Vēlos tikt pieņemts, būt savējais 137
Andrejs Maksjutovs, zobārsts, pedagogs un uzņēmējs.
Esmu dzimis senā Krievijas pilsētā Tverā, pēc tam ilgu laiku biju maskavietis. 2007. gadā, draugu aicināts, pirmo reizi viesojos Latvijā. Man te ļoti iepatikās. Kultūra, sadzīve, attiecības starp cilvēkiem.
Sieva Irina bija stāvoklī, mēs tobrīd dzīvojām Vācijā, bet viņai tur īsti nepatika. Tā iznāca, ka pirmā dēla piedzimšana kļuva par iemeslu tam, ka pārcēlāmies uz Latviju. Irina te satikās ar dakteri Ināru Miltiņu, tas arī visu izlēma. Dakteres Ināras Miltiņas aprūpē ir piedzimuši nu jau abi mūsu dēli. Svarīga ir attieksme un medicīnas pakalpojumu kvalitāte.
Man Latvijā patīk daudz kas, taču galvenais – tas, kā nepazīstami cilvēki izturas cits pret citu: veikalā, kafejnīcā, valsts iestādēs. Laipni, smaidīgi, palīdzīgi.
Visu šo gadu laikā tikai vienu reizi esmu saticis oficianti, kas nerunāja krieviski. Tas bija pašā sākumā, taču es jau mācēju pateikt latviski, ko vēlos.
Irina ir nokārtojusi valodas eksāmenu, 2018. gada 11. novembrī būs desmit gadi, kopš viņa dzīvo Latvijā, tad viņa un mūsu dēli Fjodors un Pēteris varēs kļūt par Latvijas pilsoņiem. Es valodas eksāmenu plānoju nokārtot šogad, gribu turpmāk lasīt lekcijas un vadīt seminārus latviski. Arī mājās cenšamies, cik iespējams, sarunāties latviski. Mūsu bērni noteikti mācīsies latviešu skolā.
Krievi gan te ir dažādi. No tiem, kas nesen pārcēlušies, ne reizes neesmu dzirdējis neko sliktu par Latviju. Tie, kas šurp iebraukuši padomju laikā, bieži vien sūdzas par dzīvi un nevar saprast, kāpēc gribam laist bērnus latviešu skolā. Saku: ja es gribētu laist viņus krievu skolā, dzīvotu Krievijā. Ja jums te kas nepatīk, mācieties valodu, kļūstiet par pilsoņiem, piedalieties procesos vai arī brauciet prom! Bet es gribu tikt pieņemts, būt savējais, nevis svešinieks.
