“Nekas manā dzīvē nenotiek viegli. Viss ar cīņu par kaut ko” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Līdz ar šo pavasari krāsns ir pateikusi, ka nebūs vairs kurināma. Jāpārmūrē, kā jau viss šai mājā, kad te ievācos, pirms laika sataisīts šķībi greizi. Cerams, meistars, kas to toreiz darīja, ir palicis bez darba, jo novēlēt citiem šādu darba darītāju negribētos. Bet nu man atkal tā krāsns būs jāpārmūrē un meistaru izvēlē esmu kļuvusi uzmanīgāka. Tagadējais atstāja zinošu iespaidu, un pat es sapratu, kā vajag mūrēt krāsni. Turklāt – pie reizes tad arī uztaisīsim stikla durtiņas, lai būtu ne tikai silti, bet arī skaisti.
Vienu tādu dienu, kad bija auksti un tomēr mēģināju kurināt krāsni, tā piedūmoja istabu tā, ka rāvu laukā degošas pagales un nesu tās ārā, jo sapratu, ka dūmi neplāno iet laukā pa skursteni, bet pa istabas logiem. Un tajā brīdī iezvanījās telefons. Nometu degošās pagales, jo no svešiem numuriem var zvanīt arī man svarīgu lietu risinātāji, ko tieši tobrīd gaidīju.
Otrā pusē – bez “sveiki”, bez vārda nosaukšanas kāda kundze paziņo, ka viņai esot idejas, ko man vajag.
Es dusmīga, ka vispār esmu pacēlusi klausuli, no dūmiem asarojošām acīm, vēl pēdējiem pieklājīga cilvēka spēkiem pasaku, ka iztikšu ar savām idejām, pasaku “paldies” un nolieku klausuli. Tak nebija miera tai vārdā nenosauktajai sievietei – uzrakstīja naidīgu ziņu par to, ka gan jau man nav ideju un pati vainīga, ka viņējās netaisos klausīties.
Un kāpēc ir tādi meistari, kas nedara savu darbu un kundzītes, kuras neaicinātas ar saviem padomiem zvanās? Un tad tie, kas nedara, ko apsolījuši? Sarunāju Rīgā tikšanos ar mākleri no kādas Tribus kompānijas. Braucu jau no Vecpiebalgas, šis zvana, ka vajagot atcelt tikšanos. Atbildēju, ka šīs tikšanās dēļ vien šodien ceļā turp un atpakaļ pavadīšu četras stundas un man ir svarīgi redzēt to objektu, kas viņam ir pārdošanā. Būšot tomēr, lai braucot.
Kad biju jau uz vietas, zvana, ka 15 minūtes kavēšot. Man nepatīk, ka tā dara, jo pati nekad nekavēju un sarunātas jau nākamās tikšanās, jo Rīgas diena, kas man pēdējā laikā iekrīt reti, tāpēc viss jāpaspēj. Jau dusmīga, bet nolemju gaidīt.
Pēc mirkļa atskan zvans – esot sasistis mašīnu, gaidot policiju. Tad gan es pateicu visu, kas man sakāms, jo bija skaidrs, ka neko viņš nav sasitis, atrada iemeslu netanākt uz tikšanos, uz kuru braucu divas stundas šurp un tikpat atpakaļ. Kāds paziņa vēlāk teica – “klasika, vēl parasti piesauc sievu slimnīcā vai mirstošu vecmāmiņu”. Kāpēc tā jāmānās?
Par laimi, ikdienā tomēr vairāk sanāk satikt patīkamus cilvēkus, kas sniedz pozitīvas emocijas. Vispirms jau tie ir mani namiņa viesi. Pēdējā laikā Booking vērtējums ir tikai 10 un sirdi sildoši komentāri, kuru dēļ ir vērts censties. Arī mans stikla namiņš ir atradis savu misiju – uzņemt dažādas meistarklases, kas apvieno un priecē savstarpēji nepazīstamus cilvēkus. Viņi šeit satiekas, izbauda Salnēnu auru un savām rokām izveido ko skaistu ar atmiņām arī par šo vietu.
