Kultūra
Literatūra

“Kad kāpu augšā pa Onkoloģijas centra kāpnēm, bija šausmīgi bail!” kinozinātnieks Viktors Freibergs par rakstīšanu, vēzi un kino0


Viktors Freibergs: “Es nemaz negribēju, lai šī būtu grāmata par slimību, – gribēju to visu pārvērst tādā pa pusei filmā, pa pusei – literatūrā.”
Viktors Freibergs: “Es nemaz negribēju, lai šī būtu grāmata par slimību, – gribēju to visu pārvērst tādā pa pusei filmā, pa pusei – literatūrā.”
Foto: Sintija Zandersone/LETA

Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

“Kad kāpu augšā pa Onkoloģijas centra kāpnēm, bija šausmīgi bail. Bet kaut kā pieņēmu to kā neizbēgamo – kas būs, būs,” saka kinozinātnieks, profesors un tulkotājs VIKTORS FREIBERGS, atzīstot – piedzīvotās smagās slimības laikā kā pašterapija kalpojusi rakstīšana. Viņa darbs “Kinomāna slimības vēsture” nu ieguvis Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā.

Var piekrist tam, ka visi mākslas darbi tā vai citādi vēsta par nāvi, taču paradoksālā kārtā Viktora Freiberga darbs, kurā autors stāsta par ļoti personisku dzīves drāmu, nonākot aci pret aci ar ļaunu slimību, patiesībā ir par dzīvi. Tādu dzīvi, kas gluži kā liega Viskonti filma aizrit gar acīm robežsituācijās, runājot ar lasītāju mīlestības pilnā kino valodā. Turklāt darbs reizē ir labākais ceļvedis kino vēsturē, kādu jebkad esmu lasījusi.

– Nevar ignorēt to, ka mūsu saruna norit šim neparastajam laikam raksturīgi – tiešsaistē. Iedomājos, ka jums noteikti ir padomā trāpīgs pandēmijas piemērs no kinematogrāfa.

V. Freibergs: – Divi piemēri nāk prātā. Viens no tiem ir dāņu režisores Suzannas Bīras filma “Putnu kaste” – režisore man vienmēr likusies diezgan izcila, tiesa, filma nav tik laba. Stāsts ir par vīrusa izplatīšanos – to var iegūt, ieskatoties inficētā cilvēka acīs, un no tā brīža cilvēks kļūst par nezvēru.

Galvenā varone (Sandra Buloka) mēģina aizbēgt no pilsētas aizsietām acīm. Otra ir filmas “Parazīts” režisora Džūnho Bona filma “Saimnieks” – cilvēkā iemājo monstrs, izplatās vīruss, un visi staigā maskās. Filmu noskatījos tieši tajā periodā, kad viss šis ārprāts sākās pie mums, Eiropā, un man šī filmā redzamā aina galīgi nepatika.

Filmu vēsturē ir daudz filmu par dažādiem mistiskiem vīrusiem, kas pārņem zemi. Kaut vai Denija Boila filma “28 dienas vēlāk”, kas rāda pilnīgi tukšu Londonu, jo visi cilvēki ir iznīcināti, katastrofas ainu, kas savā ziņā ir pat pravietiska, lai gan man ne visai šis vārds patīk, jo ceru, ka mēs tomēr neaiziesim bojā.

– Apokaliptiskas ainas, globāli vīrusu uzbrukumi, “staigājošie miroņi” kļūst par kino popkultūras daļu līdzīgi, kā tagad par modes lietu kļūst dekorētas sejas maskas. Iespējams, tas ir veids, kā sabiedrība tiek galā ar kolektīvām bailēm.

– Ir jau arī labas filmas par šo tēmu. Klasika ir Džordža Romero 60. gadu filma “Mirušo nakts”, brīnišķīga, bet baisa filma, ko kuras pēcāk tika atvasinātas vesela virkne filmu, tostarp Džoela Rīda “Zombiju nakts”. Britu režisoram Edgaram Raitam ir ironiska šausmu komēdija “Šons un miroņi”, kurā savairojas zombiji, cilvēki tos apsit, bet galvenais varonis savu draugu, kurš kļuvis par zombiju, noslēpj šķūnīti, lai viņu neviens nenogalinātu.

Ja paskatāmies “Netflix”, tur vārds “zombijs” atkārtojas neskaitāmas reizes. Tā tas notiek. Varbūt es pārspīlēju, bet tās pašas dekoratīvās maskas uz šīs traģēdijas fona – un šī patiešām ir traģēdija – tiek pārvērstas par patērniecisku preci.

