“EK ir aplēsusi, ka Latvijas atkrastes vēja apjoms ir milzīgs, un, ja tiek pieņemts politisks lēmums to apgūt, tad mēs varam kļūt par Baltijas reģiona valstu enerģētikas lielspēlētāju,” secina Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis un vadītājs Toms Nāburgs.
“EK ir aplēsusi, ka Latvijas atkrastes vēja apjoms ir milzīgs, un, ja tiek pieņemts politisks lēmums to apgūt, tad mēs varam kļūt par Baltijas reģiona valstu enerģētikas lielspēlētāju,” secina Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis un vadītājs Toms Nāburgs.
Foto: Timurs Subhankulovs

“Mūsu valstī trūkst nacionālajās interesēs balstītas enerģētikas politikas.” Intervija ar Vēja enerģijas asociācijas vadītāju Tomu Nāburgu 26

Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Laupītāji uz motocikliem mēģina apzagt garām ejošu sievieti, taču nelāgais nodoms viņiem tūlītēji atspēlējas 11
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 69
TV24
Kāpēc mums ir tik mazas pensijas? Es neesmu vainīga, ka strādāju krievu laikā! Atbild VSAA 92
Lasīt citas ziņas

Par to, kāpēc vēja enerģētikā Latvija piecas reizes atpaliek no lietuviešiem un nepilnas trīs reizes no igauņiem, “Latvijas Biznesam” stāsta Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis un vadītājs Toms Nāburgs.

Pētījumi liecina, ka atjaunojamās elektroenerģijas patēriņš līdz 2030. gadam palielināsies par 30%. Tas saistīts ar fosilo kurināmo īpatsvara samazināšanos un zaļās enerģijas ražošanas apjomu pieaugumu. Kādas šobrīd ir Latvijas vēja parku kopējās jaudas un kāpēc to attīstībā mēs tik ļoti iepaliekam no kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas?

CITI ŠOBRĪD LASA

T. Nāburgs: Tikko ir apkopoti dati par 2022. gadu, tie nav iepriecinoši, jo krietni atpaliekam no kaimiņiem. Latvijas uzstādīto vēja parku kumulatīvā jauda ir 137 megavati (MW), Igaunijā tie ir 320, bet Lietuvā 740. Proti, Latvija jaudu ziņā piecas reizes atpaliek no lietuviešiem un gandrīz trīs reizes no igauņiem.

Iemesls, kāpēc mēs esam šādā situācijā, ir apstāklī, ka mūsu valstī trūkst nacionālajās interesēs balstītas enerģētikas politikas. Tāda ir abām kaimiņvalstīm, kas atvieglo vietējos energoresursus atbalstošas likumdošanas virzīšanu pa vadības gaiteņiem. Turklāt arī uzņēmēji un sabiedrība kopumā iegūtu skaidru redzējumu par valsts enerģētikas pri­oritātēm un plāniem. Savukārt Latvijā primāri tikusi veikta šauru interešu lobēšana, vismaz līdz šim tas tā ir bijis.

Klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudara kungs gan nepiekrīt, ka valstij nav enerģētikas politikas – viņš atsaucas uz 2020. gadā izstrādāto Nacionālo enerģētikas un klimata plānu 2021.–2030. gadam. Viņš norāda, ka investori un enerģētikas nozarē iesaistītie cilvēki prasa pavisam konkrētus spēles noteikumus par to, kā viens vai otrs potenciālais investors var iegūt to vai citu zemes gabalu vienā vai otrā vietā, lai īstenotu kādu konkrētu projektu. Tostarp viņus interesē, kas notiek ar elektroenerģijas tīkla kapacitāti un kā tiks risināti tīkla pieejamības jautājumi. Vai jūs piekrītat ministra apgalvojumam, ka nozarei ir politika, bet trūkst skaidru spēles noteikumu?

Atļaušos Čudara kunga teiktajam nepiekrist daļā par Nacionālā enerģētikas un klimata plānu 2021.–2030. gadam. Tas ir visnotaļ abstrakts un deklaratīvs dokuments, tajā nav skaidri nacionālās interesēs pamatotu mērķu un definētu soļu, kā konkrētos mērķus sasniegt. Ir nepieciešama tieši nacionālajās interesēs balstīta valsts mēroga enerģētikas politika. Taču pilnībā piekrītu ministra atziņai, ka nozarei trūkst skaidru spēles noteikumu.