Šonedēļ tādu meistarklasi vadīja Gunita no “Spiid Botanics”. Cilvēki lēja skaistas sveķu lampas, iestrādājot tajās dažādas dabas veltes sev vai sev mīļiem cilvēkiem. Gunita vēlāk atbrauca pakaļ jau sakaltušām lampām un izsūtīja meistarklases dalībniekiem. Es pati gan biju skrejoša, bet paspēju parunāties un uztaisīt kopīgu bildi. Runā, ka dalībnieki vēl ilgi pēc pasākuma nav gribējuši izklīst, gribējuši papļāpāt mierā un klusumā.
Šonedēļ sirsnīga tikšanās bija arī Cēsu bibliotēkā. Tā ir ļoti skaista un moderna bibliotēka, kuru vērts apskatīt arī, ja nedzīvojat Cēsīs. Laikam tā māju sajūta man palīdzēja un saruna izveidojās ļoti jauka, ar daudz jautājumiem. Bija prieks redzēt savu lasītāju rindās arī kaimiņus – Otīliju ar vīru Andri, Sigetu – cilvēkus, kurus iepazīstu šai pusē. Kāda sieviete pienāca pateikt, ka viņai ir bijis gods strādāt manā padotībā, kad biju iekšlietu ministre. Bija vērts tātad darīt visādas smagas lietas, ja pēc 14 gadiem kāds pasaka šādus vārdus.
Kamēr es ar savu “meitenei ar pistoli” vēl ceļoju pa bibliotēkām, stāstot par savu politisko biogrāfiju, esmu pabeigusi nākamo grāmatu, kas būs kā dienasgrāmata par laiku kopš kovid sākuma. Kā aizslēdzu “Viesnīca Roma” un lēnām kļuvu par vecpiebaldzēnieti. Arī tā nebūs viegla lasāmviela, jo smags laiks, smagi lēmumi un pilnībā izmainīta mana dzīve. Rakstīju to un sapratu, ka
nekas manā dzīvē nenotiek viegli. Viss ar cīņu par kaut ko, dažreiz pat par pavisam ikdienišķām lietām. Bet tāda nu tā mana dzīve ir un tāda jādzīvo vislabākajā veidā.
Tas, ka pabeidzu grāmatu, ir mazākais darbs grāmatas tapšanā. Pēc tam to lasa redaktors, bildes pēta maketētājs un vēl daudzi cilvēki iesaistīti šajā apjomīgajā projektā. Mana loma tur pavisam maza sanāk. Bet vāka bilde tomēr arī manā ziņā. Tāda gan, kā redaktors iesaka. Šoreiz tā būs ar mani un Viljamu Salnēnos. Šī ir vieta, par ko daudz rakstīts manā grāmatā un Viljams, protams, ir viens no tās varoņiem. Mana tenisa partnere un fotogrāfe Ilze no Cēsīm atbrauca mūs sabildēt mūsu dabiskajā vidē un bildes noteikti būs skaistas. Kāda no tām tiks izvēlēta grāmatas vākam.
Rīt 4.05. Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Uz Salnēniem brauks ciemos draugi, mēs gatavosim svētku pusdienas un svinēsim valsts svētkus. Nevis baltā galdauta svētkus! Šo nosaukumu lieto pat pavisam izglītoti cilvēki, lai gan baltu galdautu klājam par godu svētkiem nevis otrādi. Šķiet, ka bērni, kuri vēl tikai aug, lasot šo nosaukumu, var pat nepmanīt, ka nesvin galdautam dzimšanas dienu. Tāpēc – svinēsim valsts svētkus un skaļi par to runāsim! Izkārsim sarkanbaltsarkanos karogus, uzklāsim baltus galdautus un svinēsim savu brīvību!