– Senā patiesība, ka visa māksla patiesībā ir par nāvi – to no jauna nesenā intervijā aktualizēja mākslinieks Demjens Hērsts. Jūs piekrītat šai domai, un vai par to ir jūsu grāmata?

– Daļēji jā – pat komēdijās nāve ir klātesoša. Tomēr māksla ir ļoti daudzveidīga tās žanros. Piemēram, tā pati Edgara Raita filma “Krutie kruķi” (Hot Fuzz, 2008), kurā visu laiku kādu nogalina, taču tas ir pārvērsts par melno humoru, lai gan patiesībā tas, kas tur notiek, ir traģiski.

Tomēr man gribētos domāt, ka ir mākslas darbi, kas iedvesmo. Kaut vai mūzika – es domāju klasisko mūziku. Mālera Piektā simfonija, kas man neizbēgami asociējas ar Viskonti filmu “Nāve Venēcijā”, jo skan tur ik pa brīdim, reizē šķiet pacilājoša mūzika, kura ļauj – ne jau aizmirst, jo tas nav iespējams –, bet sadzīvot ar nāvi.

Teikšu godīgi, pēdējā laikā skatos komēdijas. Noskatījos filmu “Oskars” (1967) ar Luiju de Finesu – tā bija viena no manām jaunības mīļākajām komēdijām. Tur pilnīgi noteikti nebija par nāvi!

– Kā jums tagad pietrūkst visvairāk – maģiskā mirkļa kinozāles tumsā vai varbūt saskarsmes ar saviem studentiem Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē?

– Uz kino diemžēl arī agrāk pārāk bieži nebraucu – tā kā dzīvoju Jelgavas pusē, tas izvērtās par vienas dienas pasākumu. Tomēr pēc iespējas uz filmām gāju. Pirms pandēmijas paspēju nolasīt arī vienu jauniešiem domātu kinolektoriju “Kino Bizē”.

Otru, tam sekojošo, jau lasīju “Zoom” aplikācijā. Esam runājuši ar studentiem, viņi atzīst, ka ļoti pietrūkst mūsu fakultātes auditoriju. Pietrūkst arī man. Protams, komunicējam internetā, un mums ir saruna, bet vienalga – tā ir tik atsvešināta.

– Ienāca prātā epizode no jūsu grāmatas – par studenti, kuru mierināt par neuzrakstītu kursa darbu, lai gan jums pašam tikko apstiprināta ziņa par ļaunu slimību.

– Viss ir tik relatīvi. To darbu viņa bija uzrakstījusi, bet bija ārkārtīgi satraukta. Es tiešām toreiz tikko biju atbraucis no Onkoloģijas centra, kur man pateica – nav nekādu šaubu. Pateica arī trīs iespējamos variantus, kā beigsies gaidāmā operācija.

Trešais variants nozīmēja to, ko nevarēšu vairs darīt, un viss būs tikai laika jautājums. Pa ceļam saņēmos, un tajā brīdī mani uz kāpnēm “nogrāba” tā meitene. Viņa elsodama stāstīja, kā ir pārbijusies. Teicu, ka nevajag baidīties, ka viņa ir laba studente, – tāda viņa arī bija. Viņai viss beidzās labi, un man arī.

– Jūsu grāmatā ir vārdi: viena lieta ir jokot par nāvi, bet cita – sajust tās riebīgo klātbūtni. Smagas slimības laikā daudziem rakstīšana nebūtu ne prātā. Šobrīd, atskatoties uz šo laika posmu, kas tomēr lika rakstīt?

– Toreiz neviens īsti nezināja, kas man tur ir. Bija skaidrs, ka tas ir kaut kāds vēzis, bet tieši kāds – ne. Bija sarežģīti, nevarēja uztaisīt biopsiju – apmēram pusgadu staigāju no viena ārsta pie otra. Pierakstīšana notika kaut kā automātiski, tas nebija apzināti.

Grāmatu nerakstīju, lai tā tiktu publicēta. Rakstīšana bija sava veida pašterapija jeb, kā saka angļi – norakstīju nost no sevis bēdu, it kā tas viss nenotiktu ar mani. Toreiz bija neziņa, jo viss varēja beigties slikti. Par laimi, nonācu pie brīnišķīga ķirurga. Ja viņš nebūtu mani paņēmis, nezinu, kā šis būtu beidzies.

