Ogleklis vecos mežos un mežaudzēs klimata pārmaiņu laikos. Latvijas mežzinātnes diena 7
Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava, žurnāls “Baltijas Koks”
Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava sadarbībā ar akciju sabiedrību Latvijas valsts meži un Latvijas Lauku un mežu zinātņu akadēmiju Salaspilī un tās apkārtnē organizēja Latvijas mežzinātnes dienu Ogleklis vecos mežos un mežaudzēs klimata pārmaiņu laikos. Mežzinātnes dienā piedalījās vairāk nekā 140 dalībnieku.
Mežzinātnes diena ir Latvijas meža zinātnieku iniciēts forums komunikācijai par aktuālo. Tādas norit kopš 2012. gada un, izrādās, profesionālie meža nozares ļaudis interesi nav zaudējuši pat vēlā rudenī. 2022. gadā mežzinātnes dienu tematika tika izvēlēta saistībā ar Eiropas green deal noskaņām. Jūnijā zinātnieki pievērsās oglekļa krājumu aprakstam un priekšlikumiem to veicināšanai. Šoruden mežzinātnes dienas tematika bija saistīta ar novecojošām mežaudzēm un mītu kliedēšanu par to it kā nozīmīgo lomu oglekļa krājumu uzturēšanā un pasaules glābšanā no klimata pārmaiņām.
2022. gada vasaras noskaņu diskusija par angļu termina green deal latvisko tulkojumu ir nesusi zināmu rezultātu. Latviskotais dīls jeb tā atrašanās kaut kur pa vidu biznesa jēdzienu piedāvājums – vienošanās – darījums virknējumā ir guvis atsaucību, un pārskata periodā meža nozares publiskajā leksikā aplamā jēdziena zaļais kurss aizvietošanu ar to mums ir izdevies dzirdēt vismaz trīs vai pat četras reizes. Valsts varas augstākajās aprindās sekošana uzdotajam kursam gan joprojām ir visai cildināta, kaut jāatzīst – nekādu lielu postu meža nozarei pagaidām nav nodarījusi. Bet, kā teic latviešu prātula, labs nāk ar gaidīšanu. Gan jau arī tajā līmenī domāšana ar laiku sakārtosies, sariktēsies pareizi. Ja nepalīdzēs mežzinātnes dienas, varbūt kinematogrāfs. Piemēram, nesen radītā filma Zaļais darījums. Meža zinātnieki arī šoreiz apliecināja savu apņēmību un varēšanu palīdzēt meža nozarei ar faktos, datos un argumentos balstītu atbalstu tās pastāvēšanā un turpmākā attīstībā.
Pateicoties jauniem pētījumiem, zināšanas par veciem mežiem un mežaudzēm Eiropas Savienībā (ES) dažu pēdējo gadu laikā ir uzlabojušās, tomēr vēl joprojām saglabājas liela nenoteiktība gan vecu mežu dažādības, gan datu trūkuma, gan dažādo definīciju, gan nacionālā līmenī noteikto atšķirīgo pieeju dēļ. Eiropā izmanto vairākas vecu mežu definīcijas, tādēļ dažādos avotos to platība būtiski atšķiras. Veci meži un vecas mežaudzes nav viens un tas pats – vecā mežā vēl joprojām dominējošais elements var būt veca kokaudze, bet dažādu dabas traucējumu ietekmē vecie koki var būt gājuši bojā un to vietā aug jaunaudzes.
Vitalitātes samazināšanās un dabiskie traucējumi laika gaitā vecos mežos oglekļa uzkrājumu samazina. Vecās mežaudzēs tas var būt ļoti atšķirīgs. To nosaka gan valdošā koku suga, gan ārējā vide, tāpēc ir būtiski iegūt atbilstošus lokālus empīriskos datus. Latvijas dati visprecīzāk raksturo oglekļa uzkrājumu mūsu reģionā, t. i., Eiropas hemiboreālajos mežos.
Lielāko un dinamiskāko oglekļa krātuvi mežos, protams, veido kokaudze. Oglekļa uzkrājums augsnē ilgtermiņā ir samērā inerts pret dažādām ietekmēm. Nelielas krātuves ir arī atmirusī koksne un zemsega. Līdz ar to vecs mežs nozīmīgu oglekļa uzkrājumu nodrošina tikai tik ilgi, kamēr tajā aug veca kokaudze. Nozīmīgākās oglekļa krātuves vecās mežaudzēs ir koku biomasa (55–61%, vidēji 59% no kopējā ekosistēmas uzkrājuma) un augsne (25–37%, vidēji 30% no kopējā ekosistēmas uzkrājuma).
