Vairāki ukraiņu draugi restaurējuši 50. gadu ražojuma 57 mm lielgabalu S-60, un ar to visi kopā piedalās kaujās Bahmutas pievārtē.
Vairāki ukraiņu draugi restaurējuši 50. gadu ražojuma 57 mm lielgabalu S-60, un ar to visi kopā piedalās kaujās Bahmutas pievārtē.
Foto: AP/SCANPIX

Nepārvaramais krievu šķērslis vārdā Bahmuta. Lielā kauja starp pēdējo impēriju un civilizēto pasauli vēl priekšā 75

Natalka Pozņaka-Homenko, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
VIDEO. McDonald’s darbiniece šauj uz klientu, kurš pasūdzējies par pasūtījumu 23
TV24
“Esam atkal uz sēkļa!” Jānis Ikstens par situāciju valdībā 113
Lasīt citas ziņas

Tieši uz turieni Krievijas ģenerālštābs pārvietoja galveno triecienu pēc tam, kad jūnija beigās bija izdevies ieņemt Severodonecku, Lisičansku un okupēt praktiski visu Luhanskas apgabalu. Tomēr tieši šeit “pasaules otrās armijas” uzbrukuma potenciāls ir saplacis. Neraugoties uz visiem mēģinājumiem iegūt pilsētu savā kontrolē, aplenkt to un nogriezt no komunikācijām, pilsēta turas. “Bahmuta – tā ir Ukraina” – šāds uzraksts rotā daudzas pilsētas mājas. Drīzāk to, kas no tās palicis.

“Cietoksnis Bahmuta”

Tieši tā beidzamajā laikā sauc pilsētu un tās aizstāvjus. Krievu mēģinājumi atkārtot tur “uguns sienas” taktiku, ko izmantoja, ieņemot Severodonecku (teritoriju metodiski noklāj ar visu veidu artilēriju, izdedzina ar fosforu un pēc tam ar dzīvo spēku iztīra to, kas palicis pāri no apdzīvotās vietas), cietuši krahu. Tādēļ izveidojusies cita aina. Varbūt krievi sākuši skaitīt un ekonomēt munīciju vai arī nolēmuši visu panākt ar “lielgabalu gaļu”, ko viņi vērtē zemāk par raķetēm un lādiņiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ukraiņu militārie eksperti atzīmē, ka krievi pastāvīgi maina taktiku, cenšoties salauzt mūsu aizsardzību. Viņi, piemēram, izmanto trīsslāņu metodi: uzbrukuma sākumā uz pozīcijām nosūta nepietiekami sagatavotus karavīrus, bieži pat bez bruņuvestēm un ķiverēm (galvenokārt tie ir cietumnieki, kas mobilizēti privātajā militārajā kompānijā “Vagner” vai iesauktie no DTR un LTR), pēc tam otru tādu pašu vilni, bet aiz tā pilnā ekipējumā dodas speciālo uzdevumu vienības. Pirmā viļņa uzdevums drīzāk ir nevis trieciena izdarīšana pretiniekam, bet gan tā uguns punktu atklāšana, karavīru nogurdināšana un munīcijas krājumu samazināšana. Un šī taktika dod rezultātu, pat

neraugoties uz milzīgajiem krievu zaudējumiem. Acīmredzot viņi joprojām dzīvo saskaņā ar padomju ģenerāļa Žukova (Otrā pasaules kara laikā viņš tika nodēvēts par miesnieku) principu, ka “vecenes vēl piedzemdēs”.
Ukraiņu kājnieku kaujas mašīna M113 Časivjaras pilsētā. Attēlā redzami dūmi virs Bahmutas.
Foto: AP/SCANPIX

Visbiežāk šādu taktiku lieto tieši vāgnerieši, kas šajā frontes zonā tiek uzskatīti par pašiem efektīvākajiem. Tas arī nav pārsteidzoši – tieši šādiem mērķiem pagājušajā gadā sākās masveida mobilizācija Krievijas cietumos. Tiem, kas piekrita apmainīt kameru pret “komandējumu uz Donbasu”, sola pamatīgas izmaksas un pirmstermiņa atbrīvošanu. Tomēr, kā rāda statistika, 90% šo karotāju nemaz nenodzīvo līdz pirmajai algai.

Otrā taktika – nelielu teritoriju ieņemšana. Ja neizdodas uzvarēt tiešā triecienā, tad pilsētu cenšas aplenkt, izveidojot katlu, piespiežot ukraiņus izvest savu armiju.

Tas izdevās pie Severodoneckas un arī Soledaras. Pie Ugledaras tas neizdevās, tur krievi saņēma spēcīgu prettriecienu – februāra sākumā tur tika sakautas divas Krievijas armijas elites vienības: Klusā okeāna flotes 155. un 40. jūras kājnieku brigādes. Arī Bahmuta izrādījās pārāk ciets rieksts. Rezultātus nav devusi arī Krievijas vienību aktivizēšanās Avdejivkas virzienā, izmisīgi cenšoties ieņemt vismaz kaut ko.

