Un ar reizi tas notiek… 7
Un ar reizi tas notiek. Ar vai pret tavu gribu viņi ienāk, nē, viņi iebrien katra cilvēka apziņā uz mūžīgu palikšanu – savu dienišķo maizi pelnīt. Tavs klusais protests ir viņu maize, un tava pazemīgā samierināšanās ir viņu maize. Bet vēl ilgi pirms tam tava piedzimšana jau ir viņu maize – būs vēlāk, kur zobus iecirst…
…un tu zini – tas dikti sāp. Tu neesi ne pirmais, ne pēdējais, kuru iebiedē, kuru pakļauj, kuru salauž, kurš padodas vai kuru pazudina. Tu esi viņu mašinērijas resurss. Beidzot ir pienākusi arī tava kārta. Nav iespējams ne pamukt, ne izvairīties, pat ja izposta dzīvi tavu.
Tagad par to ir likuši skaidri saprast. Uz to tev ir bijis jāgaida ilgi. Ar šo nolemtību tev ir bijis jāsadzīvo. Kopš pirmās atskārsmes brīža, no bērna kājas. Pazemīgi un klusi. Ar trulu emocionāla zaudējuma sāpi sirdī. Kaut kur tur, jauši nejauši apjausti, zemapziņas apcirkņos reflektējās laiki, kas bijuši pirms, kurus izdzīvojušas iepriekšējās paaudzes. Kā būtu bijis, ja būtu!… Bez viltus… melu nastas… iedzītām bailēm… intonācijām svešām, ja mēs būtu mēs paši. Tomēr… tevi nomāc, indē… tavu garu liec… un pazemina. Citādi nevar. Tā, tikai tā ļaudis paklausībā un pie miera notur… Tas noteikti nav maz, jo nolemtība un samierināšanās ir pastāvošās varas nozīmīgākais spēka pīlārs. Vairs ne viedi vaideloši, bet veči valda. Partija pelēkām izkurtušu vadoņu sejām. Tie visu nosaka. Tie tevi ierobežo. Tik daudz tev laimes dodam, un tik daudz tev nebrīves ļauts. Viss noslēgts un zaudēts. Vairs nebeidzams caurvējš… Bada pabiras. Tukša muca tālu skan!
Aizvākt to mucu, kas tukša!.. Tomēr ierastās bailes aizsākto saucienu krūtīs iestrēdz, un bezcerība dziļāk smadzenēs ieēd… Un tava tauta kā diloņa ķerta acīmredzami dilst… Kāds uz nebēdu dzer, bet tu, ceļos noliekts, klusē… Tāpēc tie lēģeri un cietuma vērtnes nerūs, kur dzīvība iznīkst un sāpes pa karcera sienu notek – lai tev pat ne čuksta, vien savas domas, savas klusēšanas samestos bail. Dzīvot gribas… lai arī pazemīgi un klusi.
NEPIEKRĪTI un NEPARAKSTIES!
Bija laiks. Esmu piespiests un staigniem soļiem eju – pret savu gribu, tomēr vairs bez iekšēja pārmetuma. NEPIEKRĪTI un NEPARAKSTIES! Mans morālais atbalsts bija palicis aiz muguras žigulī, kas jau ir aizbraucis. Māris ir vienīgais, kurš zina, ka tieši tagad soli pa solim tuvojos Valsts drošības komitejai. Pat mammai neesmu bildis ne pušplēsta vārda. Arī dažiem uzticamākajiem draugiem ne. Vairs nav tālu brīdis, vēl tikai pāris soļu, līdz tu ieiesi zonā, kur pārklājas paralēlās realitātes. Tajā darbosies viņi un pretim būs jāstājas tev vienam pašam. NEPIEKRĪTI un NEPARAKSTIES! Vēl nezinu, kā tas būs, mana roka tik negribīgi smagi ceļas, lai vērtu šī nama durvis…
…bet durvis veras viegli, pašas no sevis. Tās pavēris pārlieku smaidīgs vīrs pāri pusmūžam, laipni aicinot iekšā. Acīmredzot viņš bija vērojis, kā es soli pa solim tuvojos ieejai ēkā. Diezin vai tas tomēr būs kāds iekšā laidējs, taču, pat ja šī cilvēka seja liekas redzēta, pat pārāk pazīstama, gar viņu man nevar būt nekādas daļas. Sakļaujot lietussargu, mēģinu lūkoties viņam garām, jo biju nācis pie Dogsina. Viņu foajē tipa telpā vēl neredzu. Tomēr durvju vērējs, novērtējis manu meklējošo skatienu, liek noprast, ka tomēr tieši viņš ir mani gaidījis. – Izmeklētājs Rubenis! – ar jaunu iepriecinājuma devu sejā stāda sevi priekšā, lai tad jau negaidīti sirsnīgi kratītu manu roku un pie reizes skaidrotu radušos kļūmi. – Redzi, Andris pašreiz aizņemts. Nācās steidzami doties operatīvā izsaukumā, – lietišķi informē izmeklētājs. Viņš nevarēs šodien tikties. Bet, ja tu neiebilsti, – bez liekas vilcināšanās pārgājis uz “tu”, viņš tā kā vaicājot ieminas, ka varētu parunāties Andra vietā. – Mēs strādājam kopā. Mēs no vienas, no 5. daļas. Šobrīd man iekritusi dežūra, tā ka varu pie reizes Andri aizstāt. Nu ko? Parunāsimies.
Atbildu godīgi – nē!
