“Pārmaiņas ir labākās zāles režisoram.” Saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Starptautiskās teātra dienas priekšvakarā Eduarda Smiļģa balvu par nozīmīgu, spilgtu, novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā un par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā Latvijā un pasaulē saņems režisors Elmārs Seņkovs, kurš vairāk nekā desmit darba gados ir devis nozīmīgu artavu teātra attīstībā, un bez viņa Latvijas teātris vairs nav iedomājams.
Laureātu sazvanu Maskavā, kur viņš patlaban iestudē izrādi Malaja Bronnaja teātrī. “Absolūti negaidīti,” ir Elmāra Seņkova pirmā reakcija.
Elmārs Seņkovs jau labu laiku ir viens no vadošajiem, talantīgākajiem un spožākajiem režisoriem Latvijā.
Līdz šim viņa lielākie panākumi bija saistīti ar Latvijas Nacionālo teātri (kaut vai absolūtais triumfs 2018./2019. gada “Spēlmaņu naktī” ar izrādi “Pūt, vējiņi!” vai 2013./2014. gadā ar izrādi “Ezeriņš”).
2019. gadā režisors pirmo reizi iestudē Liepājas teātrī – radot trilleri “Šekspīrs”, kurā, sadarbojoties ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, apvienoja vairākas Šekspīra lugas – “Ričards III”, “Otello”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, kā arī daļu Šekspīra sonetu.
2020. gadā izrāde tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai astoņās nominācijās, tai skaitā “Gada režisors”, kas pārvērtās trīs žūrijas balvās – “Gada lielās formas izrāde” un divās skatītāju balsojuma balvās.
Šādu Šekspīru Latvijas teātris vēl nekad nebija redzējis, jo uz skatuves satikās Ričards III, Lēdija Makbeta, Otello, Jago un citi Šekspīra tēli. Šis iestudējums ir milzīgs izaicinājums aktieriem, it īpaši Inesei Kučinskai Ričarda III lomā, kas izcilajai liepājniecei atnesa “Spēlmaņu nakts” Gada aktrises titulu.
Apvienojot komandā gandrīz visu Latvijas profesionālo teātru aktierus, Seņkovs iestudē izrādi arī digitālajā vidē – Ivana Viripajeva lugu “Irānas konference”, kura saņēma gan “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada notikums digitālajā vidē”, gan “Kilograms kultūras 2020” balvu.
Elmāra Seņkova iestudētā izrāde “Mamma Drosme” Klaipēdas Drāmas teātrī saņēmusi Lietuvas Nacionālo teātra balvu “Zelta skatuves krusts”, kas ir ekvivalenta mūsu “Spēlmaņu nakts” balvai, un viņš pats atzīts arī par labāko režisoru.
2020. gadā Elmārs Seņkovs nodibināja savu teātra apvienību “ESARTE”.
Elmār, kamēr Latvijā teātru un koncertu dzīve joprojām spiesta slīgt digitālā jūrā, jūsu ar igauņu un latviešu aktieriem Igaunijā iestudētā izrāde “Divas garāžas”, kas ir teātra apvienības “ESARTE” un Igaunijas neatkarīgā teātra “Vaba Lava” kopražojums, piedzīvoja skatītājus zālē.
E. Seņkovs: Jā, mēs paspējām. Pirmizrāde notika februārī Narvā, pēc tam vēl divas izrādes Tallinā. Tas bija brīdis, kad Igaunijā sabiedriskā dzīve un teātri vēl bija puslīdz vaļā. Publika zālē sēdēja izretināti, drīkstēja piepildīt apmēram piecdesmit procentus no telpas. Bet apmēram nedēļu pēc mūsu pirmizrādes kovida pandēmija Igaunijā strauji pieauga un teātrus slēdza.
Protams, aktieriem, it sevišķi latviešu, mūsu Matīsam Budovskim un Agrim Krapivņickim bija saviļņojoši spēlēt “dzīvam” skatītājam, kuru viņi pēdējoreiz bija redzējuši vasarā (šajā sadarbībā Latviju pārstāvēja arī dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce un komponists Edgars Mākens. – V. K.). Aktierim ir vajadzīgas skatītāju acis. Citādi ar laiku rodas iztukšojuma sajūta. Vajag sajust skatītāju mīlestību pret to, ko viņš rada un rāda. Bez tā visa spēlēt teātri ir grūtāk.