Viņš tikai paskatījās uz maniem slimības papīriem un noteica – jums vajadzētu nākt slimnīcā jau rīt, jo vilcināties nedrīkst. Sāku ņerkstēt, ka man ir bakalaura un kursa darbi, eksāmeni. Kad beidzās sesija augstskolā, devos uz turieni. Kad kāpu augšā pa Onkoloģijas centra kāpnēm, bija šausmīgi bail.

Bet kaut kā pieņēmu to kā neizbēgamo – kas būs, tas būs. Viss bija veiksmīgi – nogulēju knapi desmit dienas un devos mājās, lai gan šis bija ļoti rets vēža paveids. Tāds esot tikai kādiem pieciem cilvēkiem Latvijā. Pāris gadus nerakstīju vispār neko, bet tad draņķi atkal savairojās, un vajadzība rakstīt atgriezās.

Jautāju ārstam – tikai pasakiet, kāda ir situācija. Viņš atbildēja godīgi – situācija ir nopietna, bet ir zāles. Tās izrādījās nenormāli dārgas tabletes, taču, par laimi, valsts bija sākusi tās kompensēt. Tādu cenu, tūkstoti mēnesī, par zālēm es nevarētu izdot. Nu jāiet uz pārbaudēm, mazliet bail jau tagad klīst pa slimnīcām. Bet – kā būs, tā būs, un būs labi.

Sākumā daļa lasītāju baidījās, jo bija izplatījies mīts, ka grāmata ir par smagu slimību – kādēļ par tādu lasīt, ja pašiem jau tāpat ir grūti. Es nemaz negribēju, lai šī būtu grāmata par slimību, – gribēju to visu pārvērst tādā pa pusei filmā, pa pusei – literatūrā.

– Pats neesat vairījies pateikt ko skarbāku ne tikai par ārzemju filmu autoriem, bet arī par dažu vietējā kino radītāju.

– Kāpēc vajag liekuļot? Ir bijuši atsevišķi gadījumi, ka tad, kad man filma nepatīk, aiz gļēvulības vai nezin kā cita esmu to ignorējis. Bet arī tas savā ziņā daudz ko izsaka. Bet ir bijuši gadījumi, ka režisori man uzbrūk, ir neapmierināti ar manis rakstīto. Nesveicinās pēc tam, ignorē.

Ko es varu darīt? Viņi uzņem filmu, un viņiem nepatīk tas, ko es saku, bet man – nepatīk tas, ko viņi ir uzfilmējuši. Pēdējā laikā gan situācija Latvijā ir daudz labāka, lai gan daļu filmu neesmu redzējis. Bet visi šie “svingeri” nav domāti man. Saprotu, popkultūra ir jāpēta, bet nevaru piespiest sevi aiziet uz tādām filmām. Mani vienkārši neinteresē. Gribu skatīties filmas, kas man kaut ko dod, arī latviešu filmas.

– Kā uztvērāt mūsu literatūras otru “zelta palmas zaru” jeb Dzintara Soduma balvu?

– Atklāti sakot, nezināju, ka biju nominēts, par balvu uzzināju tikai tad, kad paziņoja rezultātus. Kāds paziņa pēc tam piezvanīja un teica – kad tu uzraksti grāmatu, tu vēl neesi rakstnieks, bet tad, kad to grāmatu novērtē ar kādu balvu, tu kļūsti par rakstnieku. Tā, protams, ir ironija. Žūrija pēcāk atklāja, ka neatkarīgi cits no cita visi bija izvēlējušies pašu mazāko grāmatu, kāda bija uz galda. Sākumā pat nespēju priecāties, jo likās – tā nevar būt, šī tomēr ir ļoti prestiža balva līdzās LALIGABA balvai.

– Roalds Dobrovenskis rakstīja, ka grāmatā neesot nekā no provinciālas pazemības, ar ko nereti grēko latvieši. Kā jums šķiet, vai kino jomā esam atbrīvojušies no provinciālas pazemības?

– Mūsu kino it nemaz nešķiet provinciāls. Tagad mums ir internacionāli producenti, ir operatori, montāžas režisori no citām valstīm. Scenārijus rūpīgi koriģē tā dēvētie scenāriju ārsti jeb “script doctors”. Labs piemērs ir nesen Eiropas HBO programmā iekļautā Ināras Kolmanes filma “Bille”.

