“No bērna kājas vienmēr no visa tiek sargāti, visam jābūt ērtam un vieglam” – 4 mammu pārdomas par eksāmeniem
0
Vakar savā viedokļrakstā aktualizēju tēmu par 12.klašu eksāmenu ne pārāk labajiem eksāmenu rezultātiem. Pēc publikācijas vairākas mammas man atsūtīja savus komentārus, kurus bija patiesi interesanti lasīt, tāpēc ar prieku dalos arī ar jums!
Kā ar stresa noturību?
Mamma Gunita saka, ka saprot, ka šī tēma “pavelk” uz emocijām, taču kopumā, viņasprāt, uz to visu ir jāskatās plašāk. Viņas viedoklis ir alternatīvs vairumam publiski paustā.
Te viņas pārdomas: “Piemēram, kāda ir stresa noturība katrai nākamajai paaudzei? Un vai tas ir tikai skolas robs vai ģimenes un sabiedrības kopumā “nopelns”, ka jaunieši aizvien sliktāk prot pārvarēt grūtības? Kopš bērna kājas no visa sargāti, visam jābūt maksimāli ērtam, vieglam un, protams, skaistam. Dzīvē neesmu tik bieži dzirdējusi vārdu “grūti”, kā no jaunās paaudzes. No kurienes viņiem tas? Vai tiešām ar “labajiem laikiem” esam radījuši “vājus cilvēkus”?
Atļaušos ironizēt: “Ak vai, dēļ sliktā eksāmena rezultāta es vairs neko negribu!” Manā izpratnē cilvēks tā īsti negribēja arī iepriekš, ja eksāmens var tik viegli mainīt apņemšanos.
Tendence visu novelt uz skolu un pedagogiem arī kļūst bīstami agresīva, noņemot jebkādu atbildību no vecākiem. Taču, kamēr sabiedrība necienīs pedagogus un zināšanas (ne ar vārdiem, bet ar darbiem), tikmēr lietas labākas nekļūs. Bet cieņu māca vecāki, vispirms jau ar savu personisko piemēru: savām darbībām.
Personiskā pieredze: 3 jaunieši, katrs ar savām stiprajām un vājajām pusēm. Esmu izvēlējusies “taktiku” stiprināt talantu , bet vājo “uzturēt formā, lai iegūtu vismaz minimumu”. Pagaidām tas ir attaisnojies: bezcerīgs matemātikā jau kopš pirmās klases, regulāri vasaras darbi u.tml, bet vidusskolas eksāmenā pērn savāca 17%, ar ko pietika skolas pabeigšanai. Te liels paldies pedagogam, kurš, novērtējot situāciju, konsultācijās fokusējās uz tām tēmām, ar kurām var “savākt” minimumu. Dīvaini, bet kā mamma vairāk priecājos par tiem 17%, nekā par jaunāko bērnu 95% pamatskolas eksāmenā.”
Bardaks nogurdina
Gunta savukārt ir 9.klases beidzēja mamma, kuras priekšstatus eksāmenu laiks sagriezis kājām gaisā. Turpinājumā Guntas pārdomas!
“Esmu starp tiem vecākiem, kas jau kopš bērna pirmajiem soļiem skolā savā galvā bija ieprogrammējis, ka viņa gaitas pēc 9.klases noteikti vedīs uz 1.ģimnāziju (ok, rezerves gadījumā – 2.vai 3. Un tam bija arī pamatojums – bērns ne tikai visus šos gadus mācījās uz 8, 9 un 10 ballēm (beigšanas atestātā vidējā atzīme 9,3), bet arī piedalījās mācību olimpiādēs un konkursos, gūstot arī godalgotas vietas, t.sk. TV spēlē “Gudrs, vēl gudrāk” – 2.vietu. Lai nostiprinātu zināšanas matemātikā, 9.klasē visu gadu apmeklēja 1.ģimnāzijas matemātikas kursus, kur visu saprata, viss šķita vienkāršs un zināms.
Un tad pienāca eksāmenu laiks, kas apgrieza ar kājām gaisā visus manus priekšstatus par bērna zināšanām. Pirmais, kas nošokēja – vērtējums kombinētajā eksāmenā. Vai tiešām bērns šo gadu laikā bija apguvis tikai 2/3 no mācītā? Tad nāca angļu valodas eksāmens, kur lielā mērā nospēlēja loterija – kādu sarunas partneri dabū mutiskajā daļā. Mana bērna gadījumā tieši šis apstāklis novilka atzīmi uz leju. Un tad – matemātika… It kā jau 78% nav slikti, bet man prātā bija pārliecība, ka zemākā robeža varētu būt 80%. Pats šokējošākais bija ģimnāziju matemātikas eksāmens ar vērtējumu 38%. Ar to arī tika pielikts trekns punkts manā galvā iezīmētajam ceļam uz ģimnāziju. Ar vienu vienīgu atzīmi tika pārvilkta svītra visām ģimnāzijām.
Tiesa, mana bērna gadījumā šis fakts pasaules gala statusā gan figurēja tikai īsu brīdi, turklāt, lielākoties vecāku galvās – ātri “pārgrupējāmies”, paskatījāmies plašāk uz alternatīvu dzīves ceļu. Bērns beidzot atļāvās pasapņot ārpus vecāku uzliktajiem jābūtības rāmjiem, atrada tehnikumu, kur var apgūt tieši to, par ko jau labu laiku bija sapņojis un kur saredz savu nākotni, izcili nokārtoja iestājeksāmenus un ir priecīgs, ka varēs padziļināti mācīties sev saistošas lietas jau pašā skolā nevis paralēli mācībām ģimnāzijā vai vidusskolā apgūt papildus kursos. Priecīgs arī par to, ka par labām sekmēm varēs saņemt stipendiju un pēc 4 gadiem būs gan profesija, gan vidējā izglītība, kas ļaus turpināt mācīties arī tālāk.
