Dace Terzena: Nu kārtējais pastalu laiks atkal klāt. Tikai – kam tajās nāksies auties un kam – ne? 1
Laiks apmet loku un sasien simboliskus mezglus un mūsu sirdīs, šķiet, uz mūžu ierakstītiem vārdiem jau pēc dažām desmitgadēm liek skanēt pavisam citādi.
1990. gada 4. maijā neaprakstāmā emocionālā spriegumā gaidījām Augstākās Padomes balsojumu par Neatkarības deklarāciju, par mūsu sapņu Latviju un sapņu brīvību. Mēs bijām stipri, bet brīvība bija trausla.
Simt trīsdesmit astoņu deputātu balsis skaidri izšķīra turpmāko ceļu uz neatkarīgas demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu.
Jauneklīgais jurists un politologs Egils Levits toreiz izstrādāja Neatkarības deklarācijas mugurkaulu.
Šodien kā Valsts prezidentam viņam jātur rūpe par valsts un sabiedrības mugurkaula stiprību un jāveicina tautas solidaritātes spēks ārkārtas apstākļos.
Ledus zem mūsu kājām atkal ir ļoti trausls, precīziem varas lēmumiem un mūsu katra atbildīgai rīcībai ir ne mazāk kā dzīvības cena.
Atmodas gados dziedot kopā ar Ievu Akurateri, asarām acīs vienojāmies lūgšanā, lai ar Dieva palīdzību visa latviešu tauta atgrieztos mājās pie Daugavas krastiem.
Nu, vīrusa kataklizmas dzīti un, pateicoties Ārlietu ministrijas pūliņiem, Latvijā pārbraukuši teju visi, kas vēlējās nokļūt dzimtenē.
Taču repatriantus sagaida nevis asarām acīs, bet, maigi izsakoties, dalītām jūtām: pirmo atgriešanās reisu pasažieru neorganizētā došanās prom no lidostas, kontroles trūkums (kas šobrīd gan novērsts) par atbraucēju tālākajām darbībām, daža laba indivīda bezatbildība, neievērojot pašizolāciju, daļu sabiedrības noskaņojis naidīgi pret visiem mājup ceļotājiem – nešķirojot.
Te kā uz delnas redzams, kā nepārdomāti varas lēmumi un rīcība, pat ja to pēc tam labo, ārkārtas apstākļos starp cilvēkiem viegli sēj naidu un neuzticēšanos, kas šobrīd ir ne tikai nepieļaujami, bet arī bīstami.
Uz Latvijas neatkarību pirms trīsdesmit gadiem gājām ar lepniem vārdiem karogā – kaut pastalās, bet brīvi! Un no sirds tam ticējām. Krīzes, ko jau esam pārdzīvojuši, diemžēl sen apliecinājušas šā lozunga neiespējamību.
Nu kārtējais pastalu laiks atkal klāt. Tikai – kam tajās nāksies auties un kam – ne?
Es kā Latvijas pilsone no sirds lepojos ar valsts vadības komandas prasmīgo stratēģiju un taktiku, ierobežojot pandēmijas izplatību.
Taču vairāki sociālekonomiski risinājumi izskatās savādi un nepārdomāti, itin kā valsts būtu nostājusies bargās pamātes pozā pret saviem pavalstniekiem, ar nelāgu potenciālu radīt bīstamas plaisas sabiedrībā jau tuvākajā nākotnē.
Nav runa, ka būtu atbalstāmi ļaunprātīgi nodokļu nemaksātāji, bet daudzi uzņēmumi vien par naga tiesu nekvalificējas, lai darbinieki saņemtu dīkstāves pabalstus, tad jau labāk lai milst bezdarbnieku rindas.
Vai te nebūtu teritorija krīzes laika pretimnākšanai?
Labi, ka vairāki pēdējā laika lēmumi būtiski paplašinājuši uzņēmumu loku, kas atbilst dīkstāves pabalstu kritērijiem. Un labi, ka no izsmiekla zonas izcelta šā pabalsta “grīda”.
Un vēl labi, ka lēmēji ir gatavi ieklausīties un kļūdainos lēmumus labot. Tas rada cerību, ka atbalstu gūs arī tūkstošiem pašnodarbināto, īpaši kultūras jomā, kas nonākuši neapskaužamā situācijā. Jo ne jau no griķiem vien cilvēks paēdis.
Mūsu pašizolētās dvēseles baro, uztur un dziedina tieši kultūra. Gluži tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem, kad mākslas spēks vienoja, iedvesmoja un stiprināja tautu.
Neviens nezina, kad un kā šī krīze beigsies. Skaidrs ir acīmredzamais – mēs kā sabiedrība spēsim ar to tikt galā vien tad, ja ik dienu, ik mirkli trenēsimies šķēršļus pārvarēt saķerē. Lai kāds negāztos aizā, velkot līdzi citus, un krīzei cauri ar puslīdz veselu ādu tiktu visi.
Turklāt ar apziņu, ka mēs katrs savai valstij, savai Latvijai esam vajadzīgi.