Esat teicis, ka iestudēt izrādi Igaunijā jūs uzaicinājis lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs, ko latviešu publika pazīst pēc tādiem darbiem kā “Izraidītie” par lietuviešu emigrāciju Londonā Dailes teātrī un skandālu sacēlušo “Tuvo pilsētu” par atkailinātiem zemapziņas sapņiem Nacionālajā teātrī Kirila Serebreņņikova režijā.
Marjus Ivaškevičs zināms kā izcils jaunā laika dramaturgs. Personiski iepazinos nejauši Maskavā, kur mūs saveda kopā krievu režisors Ņikita Koboļevs, tas pats, kas Nacionālajā teātrī iestudēja “Revidentu”. Pēc brīža pie kopīga alus kausa Ivaškevičs uzreiz ķērās pie lietas. Viņš esot kurators Igaunijā režisoru programmai par postpadomju tēmu.
Vai arī man nebūtu kāda ideja? Tādējādi radās izrāde “Divas garāžas”, kas stāta par laiku 90. gadu sākumā, kad ikviens varēja nonākt situācijā, kurā jāsaprot, kā šajā laikā pastāvēt, kā nezaudēt drosmi, kā pārvarēt bailes, kā nepalikt vienam savā “garāžā”. Izrādē ir arī manas atmiņas no bērnības, kad to laiku valdošā atmosfēra asociējās ar garāžu, noslēgtību.
Un arī šodien ne vienam vien ir sajūta, ka esam mazliet iesprostoti. Un, jā, vēlējos būt starp tiem jaunajiem režisoriem, kas tika uzaicināti no Lietuvas, Krievijas, Igaunijas, Latvijas, starp citu, viņu vidū bija arī Valters Sīlis, un iestudēt Igaunijā, kur man līdz šim nekad nav bijuši darba piedāvājumi.
Bija aizraujoši redzēt, kā teātra māksla vieno latviešu un igauņu aktierus, pavadīt ar viņiem desmit dienas vienā telpā kā komūnā, jo Narvā dzīvojām teātrī, “Vaba Lava” iekārtojuši ļoti jaukas telpas viesiem. Starp citu, visas šīs lietas aizsācējs Marjus Ivaškevičs izrādi vēl nav redzējis.
Vai Igaunijā iestudēto kopražojuma izrādi kādreiz varam cerēt noskatīties arī Latvijā?
Tas droši vien nebūs tik drīz. Pieļauju, negribas minēt, bet kaut kā intuitīvi jūtu, ka paies vēl krietns laiks, kamēr varēsim atgriezties pilnīgi normālā dzīvē un teātri atkal varēs skatīties teātra zālē.
Par izrādēm un koncertiem tiešsaistē uzdrošinos teikt – labāk caur ekrānu nekā nemaz. Bet kas, jūsuprāt, būs tas vērtīgākais, kas no šīs “ekrāna kultūras” paņemams turpmākajam, kad pandēmija būs pārvarēta?
Arī pirms krīzes digitālie rīki, īpaši jau jaunā laikmeta Eiropas teātros tika izmantoti gana bieži, tikai mums nebija nepieciešamības tos apgūt. Bet nu radās vajadzība pēc mākas caur ekrānu nodot vēstījumu, caur ekrānu tikt līdz skatītājam. Ieguvām sapratni, ka pret digitālām iespējām nevar izturēties pavirši, ka tuvplānā aktieriskā meistarība ir kā uz delnas.
Ierakstītas daudzas un vērtīgas sarunas, kas paliks vēstures un teātra zinātniekiem. Mūsu “Irānas konferencē” esam iemūžinājuši Latvijas izcilos aktierus konkrētā laikā, telpā, situācijā. Varbūt tā ir pat lielāka vērtība nekā pati izrāde.
Tāpat kā, piemēram, “Brāļi Karamazovi” (Latvijas Kultūras akadēmijas studentu 1997. gada diplomdarba izrāde. – V. K.) Kaut arī slikti iefilmēta, bet tagad skaties un redzi – Arturs Skrastiņš, Regnārs Vaivars un citi… Cik šiem jaunajiem cilvēkiem lieliska aktierspēle! Tas ir vērtīgākais un paliekošais.