Turpinājumā mani secinājumi, ko esmu guvusi šo saspringto pēdējo pāris mēnešu laikā, vērojot straujo notikumu gaitu, pārrunājot to ar bērnu, lasot ziņas un komentārus, analizējot savas reakcijas.
1) Bardaks ar mainīgajām mācību programmām nogurdina skolotājus, tiek traucēta sistēmiska, secīga, mērķtiecīga zināšanu nodošana.
2) Skolotāju trūkums skolās, skolotāja profesijas zemais prestižs un atalgojums ļoti ietekmē to, ar kādām zināšanām tālāk dzīvē aizies jaunā paaudze un kā veidosies mūsu valsts galu galā.
3) Gan skolā, gan 1.ģimnāzijas kursos netiek pienācīgi mācīts, kā zināšanas izmantot, risinot sarežģītas, netipiskas situācijas. Īsāk sakot – netiek mācīts, kā konstruēt savu domāšanu, lai to, kas ir zināms, varētu pielietot pēc iespējas dažādākās situācijās. Uzskatu, ka tas ir iemācams, ka šis aspekts nav atkarīgs tikai no tā, vai tev ir attiecīgas iedzimtas spējas.
4) Nevajadzētu būt tā, ka no snieguma vienā konkrētā dienā, vienā konkrētā mācību priekšmetā, ir atkarīga bērna tikšana ne tikai 1.ģimnāzijā, bet arī visās pārējās tā saucamajās prestižajās skolās, t.sk. – arī tajos virzienos, kur matemātika nebūs prioritāte (piemēram, humanitārajos).
5) Tehnikumiem un profesionālajām skolām kopš padomju laikiem ir uzlikta stigma, ka šīs mācību iestādes ir totālo “lūzeru” padarīšana, un vecāku galvās vēl aizvien, kā neapgāžama aksioma, ir iecementējies: šīs mācību iestādes ir karjeras beigas.
6) Aizspriedumi un cepiens lielākoties ir nevis bērnu, bet viņu vecāku galvās, kas ir nodefinējuši savas latiņas, savus redzējumus par bērna dzīves ceļu, un, ja tas nenotiek, kā viņu galviņās ieplānots – tad tiek pacelta traģēdija nacionālā līmenī.
7) Ikviena krīze ir svētīga padarīšana – tā saasina redzējumu uz lietām, ko ikdienā nepamanām vai uzskatām par nebūtiskām; tā liek izvērtēt savus priekšstatus un saprast, ka nekas nav absolūts un pašsaprotams; tā ļauj paraudzīties plašāk, atrast resursus un pozitīvos aspektus, uz ko būvēt jaunu, funkcionējošāku darbības modeli.
8) Šīs nav nekādas beigas, bet jauna, pārstrukturēta ceļa sākums.”
Negaidiet 12.klasi!
Ivetai ir cits ieteikums, kas varētu noderēt tiem, kas vēl mācās vai plāno mācīties vidusskolā.
“Esmu mamma 11.klases skolēnam. Mums skolā ir divas 11.klases, un liela daļa jau šogad lika 12.klases optimālos eksāmenus angļu, matemātikā un latviešu valodā. Rezultāti pat ļoti labi vidēji. Viens no 11.klasēm nav nolicis matemātiku. Viens no 12.klases nav nolicis vēsturi mūsu skolā. Un viss.
Nesaprotu, par ko tāds cepiens ik gadu! Mums skolā retu gadu kāds ko nenoliek.
Manam 11.klases puisim 91% matemātikā, 91% arī angļu valodā un 80% latviešu valodā. Piebildīšu, ka eksāmeni 11.klasē tiek likti paralēli visiem semestra noslēguma darbiem skolā.
Konsultācijām praktiski laika nebija, jo stundas notika. Atceros, nākamajā dienā pēc matemātikas eksāmena 2 priekšmetos bija gala kontroldarbi (un pārrakstīt tak nevar). Viss eksāmenu laiks vienpadsmitajiem pagāja ikdienas rutīnā, eksāmeni bija kā ikdienas kontroldarbi. 12.klasē maijs ir tikai eksāmenu laiks, stress par šo faktu vien. 11.klasei par to laika nebija uztraukties. Un pat labi, ka tā! Iesaku arī citiem mēģināt likt eksāmenus jau 11.klasē!”
Ko grib izspiest?
Precizitātei gan te palabošu pati sevi – ceturtā vēstule nav no mammas, bet gan māsas, bet lielās māsas taču ir gandrīz kā mammas, vai ne?
Kāda māsa dalās savās pārdomās (saglabāju viņas jauko leksiku): “Atsaucos uz rakstu LA.lv, par centralizēto eksāmenu rezultātiem – bračka 12.klasi pabeidza (% viduvēji, bet vismaz visos priekšmetos ir “sagājis”), bet par milzu brīnumu angļu valodas eksāmenā (augstākā līmeņa, jo kaut kas bija obligāti tādā jāliek) dabūja ap 40% – un tā ir paaudze, kas brīžiem latviski runā sliktāk kā angliski! Zinu, ka skolā viņus anglenē “masēja” pēc pilnas programmas, bet pat ja tā nebūtu bijis – Z paaudze lai nu ko bet angļu valodu ZINA! Te vairāk jautājums par pašu eksāmenu – KO no tiem jauniešiem grib izspiest?!
Domāju, daļa no jaunajiem runā angliski labāk nekā skolotāji, īpaši ņemot vērā, ka dzīvas valodas mainās.