Tas, no vienas puses, liek krieviem meklēt jaunu virzīšanās stratēģiju. Bet, no otras, Krievijas pavēlniecībai, šķiet, nav pieejama plaša izvēle, sākusies žanra krīze. Krievu pavēlniecības centieni ieņemt Bahmutu, ko krievu propagandisti spītīgi dēvē par Artemovsku (biedrs Artems – viens no boļševiku darboņiem Donbasā), jau atgādina apsēstību.

“Tiešā uzbrukumā Bahmutai uzbruka piecus mēnešus, un vēl bija nepieciešams pusotrs mēnesis, lai pilsētu apietu un noslēgtu puslokā. Ar visu to – pilsēta turas, apgāde turpinās. Ar tādu tempu Slavjanskas–Kramatorskas aglomerācijā viņi var karot gadus trīs. To saprotam mēs, to saprot arī viņi,” saka eksperts kara jautājumos, bijušais bataljona “Aidar” triecienrotas komandieris Jevgēņijs Dikijs.

Reklāma
Reklāma

Pilsēta, kuras nav

Ukraiņu artilēristi ar haubici M119 pozīcijās pie Bahmutas palīdz atvairīt krievu uzbrukumu.
Foto: AP/SCANPIX
Līdz krievu iebrukumam 2022. gadā Bahmuta bija Ukrainas sāls rūpniecības centrs un liels dzelzceļa mezgls. Arī plaši pazīstamo “Artemovskas šampanieti” ražoja tieši tur.

Tagad pilsētā nav palikusi gandrīz neviena neskarta māja: viss cietis, sagrauts un nodedzināts. Tā gan ir “krievu pasaules” zīme: visur, kur tā nonāk, pāri paliek pelni, ķieģeļu kaudzes un nedzīva telpa – kā Limānā, kā Avdejivkā, kā Zaicevā, kā citās pilsētās frontes līnijā.

Taču Bahmutā joprojām palikuši četri tūkstoši iedzīvotāju – 5% no pirmskara laika skaita. Tie pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kam vienkārši nav kur braukt. Gāzes un elektrības pilsētā nav jau sen, ēdienu pagalmos gatavo ar malku. Ar produktiem dalās karavīri un voluntieri, kas, neraugoties uz apšaudēm, regulāri piegādā humāno palīdzību uz ciešā lokā apņemto pilsētu.

Laiku pa laikam karavīri evakuē ļaudis no pašiem bīstamākajiem rajoniem, taču vairākums no tiem, kas palikuši pilsētā, paliek līdz beigām. Tā teikt: kas būs, tas būs.

Pilsētas centru joprojām kontrolē ukraiņu karavīri. Beidzamā mēneša laikā krievi tā arī nav spējuši to aplenkt, lai gan katru dienu norisinājušās smagas kaujas par visām pozīcijām. Bahmuta jau nodēvēta par ukraiņu Verdenu – tur lieli zaudējumi ne tikai krieviem, bet ukraiņiem arī. Protams, krieviem ievērojami lielāki. Tomēr, ja krievu komandieru ieskatā karotāju dzīvībai nav nekādas vērtības (fiksēts, ka krievi nošauj savējos ievainotos, lai nebūtu jānopūlas ar evakuāciju un neatstātu viņus gūstā), ukraiņiem pat viena karavīra nāve ir zaudējums.

Pirms mēneša Ukrainas sabiedrībai bija jānolemj, vai ir vērts aizstāvēt pilsētu par tādu cenu? Taču tagad pieņemts stratēģisks (arī politisks) lēmums aizstāvēt Bahmutu līdz beidzamajam. “Tā ir gaļas mašīna, kurā tiek samalta visa Krievijas armijas varenība. Un, kamēr viņi ir sakoncentrējušies šajā nelielajā zemes pleķītī, ir iespējas plānot citas operācijas. Beigu beigās, kāda nozīme, kur mēs viņus sitīsim. Viņi taču apstāsies tikai tur, kur mēs viņus apturēsim. Tad lai tā būtu Bahmuta,” saka karavīri, kas tagad karo Bahmutas virzienā vai arī tikko no turienes iznākuši.

Šādu pozīciju deklarējis arī Ukrainas Sauszemes spēku pavēlnieks Aleksandrs Sirskis.

