Mānīgi aizraujošs stāsts. Viļa Lācīša romāna “Oxforda ar skatu uz universitāti” recenzija 2

Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Auns – Minhene, Lauva – Parīze: kuru Eiropas pilsētu vajadzētu apmeklēt tavai zodiaka zīmei 12
Kokteilis
VIDEO. “Nākamais apkaunojums aiz Galkina!” Laima Vaikule koncertā dzied ukraiņu valodā, kas nokaitinājis krievvalodīgos
VIDEO. Kaut kas neredzēts! Uz Gaujas tilta pie Cēsīm “atgriezusies ziema” – grūti pat pabraukt 16
Lasīt citas ziņas

Viļa Lācīša teksti man liek iedomāties par to, kā ir, piemēram, būvēt māju. Daļēji, protams, tāpēc, ka autors nāk līdzi ar sev zināmiem, oriģināliem un unikāliem profesionālajiem raksturlielumiem – viņš ilgu laiku strādājis būvniecībā, ko labprāt tematiski izmanto arī rakstniecībā, aizraujot vai apmulsinot ar tehniskām detaļām zināmu lasītāja prāta kripatu. Un tas ir labākais, kas vien var literatūrā notikt (cerams, ka rakstniecība ir vismaz terapeitiski, ja ne tematiski palīdzējusi būvniecībai). Bet citādi – tas ir arī tāpēc, ka vēlos kārtējo reizi sāpināt kādu latviešu autoru par to, ka tieši būvējums, ne materiāls man sagādāja vilšanos. Pati savu paskaidrojumu būvēšu tā, kā vien protu, lai gan zinu, ka tekoša ūdens krāna salabošana ir daudz noderīgāka par recenzijas sarakstīšanu, un labāk būtu santehniķu skolā iestājusies.

Ķeroties pie mājas būves, tāpat kā pie teksta radīšanas, iesaka sākumā saprast, kādu to gribētos: izmērs, plānojums, materiāls, iemītnieku skaits un vajadzības tuvā un tālā nākotnē, perspektīvas un pārmaiņu veids. Nav mazsvarīga arī vieta, kur būve atradīsies, kur to tapinās un palīdzēs iekļaut vidē, kā izskatīsies no ielas. Par māju nāksies kādam atbildēt, bet tekstu var aizmirst, varbūt vienīgi būvēt māju kopumā ir vieglāk nekā būvēt tekstu, ja ir vēlme izdarīt standarta labu darbu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Autors, kurš debitējis ar kritikas atzīto romānu “Stroi­ka ar skatu uz Londonu” (2010), daļēji atgriežas pie savu panākumu atslēgas un turpina autobiogrāfisko Lielbritānijas būvnieka stāstu. Šoreiz viņš savā varonī akcentē intelektuālo – augstākās izglītības kā mērķa – motīvu. Tas joprojām ir “stroikas” Lācītis ar sadzīviskām detaļām, par kurām viņš vienkārši nebija varējis savos iepriekšējos tekstos melot un kas liek lasītājam spēcīgi izgaršot Lielbritānijas un tajā nonākušā viesstrādnieka ikdienu. Materiāls romānam ir varen labs – nu jau daudzmaz integrētais Lācītis mērķē kļūt par maģistru prestižajā Oksfordas Universitātē. Vismaz viņš pāris reižu ar šo studiju turpināšanas ideju sastopas, saprotot, ka viņam jau ir Londonas Universitātes bakalaura grāds, bet darbs – turpat stroikā vai tehniskā apsaimniekotāja amatā, un abas šķietami pretējās jomas – prakse un teorija – kopumā nemazina viņa romāna varoņa vispārējo pašvērtējumu.

