Tu esi nopietni studējis islāma tekstus. Vai tiešām tajos atrodams šāds pamudinājums? 182
Islāmisma mērķis ir iegūt politisku varu. Korānā 8. sūras 39. pantā teikts: “Un karo ar viņiem, līdz vairs nepaliks fitnas (t. i., pretošanās islāmam) un kamēr visa reliģija būs tikai Dievam (t. i., visur būs ieviests islāms).” Islāmisti un vairums viņu teologu to redz kā pamudinājumu uz noteiktu rīcību: vispirms ir jānodibina islāma valsts, kam ar laiku jāpārņem pasaules vara, un tad saskaņā ar 9. sūras 29. pantu tie jūdi un kristieši, kas negribēs pāriet islāmā, kļūs par otrās šķiras pilsoņiem un maksās galvas naudu. Tiek cerēts, ka ekonomiska un psiholoģiska spiediena rezultātā viņi agri vai vēlu konvertēsies.
Ja islāms sakausē morāli, tiesības un ticību vienā veselumā, vai tas nozīmē, ka islāmā nepastāv atšķirība starp juristu un teologu?
Jā! Viņi to sauc par fikhu, kas arābiski nozīmē jurisprudenci gan reliģijā, gan civiltiesībās un krimināltiesībās, tas ir, Dieva normatīvās gribas noskaidrošanu. Juristi to sauc par tiesību pozitīvismu, kas balstās uz likumdevēja gribu vien.
Kas kopīgs tā sauktajam liberālismam un islāma ideoloģijai?
Pirmajā brīdī tie var šķist dažādi, kamēr neiedziļināmies būtībā. Amerikāņu ekonomists Tomass Souels darbā “Vīziju konflikts” formulē divas cilvēka vīzijas – ierobežoto un neierobežoto. Ierobežotā cilvēka koncepts: mēs atzīstam, ka savās iespējās un resursos cilvēks ir objektīvi ierobežots. Šāds skatījums raksturo jūdu un kristiešu pasaules redzējumu un pamatojas izpratnē par pirmgrēku jeb iedzimto grēku. Kā teica jau pieminētais Čestertons, pirmgrēks ir tā kristīgās ticības dogma, ko katrs cilvēks zina no pieredzes, jo kurš gan nekad nebūtu izjutis sirdsapziņas pārmetumus? Ierobežotās vīzijas pirmais pamata secinājums: robeža starp labo un ļauno ir cilvēkā pašā. Otrs: paradīzi zemes virsū uzcelt nevar.
Savukārt neierobežotā cilvēka vīzija balstās cilvēka vājību noliegumā: jebkurš mērķis ir sasniedzams, tāpēc paradīzi zemes virsū uzcelt ir iespējams, ja vien iznīcina ļaunumu, kas ir nevis cilvēkā pašā, bet ārpus mums, citos. Līdzīgi kā vācu nacisti cerēja uz zelta laikiem, kolīdz būs iznīcināti ebreji, bet padomju komunisti – kolīdz būs iznīcināti buržuji, budži un kapitālistiskā iekārta. Klasiskā islāma skatījumā ļaunums ir neticīgie jeb kāfiri. Kā spriež radikālie islāma sludinātāji? Rietumos dzīvo kāfiri, kas pārkāpj Allāha gribu, bet kāpēc mēs, ticīgā tauta, dzīvojam daudz sliktāk par neticīgajiem? Īstenībā visas pasaules reliģijas ir uzdevušas jautājumu: kādēļ tik bieži taisnie cieš, bet neliešiem klājas labi? Jūdiem un kristiešiem atbilde ir dota Vecās Derības Ījaba grāmatā, bet islāmā šāda ekvivalenta nav.
Tradicionālais islāms uz šo būtisko jautājumu sniedz vienkāršotu atbildi: mums neklājas labi tāpēc, ka mēs nepietiekami piemērojam šariāta tiesības un nepildām Dieva gribu. Bet, ja mēs to pildīsim un piespiedīsim arī citus to pildīt, iestāsies paradīze zemes virsū.
Tā sauktā liberālisma ideoloģiju un radikālā politiskā islāma ideoloģiju vieno pārliecība, ka paradīze zemes virsū iestāsies tad, kad tiks iznīcināti vai pilnīgi pakļauti visi citādi domājošie.
Vēl kāda interesanta detaļa. Liberālisma aizstāvji, kas tik ļoti uzstājas pret patriarhātu un kristīgajām vērtībām, apklust, kolīdz tiek pieminēti cilvēktiesību pārkāpumi islāma zemēs. Man ir gadījies redzēt radikālās feministes, kas apgalvo, ka kristietība un visas tradicionālās vērtības apspiež sievieti, taču nekavējoties apklust, kolīdz kāds ieminas par meitenīšu seksuālu sakropļošanu, kas tiek veikta, atsaucoties uz atsevišķu islāma teologu rakstiem. Viņas klusē arī tad, kad tiek runāts par laulības pārkāpēju nomētāšanu akmeņiem, un nomētātas vienmēr tiek sievietes, vai kad tiek runāts par goda slepkavību, kas gan nav paredzēta ne Korānā, ne Hadīsos, tomēr tiek praktizēta. Arī tas liecina, ka domāšanas paradigma un fundamentālie principi liberālisma aizstāvjiem un islāmistiem ir vieni un tie paši.