Mana darbavieta – Starpkolhozu ražošanas un apgādes uzņēmums – ir ļoti latvisks uzņēmums. It īpaši uzņēmuma administrācija. Taču šķiet, ka pie konveijeriem, noliktavu saimniecībā un celtniecības iecirknī latviešu īpatsvars arī ir lielāks. Tāpēc uzņēmuma sadzīve rit samērā nacionālā garā. Tāda patiesībā ir visa Latvijas Zvejnieku kolhozu savienības sistēma. Līdz ar to tā vien šķiet, ka vairums no vidējā līmeņa administrācijas komunistisko partiju uzņēmumā respektē, tomēr ar tādu kā vieglu ironiju. Varbūt uzņēmuma priekšnieks Egons Zernevics un vietējās partijas organizācijas vadītāja Velta Īve pret saviem pienākumiem partijas šūniņā attiecas ar pilnu nopietnību. Bija 1986. gada aprīļa beigas. Kādu dienu pie sevis uz sarunu mani uzaicina pats uzņēmuma Ventspils nodaļas priekšnieks! Iepriekšējā bija bijusi reize, kad tika pateikts, ka mans jaunā speciālista statuss netiekot atzīts. Šoreiz saruna partijas organizācijas sekretāres klātbūtnē notiek bez aplinkiem. Tiek piedāvāts stāties Komunistiskās partijas rindās! Pamatojums ir vienkāršs. Drīz šajā darba kolektīvā būšot pavadījis pāris gadus, tāpēc būtu laiks izšķirties, nostiprināt pamatus tālākai profesionālai izaugsmei.
Piedāvājums mani nepārsteidz. Ja nu vienīgi, ka tas notiek tik ātri, pusotru gadu, kopš esmu uzsācis jaunā inženiera gaitas “SRAU”. Biju domājis, ka paies gadi četri, pieci, līdz neizbēgami nonākšu pie šīs sarunas. Un tomēr tas ir noticis krietni ātrāk. Atbilde man nav ilgi jāmeklē, pat ja brīdi piedomāju, vai atteikums varētu atstāt kādu iespaidu uz mammas lielo cerību lidojumu pāri okeānam. Atbildu godīgi – nē! Neko daudz necenšos paskaidrot. Esmu noturējis ģimenes līniju šajā jautājumā! Minu, ka neesmu nobriedis un šis piedāvājums nācis tik spēji, ka nejūtos morāli gatavs. Noraidu ikvienu argumentu, ka esot īstais laiks, ka esmu sevi labi parādījis, atsauksmes par manu darbu esot pozitīvas. Protams, turu muti, lai gan gribas pateikt, ka šis temats man nav svešs kopš bērnu dienām. Jau kopš tā laika esmu izlēmis šādu potenciālo iespēju ignorēt. Tā rīkojušies ir mani vecāki un citi tuvāki vai tālāki dzimtas locekļi. Paradoksālā kārtā uzjautrina, apņēmību pat stiprina fakts, ka zinu, cik zemu čekists Rubenis vērtēja komunistus, īpaši tos, kas ir nepārprotami karjeristi un līdēji.
Brīdinājums
Dažas dienas pirms demonstrācijas man piezvana paziņa Ēriks, kurš vēlas mani brīdināt, jo nejauši dzirdējis kādu sarunu Ventspils Kara komisariātā, kur pašreiz viņš veic kosmētisko remontu. Gaitenī esot sarunājušies daži virsnieki un kādā brīdī apsprieduši situāciju ar pilsētā gaidāmo demonstrāciju. No viņu sarunas izrietējis, ka Ventspils partijas komiteja esot devusi norādi mani iesaukt militārajā dienestā un pēc pasākuma aizsūtīt kaut kur tālāk no Latvijas. Protams, zinu, ka atbilstīgi PSRS likumiem vīriešus, kas nav izgājuši obligāto militāro dienestu, bet civilās augstskolas laikā ir ieguvuši rezerves virsnieka dienesta pakāpi, var iesaukt dienestā līdz 28 gadu vecumam. Par tādiem gadījumiem ir dzirdēts, taču tādi neapšaubāmi ir ļoti reti. Protams, neviens nav īpaši priecīgs šādā vecumā nokļūt kaut kur Krievijas ārēs vai Vidusāzijas tuksnešos, vai vēl trakāk – Afganistāna, lai tur pavadītu, iespējams, savas dzīves labākos gadus. Ēriks saka, ka, iespējams, Kara komisariāts pēc demonstrācijas man nosūtīšot iesaukšanas pavēsti!…
Padomāju. Bet ko man daudz domāt?! Ja jau reiz nosūtīs pavēsti par iesaukšanu militārajā dienestā, tad nosūtīs. Nav iespēju no pavēstes izvairīties. Tāpat kā nav iespēju atkāpties no pieteiktās un intensīvā sagatavošanā esošās demonstrācijas. Viss ir iekustināts. Gluži vai katru dienu rīkojam plašās Vides aizsardzības kluba sanāksmes Ventspils mūzikas skolas zālē, gan arī noturam tematisko darba grupu apspriedes Ventspils komunālās pārvaldes mākslinieku darbnīcā pie Jura un Alda. Katrā no tām klāt nāk pārdesmit jauni biedri, cilvēki jau domā, ko darīsim pēc 5. jūnija pasākuma, kāda būs tālākā Ventspils Vides aizsardzības kluba attīstība, nākamie pasākumi, kuros klubam būtu jāpiedalās. Nav nekādu iespēju, pat ne mazākās gribas atkāpties. Ja man būs lemts dienēt, neko darīt, taču vismaz būšu aktīvi piedalījies Ventspilij tik nozīmīgā protesta pasākumā!