Cilvēku darbības ilgstoši neietekmētās, 104–218 gadus vecās mežaudzēs, kur dominējošais meža elements ir vecie koki, kopējais oglekļa uzkrājums ir vidēji par 20% lielāks nekā par 54–103 gadiem jaunākās (kontroles) audzēs. Atšķirības atkarīgas no valdošās koku sugas. Tomēr oglekļa uzkrāšanās efektivitāte (oglekļa uzkrājums gadā) koku biomasā un atmirušajā koksnē novecojošās priedes, bērzu un egles mežaudzēs ir būtiski (par 27% līdz 47% atkarībā no koku sugas) mazāka nekā vidēji divas reizes jaunākās mežaudzēs.
Oglekļa uzkrājums kokos un atmirušajā koksnē pilnvērtīgi raksturo atšķirības starp dažāda vecuma audzēm. Uzkrājumam augsnē nav konstatētas atšķirības nedz, salīdzinot tieši (ievācot augsnes paraugus), nedz netieši (vērtējot lapotnes un sakņu nobiru uzkrāšanos). Pozitīvu ietekmi uz oglekļa uzkrājumu ilgtermiņā atstāj hidrotehniskā meliorācija – augsnē palielinās šā elementa koncentrācija, nemainoties kopējam apjomam, samazinās ogļskābas gāzes un, īpaši, metāna emisijas, kā arī palielinās koku pieaugums, tātad arī ikgadējais uzkrājums koku biomasā.
Vecos mežos nozīmīgs ir kopējais oglekļa uzkrājums, bet ikgadējais oglekļa uzkrājums līdz ar vecumu samazinās arī tad, ja vecos mežos aug vecas mežaudzes. Tātad, ja valsts vai sabiedrības mērķis ir nodrošināt ikgadējo emisiju kompensāciju ar uzkrājumu mežā (t. i., sasniegt un uzturēt klimatneitralitāti), platību izslēgšana no saimnieciskās darbības būtu visai nepiemērots risinājums.
Saimnieciskie meži nodrošina oglekļa uzkrājumu ne tikai koksnē, bet arī koksnes produktos, aizstājot fosilo resursu izmantošanu. Aprēķini Latvijas mērogā liecina, ka saimnieciskās darbības intensitātes samazināšana nedaudz palielinātu oglekļa uzkrājumu mežā, bet nozīmīgi samazinātu tā uzkrājumu citās formās (produktos un aizstāšanas efektu), summāri atstājot negatīvu ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanas mērķu sasniegšanu.
Veci meži ir ļoti dažādi. Atsevišķu bioloģiskās daudzveidības komponentu saglabāšanā vecu mežu loma var būt izšķiroša, īpaši, ja tiem piemīt noteiktas, specifiskas iezīmes. Atsevišķu bioloģiskās daudzveidības komponentu saglabāšanu lieliski nodrošina un var turpināt nodrošināt saimnieciskie meži ar papildu pasākumu īstenošanu tajos vai bez tās. Daudzi bioloģiskās daudzveidības komponenti nav saistīti ar audzes vecumu, bet ar konkrētiem mežaudzes parametriem un struktūrām. Izpratnes padziļināšana par šīm sakarībām veicina sekmīgu bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgu elementu integrāciju mežsaimniecības praksē, radot ieguvumu arī tautsaimniecībai un klimata pārmaiņu mazināšanai.
Mežos, kuru uzturēšanas primārais mērķis ir dabas aizsardzība, jāņem vērā, ka oglekļa uzkrāšanās efektivitāte (oglekļa uzkrājums gadā) koku biomasā un atmirušajā koksnē laika periodā starp jaunāku audžu (kontroles) un veco audžu stadiju būtiski samazinās. Novecojošas mežaudzes (kokaudzes) turpina lēni uzkrāt oglekli koku biomasā tik ilgi, kamēr koku vecuma un/vai dabisko traucējumu ietekmē nemainās dominējošais meža elements. Tādēļ, plānojot šādu teritoriju izvietojumu, ieteicams rīkoties tā, lai atstātu iespējami mazāku negatīvo ietekmi uz ES līmeņa klimata politikas īstenošanu.
Lielākā dinamiskā oglekļa krātuve mežā ir dzīvo koku biomasa. Tādēļ mežos, kuros galvenais mērķis ir ilgtspējīga mežsaimniecība, jāizmanto tāds mežsaimniecības modelis, lai veidotu iespējami ražīgas un pret dabiskajiem traucējumiem noturīgas audzes, vienlaikus veicinot oglekļa uzkrājuma palielināšanos.
Publikācija sagatavota silaviešu Āra Jansona, Daigas Zutes, Valtera Samarika un Jurģa Jansona mērķtiecīgā sadarbībā.