Vilis Lācītis un “Oxforda ar skatu uz universitāti” ir piedzīvojumu grāmata, kurā galvenā varoņa lielākais piedzīvojums izrādās studiju pieteikuma iesniegšana narkotiskā reibumā, bet privātā dzīve aprobežojas ar nākamās dzīvesvietas vai darbavietas atrašanas pasteļkrāsām. Tas ir mānīgi aizraujošs stāsts par to, ka Oksfordā gudri un izpalīdzīgi cilvēki brīvdomīgi dzīvo laivā, bet tiecas ievērot senas, absurdas un savažojošas koledžas ķieģeļa zagšanas tradīcijas. Par tautiešu satikšanu un kartupeļu latviešu jokiem, par britu satikšanu un dažādu parādību grūto pārtulkojamību latviešu auditorijai. Varbūt grāmata ir par Lācīša īpatnējo darbu restorānā, negaidīti nopietnām sarunām ar Oksfordas intelektuāļiem, absurdām kolēģes kāzām? Grūti pateikt “nē”, jo laikam jau par to visu kopā, lai gan daudzi pavedieni nekad nesatiekas, liekot apšaubīt būves veselumu (piemēram, ja viens varonis sākotnēji tiek raksturots kā pārlieku pozitīvs, vēlāk tāds vairs nav bez ticama pamatojuma; ja kāda varone parādās sabiezinātās “blonduma” krāsās, vēlāk vairs tāda īsti nešķiet; ja tiek uzskaitītas studējošo tradīcijas, tad tās autors neizmanto tālākā tekstā utt., lai gan, protams, pa vienam šie romāna fragmenti ir bijuši vērtīgi novērojumi ar publicistikas garšu).

Varbūt tas bija domāts kā galerijtipa ieskats britu spil­gtākajos raksturos, to paradumos un īpatnībās, izceļot tiešām izklaidējošākās detaļas. Varbūt tekstā maģiskākais ir telpas un likteņa neizbēgamības simbolisms – laivā dzīvo intelektuāļi, restorāna elle atrodas pagrabā, darba rūķis dzīvo dārza šķūnī, maklārena vadītājs pārvalda dzīvokli, absurdais vidusslānis svin kāzas pilī. Bet neesmu droša, vai citādi šim romānam bija sākotnēji labs būvniecības plāns, jo tas ar šo visu iespaidu un faktu gūzmu nedaudz sabirst, steidzas un pat nestāv līdzās labi stabilizētam “Stroika ar skatu uz Londonu” plūdumam.

Teksts ir sanācis kā tāds eklektisks apzinīgo pieaugušo ierīkots bārs ar dažādām tematiskām istabām un spil­gtām dekoratīvām un informatīvām detaļām, kam ne vienmēr piemīt funkcionalitāte, lai katra jauno varoņu kompānija varētu atrast savu prieka avotu un nodalīties savā nodabā. Pie mums bāru neierīko jaunceltnē, drīzāk vecā ēkā. Bārā arī var palikt pa nakti, ja ir gana daudz reibuma un personāls nepamana. Taču šis romāns-bārs atlaiž itin viegli, nepretendē nedz uz pritona, kulta vietas vai 40+ deju vakaru vietas statusu, nedz cierē uz arhitektūras gada balvu. Iespējams, tāpēc, ka tas īsti nav romāns, bet gan teksts, kurā autobiogrāfiskā stāstījuma plūsma stāv pāri literatūras iespējai radīt no dzīves māla raksturus, savienot un irdināt to attiecības vismelodramatiskākajā veidā, izdomāt un montēt konstrukciju, kas dramaturģiski pakļautu, pat ja tajā ir tikai autobiogrāfijas motīvi, ne “patiesība”.

Romāna valodai mēdz būt “stipra sajūta” (128), kas brīžiem pārkāpj latviešu valodas ieviestās normas, ļoti brīvi runā angļu vārdos un vispār ļauj varonim izteikties sarunvalodā (tas pats par sevi nav nekas slikts un tikai apliecina valodas pūristu plosīšanās cenu). Bet tad šī pati valoda mēdz arī interesantā manierē sarežģīt lietas un lietot tādas kombinācijas kā “aktīva izglītojoša darbība” (184), diskutabla arī vajadzība pēc dažām zemsvītrām, kas likušas tekstam atslogot izzinošo daļu, bet patiesībā noslogo lasītāju. Pieļauju, ka literārais redaktors Kaspars Zalāns gribējis ļaut Lācītim vaļu. Vien jāpiebilst, ka šajā teksta būvē varēja pieskatīt ne tikai tapetes, lustras un logus, bet arī palīdzēt ar ķieģeļu likšanu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.