Reklāma
Reklāma

Piemēram, jābūt skaidriem nosacījumiem par to, ka uz “Latvijas valsts mežu” (LVM) zemēm var pretendēt pilnīgi visi vēja parku investori, nešķirojot tos pēc kapitāla piederības u. c. Tāpat ir nepieciešams labas prakses standartiem atbil­stošs atkrastes vēja parku regulējums. Čudara kungam un viņa vadītajai ministrijai ir vēsturiska iespēja un pienākums izstrādāt nacionālās interesēs balstītu enerģētikas politiku, kā arī jāspēj pēc iespējas ātrāk piedāvāt skaidrus spēles noteikumu tās ieviešanā.

Valsts kapitālsabiedrība “Latvenergo” ir iesaistījusies divos vērienīgos projektos, kopā ar AS “Latvijas valsts meži” (LVM) izveidojot SIA “Latvijas  vēja parki”, kura plānos ir līdz 2030. gadam valsts mežos uzbūvēt  vēja parkus ar kopējo jaudu vismaz 800 MW, kā arī parakstījusi sadarbības memorandu ar līderi atjaunīgo energoresursu jomā “RWE”, lai apvienotu spēkus atkrastes vēja parku attīstībā. Vai tādējādi “Latvenergo” netiks radīts monopolstāvoklis atjaunojamo energoresursu tirgū, kropļojot konkurenci šajā tik nozīmīgajā tirgus daļā?

Ikvienam uzņēmumam var būt savi biznesa plāni. Pieminētie projekti tiešām ir ļoti nozīmīgi un ar lielu potenciālo ietekmi uz Latvijas tirgus situāciju. Tā ir gluži parasta komercprakse, ja vien visiem tirgus dalībniekiem ir vienādas iespējas piekļūt valsts administrētiem resursiem, tādiem kā LVM mežu zemes vai atkrastes jūras teritorijas. Tomēr, ja kādam šos resursus atdod ekskluzīvi, bez konkurences, bez godīgām izsolēm, tad tā uzskatāma par konkurences kropļošanu.

Daudzi atjaunojamās enerģijas projekti, īpaši vēja parki, tiek nobremzēti pašvaldību līmenī, jo iedzīvotājiem bieži vien nepatīk vēja turbīnas apdzīvoto vietu tuvumā. Saistībā ar vēja ģenerāciju top regulējums, kas paredz komforta nodevas, kāda ir daudzās valstīs, ieviešanu arī Latvijas vietējām kopienām. Vai plānotais komforta maksājums līdz 2000 eiro par vienu megavatu jaudas gadā būs pietiekams un mainīs iedzīvotāju attieksmi pret vēja parkiem savu dzīvesvietu tuvumā?

Piekrītu, ka sabiedrība ir jāiesaista lēmumu pieņemšanā un uzņēmējiem ir jādalās ar daļu no saviem ienākumiem. Tas, vai plānotais komforta maksājums līdz 2000 eiro par vienu MW jaudas gadā būs pietiekams un mainīs iedzīvotāju attieksmi pret vēja parkiem savu dzīvesvietu tuvumā, ir atkarīgs no dažādām niansēm. Ja šis komforta maksājums tiks novirzīts pašvaldību budžetos un līdz konkrētiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo tuvāk vēja turbīnām, nenonāks – tas nebūs risinājums. Grobiņas iedzīvotāji jau 20 gadus veiksmīgi sadzīvo ar turbīnām, un tās ir kļuvušas par daļu no viņu dzīves un identitātes. Nepatiku pauž tikai tie, uz kuru zemes turbīnas nav uzstādītas un kuri negūst ienākumus.

Tā kā vienas modernas turbīnas jauda vidēji ir 5–6 MW, tas nozīmē, ka komforta maksājums gadā būtu 10–12 tūkstoši eiro par turbīnu. Komersants nevar maksāt jebkādu summu, jo komforta maksājums ir tikai viens no daudziem – tas ir jāsaprot gan pašām pašvaldībām, gan to interešu pārstāvei Latvijas pašvaldību savienībai.

Turklāt kāpēc šis komforta maksājums nav nodēvēts par vēja enerģijas nodokli? Kāpēc citām enerģētikas jomām, piemēram, hidroelektrostacijām, biomasas ražotnēm un gāzes stacijām, tāds nav piemērots? Vēja enerģijas asociācijas biedri gan šādam nodoklim ir piekrituši un ir gatavi tādu maksāt, bet tam ir jāsasniedz vietējais iedzīvotājs.