Tas ir absolūti izcili, un man ir patiess prieks, jo man ļoti patīk šī filma. Arī iepriekš daudz provinciālisma mūsu kino diez vai ir bijis. Mūsu režisoriem – Dāvim Sīmanim, Viesturam Kairišam, Annai Vidulejai – ir plašs kino zināšanu lauks. Viņiem jau sen ir tapis skaidrs, ka nevar uztaisīt kino bez zināšanām par citu veidoto kino, tāpat kā nevar uzrakstīt grāmatu, nezinot citu rakstītas grāmatas.

Var jau būt, ka reizēm uzrodas tāds tīrradnis, kā, piemēram, Gints Zilbalodis animācijā. Cilvēks tomēr nevar dzīvot šauri lokālā kultūrā, jo tas beidzas ar absolūti lokālu kino. Var taču uzņemt filmu par Latvijas vēsturi tā, ka tā “aiziet” tālāk. Un tā jau ir noticis, neuzsverot šauri latvisko elementu.

– Lielākā daļa pēdējos gados tapušo filmu, “Dvēseļu putenis” vai “Pilsēta pie upes”, turpina vēstures tēmas. Vai nebūtu laiks pievērsties mūsdienām?

– “Dvēseļu putenis” un “Pilsēta pie upes” ir divas ļoti atšķirīgas filmas, bet kā viena, tā otra – ļoti izcila. Pirmā cenšas ļoti precīzi restaurēt vēsturi, bet “Pilsētu pie upes” uztveru kā ļoti simbolisku vēstījumu, kas atstāj spēcīgu iespaidu. Jā, patiešām ir daudz filmu par vēsturi, lielākā daļa simtgades filmu ir vērstas uz pagātni. Tomēr es neteiktu, ka šo filmu ir par daudz, drīzāk – par maz ir filmu par mūsdienām.

Kā piemēru var minēt to pašu Jura Kursieša “Oļegu”, kas diemžēl ne visai veiksmīgi tika demonstrēta arī pie mums – auditorija to īsti nepieņēma jeb vienkārši sakot – negāja uz to, lai gan filma ieguva “Lielo Kristapu” un tika demonstrēta arī Kannās.

– Jūsu paša kinomāna dienaskārtībā arvien ik vakaru ir pa filmai?

Saistītie raksti

– Mēģinu. Tas ir pavisam vienkārša iemesla dēļ – redzēt pēc iespējas vairāk. Kā es varu runāt par kino, ja neesmu redzējis daudz izcilu filmu? Visas gan nav iespējams noskatīties, to ir šaušalīgi daudz.

– Teicāt, ka rakstāt grāmatu par kino.

– Jā, tas būs neakadēmisks darbs par kino bieži sastopamiem tēliem. Pirmā nodaļa ir “Ūdens”. Šajā sakarā, piemēram, pieminu Tarkovska “Solaris”, kur sākumā Donāta Baņoņa personāžs stāv pie upītes un raugās, kā ūdenszāles, locīdamās ūdenī, veido krāšņu rakstu. Starp tēliem ir gan pilsēta, gan, protams, vilciens, arī baloni, lietussargi – tēli, kurus filmās izmanto diezgan intensīvi. Vēl jāstrādā, jāraksta – nav variantu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
JD
Jūlija Dibovska
Kultūra
In Memoriam: Juris Kronbergs (1946–2020) – dzejnieks, draugs
2 dienas
AN
Anita Bormane
Kultūra
Nacionālā koncertzāle: kurp ved riņķadancis ap Elizabetes ielu 2 3
2 dienas
DJ
DIĀNA JANCE
Kultūra
Diāna Jance: Mēneši un gadi aizritējuši dīvaini – nobīstoties … un pierodot pie draudiem.
2 dienas

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Veselam
Biji kādā no šīm ēdināšanas vietām Rīgā un Liepājā? 14 dienas būs jāvelta veselības stāvokļa novērošanai
15 stundas
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 pozitīva pasažiera dēļ noteikta karantīna visiem 5.jūlija autobusa Liepāja-Rīga pasažieriem
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atgriežoties no Lielbritānijas, pašizolācijā vairs nav jādodas. Publicēts saraksts ar valstīm
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Tautas likteņstāstā rodam spēku nākotnei.” Levits un Vīķe-Freiberga iestādījuši veltījuma ozolus Likteņdārzā
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Reportieri bez robežām” pauž nožēlu par ES sankciju izmantošanu, lai Baltijas valstīs aizliegtu RT 1
9 stundas