– No mūsu lasītājiem reizēm dzirdam pavisam ko citu: ārvalstnieki pērk uzņēmumus, bankas, namus, zemi, pelnīdami miljonus, kas tāpat nepaliek Latvijā. Vietējiem iedzīvotājiem pašiem vairs nepieder nekas. 0
– Es šo situāciju vērtēju citādi. Citās pasaules valstīs atradīsim ļoti daudz tādu vietējās izcelsmes uzņēmumu, kuri laika gaitā kļuvuši par starptautiskiem un kuri sekmīgi strādā.
Iedzīvotāju bažas par to, ka Latvijā viss tiek izpārdots, var saprast. Kāpēc pārdod un kāpēc sarūk vietējas izcelsmes uzņēmumu skaits, tas, kā man šķiet, nav jautājums ārvalstniekiem. Tas jājautā mums pašiem, vietējiem uzņēmējiem, zemes un citu nekustamo īpašumu īpašniekiem. Kāpēc pārdodam? Kāpēc paši negribam saimniekot? Ja paši neko negribam, ko līdz gausties?! Neviens ārvalstnieks jau pats neskrien un ar varu nepērk, ja viņam kaut ko nepiedāvā un ja piedāvājums neliekas izdevīgs. Un nav jau gluži tā, ka pašiem nepieder nekas. Ir taču “Latvijas finieris”, “Grindeks” un citi pašmāju uzņēmumi, kuri sekmīgi strādā un attīstās.
– Kāpēc padome iebilda pret nesen Saeimā pieņemtajiem ierobežojumiem lauksaimnieciski izmantojamās zemes pircējiem?
– Šo ierobežojumu mērķis, kā saprotu, bija panākt, lai zeme tiktu apstrādāta. Diezin vai to var panākt tikai ar aizliegumiem kādam pirkt, vienalga, vai tas būtu ārvalstnieks vai pašmāju pircējs. Ja mērķis ir panākt zemes apstrādi, tad nav svarīgi, kurš to dara – ārvalstnieks vai vietējais. Tāpat šaubos, vai visiem vietējiem, kuri gribētu nopirkt zemi, ir prasītā lauksaimnieciskā izglītība un triju gadu darba pieredze lauksaimniecībā.