Tiek izstrādāts normatīvais regulējums atkrastes vēja parku teritoriju izsolēm jūrā, notiek darbs pie Latvijas–Igaunijas “ELWIND” kopprojekta, taču “lielā bilde” ir tāda, ka līdz efektīvai atkrastes vēja izmantošanai Latvijai vēl tāls ceļš ejams. Kādi ir galvenie izaicinājumi?

Vispirms ir nepieciešama nacionālās interesēs balstīta valsts enerģētikas politika. Mums ir iespēja būt ambiciozākiem un iesaistīties vērienīgos izaicinājumos. EK ir aplēsusi, ka Latvijas atkrastes vēja apjoms ir milzīgs, un, ja tiek pieņemts politisks lēmums to apgūt, tad mēs varam kļūt par Baltijas reģiona enerģētikas lielspēlētāju. Mēs varētu saražot aptuveni astoņas reizes vairāk elektroenerģijas nekā to apjomu, kas ir nepieciešams pašpatēriņam.

Atlikumu varētu eksportēt uz tām Eiropas valstīm, kurām nesokas tik labi ar AER vai ir milzīgs enerģijas patēriņš, pirmkārt jau Poliju, tāpat arī Vāciju. Lētā elektroenerģija dotu iespēju Latvijai ne tikai būtiski audzēt eksporta apjomu, bet arī iesaistīties ūdeņraža tehnoloģiju apguvē, kļūstot par vienu no galvenajiem spēlētajiem šajā tirgus nišā. Latvijai jau šobrīd ir vir­kne priekšrocību ūdeņraža tehnoloģiju attīstībai – pastāv dabasgāzes infrastruktūra, kuru pielāgojot būtu iespējams ūdeņradi transportēt un noteiktās proporcijās uzglabāt, piemēram, Inčukalna pazemes gāzes krātuvē.

Vai arī šo lēto ūdeņradi var izmantot kā izejvielu, lai piesaistītu investīcijas energoietilpīgiem projektiem. Pieņemot pareizus un ambiciozus politiskus lēmumus par virzību atkrastes segmentā, mēs, pirmkārt, iegūtu lētu elektroenerģiju mājsaimniecībām un tautsaimniecībai kopumā, otrkārt, piesaistītu jaunas ārvalstu investīcijas un, treškārt, kļūtu par reģionālu ūdeņraža eksportētāju. Nedarīt neko būtu tuvredzīgi. Lietuva un Igaunija arī saskata atkrastes vēja parkos lielu potenciālu. Tāpēc šajā segmentā ir gaidāma sīva konkurence.

Cik liels ir šā projekta apjoms?

Nacionālā enerģētikas un klimata plānā 2021.–2030. gadam šī atkrastes vēja parka Latvijas daļa tiek plānota 400–500 MW. Bet Latvijas potenciāls ir 15 000 MW.

Vai jūs varētu raksturot atkrastes vēja parkus, cik lielā attālumā no krasta tie būs, cik lieli, cik daudz?

Tās ir tādas pašas un lielākas turbīnas kā sauszemē, bet jūrā un tālāk prom no apdzīvotām vietām. Jūrā vissarežģītākais darbs būs izveidot pamatus, kādu betona vai metāla konstrukciju, kura to tur. Lielākais dziļums, kurā šobrīd izbūvē vēja elektrostaciju pamatus, ir 30–50 metri. Taču tehnoloģijas progresē, norvēģi jau ir uzstādījuši turbīnas uz konstrukcijām, kas līdzinās pludiņam vai bojai. Tās ir noenkurotas ļoti dziļos ūdeņos. Sākumā būtu loģiskāk turbīnas izveidot tuvāk krastam, kādu 10–15 kilometru attālumā, jo būs lētāka elektroenerģijas transportēšana. Taču vēlāk, kad amats ir apgūts, jāiet dziļāk.

Kādas ir modernākās vēja turbīnas? Ārzemju medijos esmu redzējusi dažnedažādus inovatīvus risinājumus?

Jā, arī Latvijā var redzēt dažādus eksperimentus, šķiet, arī uz Rīgas Tehniskās universitātes jumta. Tās ir turbīnas, kurām spārni griežas nevis vertikāli, bet horizontāli. Komerciāli tas nav perspektīvs virziens. Lai kā arī mums tas nepatiktu, turbīnas kļūs arvien lielākas un jaudīgākas, ar plašāku spārnu vēzienu. Grobiņas vēja parkā ir 33 turbīnas, bet šobrīd, lai saražotu tikpat lielu enerģijas apjomu, pietiktu ar trīs modernām turbīnām. Jautājums ir, ko mēs vēlamies – 33 nelielus stabus pa visu pagastu vai trīs lielākus?