“Agresors nav atmetis cerības par jebkuru cenu ieņemt Bahmutu, neraugoties nedz uz dzīvā spēka, nedz tehnikas zaudējumiem. Galvenie Krievijas Federācijas spēki šajā virzienā ir “Vagner”. Nesaudzējot neko,

viņi cieš ievērojamus zaudējumus un izpumpējas. Pavisam drīz mēs izmantosim šo iespēju, lai izdarītu to, ko iepriekš paveicām pie Kijivas, Harkivas, Balaklejas un Kupjanskas. Zem pretinieka artilērijas un aviācijas nepārtrauktas uguns mūsu kareivji frontē demonstrē neiedomājamu izturību, vīrišķību un drosmi,” paziņoja ģenerālis.

Ir vēl divi principi, kas liek noturēt Bahmutu. Vienu no tiem intervijā nosauca J. Dikijs: “Bahmuta tagad praktiski ir iznīcināta, tāpat kā tas iepriekš notika ar Severodonecku, Volnovahu, Marjinku. Bet aiz Bahmutas atrodas Slavjanska, Kramatorska, Družkivka. Jā, uz turieni arī atlido raķetes, bet to nevar salīdzināt ar Bahmutu: tur darbojas infrastruktūra un atrodas drošas aizmugures bāzes. Atdodot Bahmutu un atkāpjoties, arī šīs pilsētas sagaida tāds pats liktenis. Tādēļ labāk noturēt to, kas iznīcināts, nekā pakļaut briesmām veselas pilsētas.”

Otrs iemesls meklējams ideoloģiskajā jomā. “Putinam Bahmutas ieņemšana būs liela propagandas balva, ko viņš izmantos jaunam histēriskam mobilizācijas vilnim, lai atkal dzītu pret mums šo ordu. Mēs taču saprotam, kāds ir Putins: iedosi viņam pirkstu, nokodīs roku. Ja viņš neieņems Bahmutu, ja viņu noturēsim, tā būs nopietna pļauka viņam.

Jā, tā beigu beigās ir mūsu zeme, agri vai vēlu mums to nāksies atbrīvot. Taču atbrīvot no pretinieka ieņemto vienmēr ir grūtāk nekā noturēt pozīcijas. Tādēļ – turēsimies līdz beidzamajam,” nesen pateica 5. atsevišķās triecienbrigādes karavīrs Jurijs Sirotjuks.

Uzvaras gaidās

Foto: AP/SCANPIX

Šajā pašā laikā Ukrainas ģenerālštābs anonsējis gatavošanos lielajam pavasara kontruzbrukumam.

Turpinās mobilizācija un jauno karavīru apmācības. Tāpat mācās arī karavīri ar kauju pieredzi, viņi apgūst jauno tehniku, kas no visas pasaules tiek nogādāta uz Ukrainu.

Tās ir jaunākās franču artilērijas sistēmas CAESAR, itāļu haubices “Melara Mod”, leģendārās amerikāņu reaktīvās sistēmas HIMARS un to čehu “kolēģi” RM-70 ar nosaukumu “Vampīrs”, smagie franču mīnmetēji 120 KRH 92 un zviedru zenītieroči “Bofors L70”, britu bruņumašīnas “Spartan” un vācu zenīttanki “Gepard”, kaujas tanki “Leopard 2” un daudz kas cits.

Šajā sarakstā Baltijas valstis ieņem pirmās vietas pēc militārās palīdzības apjoma Ukrainai procentuālā attiecībā pret nacionālo iekšproduktu. Igaunija, piemēram, nodevusi Ukrainai visas savas 155 mm haubices un tūkstošiem šāviņu. Kopumā igauņu palīdzība sasniegusi 113 miljonus eiro. Latvijas palīdzība ir 370 miljoni – tie bijuši helikopteri, zenītraķešu kompleksi «Stinger», ložmetēji ar munīciju un bezpilota lidaparāti. 300 miljonu vērtībā palīdzību snieguši lietuvieši: 105 mm haubices, munīcija, bruņutehnika, smagie 120 mm mīnmetēji, apvidus auto, termokameras, droni, bruņuvestes un ķiveres. Taču tā ir tikai oficiālā palīdzība – daudz kravu jau veselu gadu uz frontes zonu nogādā voluntieru karavānas.

Galvenā kauja vēl ir priekšā. Gaidīt atlicis pavisam maz. No tās iznākuma lielā mērā ir atkarīgs cīņas iznākums starp Ukrainu un Krieviju, bet globālā mērogā starp pēdējo impēriju un civilizēto pasauli.

Taču galvenais jau ir noticis. Pasaule beidzot ir pamanījusi Maskavas tirāna plēsoņas dabu – 17. martā Starptautiskā krimināltiesa Hāgā izdevusi orderi Vladimira Putina arestam. Pēc tam jau vajadzīgs pašas Krievijas demilitarizācijas un denacifikācijas process. Gribas ticēt, ka ukraiņiem pietiks spēka pielikt punktu cīņā par savu brīvību.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.