viņam Grodņā bija izstāde, kurā varēja apskatīt arī partizāna portretu, kurš, kā uzskatīja Lukašenko režīms, esot sadarbojies ar nacistiem.
Bet interneta portālā bija ievietota I. Novikas uzņemta fotogrāfija ar šo gleznu, kurai ir jau pieci gadi, un tās reprodukcija ir bijusi izlikta valsts mākslas muzejā.
Tagad režīms uzskata, ka šādas gleznas novietošana publiskai apskatei esot ekstrēmisms, jo tajā attēlotais sējot naidu.
Šīs gleznas fotogrāfijas dēļ pie žurnālistes naktī ieradušies omonieši, apgriezuši otrādi visu dzīvokli, savākuši visu datortehniku.
Nākamais solis sekoja šovasar pirmajā jūnijā, kad I. Novika tika uzaicināta uz nopratināšanu milicijā par to, ka viņa internetā it kā izplatījusi ekstrēmisku informāciju.
Viņa stāsta: “Mani apcietināja. Agrāk strādāju pretī cietumam, bet tagad sēdēju cietumā pretī savai darbavietai. Tas man atgādināja gadsimtu seno Lukišķu cietumu Viļņā, kur esmu bijusi ekskursijā.
Atrados kamerā ar divstāvīgām lāvām, atteicos no ēdiena, badojos visas trīs diennaktis.
Mani tiesāja, uzlika naudas sodu – pārrēķinot Baltkrievijas rubļus eiro, tie ir 400 eiro, kurus samaksāju, bet redakciju sodīja ar 5000 eiro. Mediju tirgū strādājām diezgan sekmīgi, tāpēc tos tūkstošus nebija grūtību samaksāt.”
“Neesam aizbēguši uz visiem laikiem”
Redzot, ka situācija kļūst arvien bīstamāka, ka arvien vairāk žurnālistu nokļūst cietumā, I. Novika nolēmusi doties projām no Baltkrievijas. Tas bijis arī stratēģiski svarīgi, ka viens portāla redaktors atrastos ārzemēs, lai varētu atjaunot darbu, ja žurnālistiem vairs nebūs nekādu iespēju strādāt Baltkrievijā.
“Man negribas laist saknes vienā noteiktā valstī, jo es uzskatu, ka manas mājas ir Baltkrievijā.
Ja reiz es esmu brīvībā ar vienu nelielu čemodānu, man nav grūti iesēsties vilcienā vai lidmašīnā, sameklēt baltkrievus, kuri atrodas tālu no mājām, lai uzrakstītu par viņiem.
Patlaban daudzi žurnālisti ir devušies uz Gruziju un Ukrainu. Plānoju uzrakstīt arī kādu projektu, lai varētu nopelnīt izdzīvošanai. Tie baltkrievi, kas ir aizbraukuši, nav aizbēguši no valsts uz visiem laikiem. Viņiem ir dota unikāla iespēja celt savu kvalifikāciju, ņemot piemērus un idejas no citām valstīm, ko pēc tam varētu ieviest Baltkrievijā,” uzskata I. Novika.
Viņas draudzene Oļa Veļičko, kura ir Grodņas bērnu paliatīvās aprūpes centra direktore, pirms gada emigrēja uz Lietuvu. Patlaban pret viņu ir ierosinātas divas krimināllietas – Oļa tiek apvainota Baltkrievijas valstiskuma graušanā un nodokļu nemaksāšanā.
I. Novika savu draudzeni satikusi Viļņā, un viņa rādījusi bloknotu, kurā pierakstot visas interesantās idejas, ko atvedīšot uz Grodņu, lai īstenotu savā valstī. Kā saka I. Novika, “nav sliktuma bez labuma”!
Jautājumus miličiem uztver kā apvainojumu
Tas, kas tagad notiek Baltkrievijā, esot šausmīgi un neticami vienlaikus. No 1. septembra skolās tiek ieviests direktora vietnieka amats patriotiskajā audzināšanā, ko uztic militāra rakstura personām.
Izglītības ministre runājot, ka vajagot ierobežot vecāku ietekmi uz bērnu audzināšanu, – šādā veidā režīmam ir vēlme atņemt vecākiem tiesības audzināt savus bērnus.
Tiek uzsvērts, ka skolā aug jaunais militārais spēks un tieši šādi militārie apgaismotāji vislabāk zina, kā audzināt Baltkrievijas bērnus.
Likvidē ne tikai masu medijus, bet arī sabiedriskās organizācijas, sākot ar tām, kas nodarbojas ar pilsoniskajām aktivitātēm, un beidzot ar tām, kas nodarbojas ar ekoloģiju. Nesen Lukašenko režīms aizliedzis pat organizāciju, kas nodarbojās ar Baltkrievijā mītošo putnu aizsardzību.
Baltkrievijā nedrīkst uzdot jautājumus miličiem, jo katra parasta cilvēka vēršanās pie miliča var tikt uzskatīta par apvainojumu, par ko var iesēdināt cietumā. Patlaban notiek daudz tiesas procesu, kuros cilvēkiem piespriež reālus vai nosacītus cietumsodus par miličiem veltītiem komentāriem, par ironiskiem viņiem veltītiem smaidiņiem…
I. Novika pieļauj, ka ar miličiem tiekot veikts ideoloģiskais darbs, iespējams, viņiem daudz maksājot un tāpēc viņi nostājušies pret tautu.
Publiski gan šī informācija neesot pieejama.
“Raugāmies Eiropas virzienā”
Tomēr cerība neesot zudusi. I. Novika: “Liela daļa Baltkrievijas sabiedrības ir eiropeiski domājoši cilvēki. Pirms prezidenta vēlēšanām ar kolēģiem daudz ceļojām pa valsti un redzējām, ka padomiski, promaskaviski joprojām ir centrālie kolhozu ciemi, kur atrodas Ļeņina pieminekļi, piecstaru zvaigznes uz ēkām.
Bet, jo tālāk aizbrauc no šiem komunistiskajiem ciemiem, jo vairāk var redzēt Eiropas ienākšanu Baltkrievijā.
Mājas, kuras cilvēki skaisti sakopuši, gaumīgi ierīkoti pagalmi, dārzi… Baltkrievijā dzīvo daudz cilvēku, kuri raugās Eiropas virzienā.”
