Kristovskis par spēlītēm ar NATO un importētajiem aizsardzības ministriem 0
Spēlītes ar NATO
Latvijas dalība NATO šodien ir pašsaprotama vērtība. Taču iestāšanās process bija izaicinājumu pilns, sarežģīts, dziļš un daudzslāņains kā aizsardzības jomas ietvaros, tā arī iekšpolitisko un ārpolitisko aspektu kontekstā.
Grāmata ir atskats uz Latvijas valsts, aizsardzības un ārlietu jomu veikumu vairāk nekā piecu gadu garumā, kad 2004. gada aprīlī tika panākta Latvijas vēsturiskā iestāšanās NATO.
Ģ. V. Kristovskis pie grāmatas ir intensīvi strādājis vairāk nekā divus gadus. Tā ir veltīta cilvēkiem, kas pašaizliedzīgā darbā sekmēja vienu no mūsdienu Latvijas vēstures svarīgākajiem notikumiem, un ir dāvana Latvijai tās simtgadē par mūsu valsts mūža pieciem gadiem.
Mērķtiecīga politika un daudzu ļaužu uzupurēšanās ar retorisku “būt vai nebūt” izšķīra par labu Latvijai.
Diemžēl Latvijas valdībai un prezidentam kā bruņoto spēku augstākajam vadonim bija slikti veicies ar mājas darbu izpildi. Vairāku gadu garumā solītais aizsardzības finansējuma palielinājums joprojām netika panākts.
Turpretī Lietuva un Igaunija bruņoto spēku komandieru amatos bija iecēlušas atvaļinātus ASV bruņoto spēku pulkvežus J. A. Kronkaiti un A. Einselnu, arī parādījušas gribu ievērojami palielināt bruņoto spēku finansējumu. Tas šīm valstīm ļāva uzrādīt virkni uzskatāmu sasniegumu. Uz šī fona Latvijai bija maz iespēju palepoties, un šai neizlēmībai bija salīdzinoši smagas politiskas sekas. 90. gadu otrajā pusē Latvija pakāpeniski iemantoja atpalicējas un vismazāk NATO kandidēšanai kvalificēties spējīgas valsts vērtējumu.
Tomēr arī šoreiz NATO ģenerālsekretāram H. Solanam un dalībvalstu vēstniekiem līdz “ar apstiprināto Latvijas integrācijas plānu NATO un Latvijas aizsardzības budžeta ieplānoto palielinājumu 1999. gadam” Latvijas pārstāvji vēl joprojām centās “iebarot” gadiem solīto aizsardzības budžeta palielināšanu līdz 1% no IKP. Arī šoreiz Latvijas prezidenta solītais tika pieņemts diplomātiski korekti, tas ir – pozitīvi. Tomēr tika atgādināts, ka Latvijai, apliecinot ambīciju nopietnību par kandidēšanu NATO, ir jāapsver 2% no IKP atvēlēšana aizsardzības vajadzībām, kas nozīmēja Latvijas aizsardzības budžeta trīskāršošanu tuvāko dažu gadu laikā.
Tas bija draudzīgs, tomēr arī pietiekami nepārprotams un ciets ieteikums. Vai to varēja ignorēt arī turpmāk? Tas, kādu taktiku izvēlēties, lai sasniegtu mērķi, bija katras valsts gribas, iespēju, augstāko amatpersonu tālredzības un atbildības ziņā.