Kā turbīnas tiek plānots utilizēt pēc darbības perioda beigām?

Turbīnu pārstrāde šobrīd ir iespējama 90–95% apmērā. Spārni pagaidām ir nozares izaicinājums, bet tikai līdz brīdim, kamēr pārstrādes process (pastāv vismaz seši veidi, kā var pārstrādāt stikla šķiedras sakausējumus) komercializēsies. Līdz tam laikam nolietoti turbīnu spārni tiks vienkārši uzglabāti.

Ņemot vērā elektroenerģijas cenas, šobrīd ir ļoti liela interese par atjaunojamās enerģijas projektiem. Pēc Čudara teiktā, esam saskārušies ar tādu kā zelta drudzi, proti, ar šā brīža elektroenerģijas cenām teju ikviens projekts atmaksājas. Tāpēc sadales un pārvades energokompānijām ir kaudze ar pieteikumiem slodzēm, kuras ir nepieciešamas šo projektu īstenošanai. Cik daudz ir šādu vēja parku projektu? Cik no tiem ir vietējo, cik ārvalstu investoru projektu?

Interese ir liela un globāla, kā arī sadarbības formas starp uzņēmumiem ir dažādas. Ļoti bieži ārvalstu attīstītājiem ir vietējie sadarbības partneri vai ir izveidotas vietējās komandas. Ja runājam par projektu finansējumu – investīcijām –, tad pārsvarā tās tomēr nāk no ārvalstīm. Par ārvalstu investīcijām ir interese arī Lietuvā, Igaunijā un citviet. Latvijā kapitāla uzcenojums ir augstāks un riska procents lielāks nekā abās kaimiņvalstīs. Taču igauņi investē mūsu valstī ļoti aktīvi, varētu pat teikt: katrs otrais investētais eiro ir no Igaunijas.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ir noteikusi tīkla jaudu rezervācijas maksas, kuras ir jāiesniedz līdz 1. aprīlim, tad mēneša laikā varēs uzzināt, cik patiesa ir viena vai otra potenciāla investora interese par atjaunojamo energoresursu ražošanas objekta izveidi. Kā jums šķiet, cik liels būs potenciālo vēja parku būvētāju atbirums?

Šobrīd jaunu jaudu pieslēgšanas kapacitāte ir aptuveni 2000 MW gadā. Citu valstu pieredze rāda, ka ir iespējams dažādas tehnoloģijas salāgot un praktiskā kapacitāte ir augstāka. Manuprāt, ar šādām jaudām varētu pietikt nākamajiem pieciem gadiem. Pēc tam būs nepieciešamas investīcijas esošo iekšējo tīklu stiprināšanā un jaunu līniju izbūvē. Latvijai nepieciešams starpsavienojums ar Zviedriju, pēc tam caur Lietuvu uz Poliju. Domāju, ka problēmu ar jaudu rezervāciju atrisinās jaudu rezervācijas depozīta maksājums.

Tas būs kā tāds lakmusa papīrs. Sagaidu, ka ap 1. maiju “Augstsprieguma tīklam” būs pavisam cita aina. Šobrīd rezervēta ir 6200 MW liela jauda saules parku projektu attīstībai un nepilni 1300 MW vēja parkiem, kas ievērojami pārsniedz pieejamo tīkla jaudu. Man šķiet, ka kādi 50% no pieteikumu iesniedzējiem ir oportūnisti, kuri atbirs, jo rezervācijas maksa par vienu MW būs 21 000 eiro. Viens MW vēja būvniekiem izmaksā 1,5 miljonus eiro, tikai nopietniem investoriem šāda summa būs pa kabatai.

Cik daudz vēja parku Latvijā parādīsies tuvākajā laikā un ilgtermiņā?

Šobrīd mums ir trīs parki, pirmais uzbūvēts Grobiņā, pēc tam vēl divi Ventspils novadā –”Winergy” un “Utilitas”, kas uzbūvēja lielāko vēja parku Tārgalē. Šogad neparādīsies neviens jauns parks, jo neviens vēl nav būvniecības stadijā. Nākamajā gadā, iespējams, būs viens klātpienācējs (90 MW). Bet 2025. un 2026. gadā gaidāmi vēl pāris jaunu parku, ar kopējo jaudu (200 MW). 2027. gadā jau varētu sagaidīt lielāku parku skaitu – ar kopēju jaudu 500 MW.

Kad tad mēs noķersim Lietuvu un Igauniju?

Lietuvu mēs vairs nenoķersim, cerība uz Igauniju!

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.