Tikai “Spēlmaņu nakts” balvas kategorijas nosaukums “Irānas konferencei” ļoti īpatnējs – “digitālais notikums”. Vairījās no vārda “izrāde”, “iestudējums”. Bet tas patiesi ir neatrisināts jautājums – vai “Irānas konference” ir teātris? Manā uztverē arī “dzīvs” teātris drīz vairs nevarēs atrasties tikai plakanā “kastē”, skatuvē.
Tam būs jākļūst atvērtākam, jāļaujas lielākiem eksperimentiem, vairāk jāiesaista skatītājs. Pieraduši pie ekrāna tuvplāna, skatītāji, manuprāt, vairāk vēlēsies būt mazajās zālēs, kur enerģētika ir jūtamāka, kur ir vilinošāk ļauties tai burvībai skatīties uz cilvēkiem, kas izliekas par tiem, kas viņi nav. Bet vispirms jāsaprot, kā vispār atgūsimies pēc šī laika.
Daudzi zaudējuši darbu, daudziem sarucis bizness. Vai cilvēki varēs atļauties pirkt teātra biļetes? Baidos, ka klātiene teātra zālē var pārvērsties par ekskluzīvu lietu. Vai visi tā uzreiz skries skatīties visas astoņas jaunās pirmizrādes lielajos teātros? Es neuzdrīkstētos tā droši cerēt.
Patlaban valstij jādomā, kā noturēt ekonomiku, lai cilvēkiem būtu darbs, lai viņi nebūtu noguruši un vēl gribētu atļauties iet uz teātri. Nevaram aprobežoties un domāt augstprātīgi, ak, mēs, nabaga teātra cilvēki! Mēs vēl dzīvojam nosacīti situēti, manuprāt, izglītības sistēma, skolotāji un bērni ar attālināto mācību procesu cieš daudz vairāk nekā teātris.
Apvienību “ESARTE” nodibinājāt 2020. gada janvārī, pēc diviem mēnešiem sākās pandēmija…
Bijām sākuši iestudēt un rādīt izrādes, bet kovida laiks ir ieviesis korekcijas arī apvienības nosacītā sastāvā. Esam paspējuši diezgan daudz izdarīt – “ESARTE”’ pieder ideja par “Irānas konferenci”, kur piedalās arī trīs mūsu aktieri, ir “Divas garāžas”, ir mūsu izrāde “Pēdējās stundas”.
“ESARTE” ir apvienība vai kompānija kā brīva platforma, kurā nevienam nekas nav jāpierāda. Veidojam izrādes tad, kad jūtam nepieciešamību to darīt. Līdz šim publikai neparādīto izrādi “Medības” mēģinām pārveidot video formātā. Tā kā es ar kino nekad neesmu nodarbojies, mums pievienojusies režisore Liene Linde.
Kas ir Elmāra Seņkova aktieri?
Plastiski, atvērti mākslinieki. Man patīk cilvēki, kuri metas izaicinājumā. Manējais ir aktieris, kurš paņem rokā priekšmetu un rada no tā jebko. Aktieris, kurš rada telpu tukšā vietā, kurš rada pasauli.
Pēc aizvadītās sezonas vislielākais prieks par Liepājas teātra aktieriem. Par to, ar kādu ārkārtīgu drosmi viņi metās “Šekspīra” spēles stilā. Izdarījām ļoti neparastu lietu, kas principā varēja arī totāli izgāzties.
Pirms pāris gadiem no Nacionālā teātra štata režisora statusa atteicāties brīdī, kad tikko bijāt saņēmis Gada režisora titulu par izrādi “Pūt, vējiņi!”, kad bijāt viļņa virsotnē.
Un joprojām domāju tāpat – ir jāaiziet labākajā mirklī. Lieliskākais, kas tevi attīsta, ir pārmaiņas. Tās ir labākās zāles režisoram. Bet tas nenozīmē, ka nesadarbošos ar Nacionālo teātri.
Tomēr tajā brīdī man bija svarīgi atdalīt sevi no kādas lielas vienības, kas man bija ļoti mīļa, svarīga, bet vajadzēja atteikties no tā visa, lai varētu justies neatkarīgāks, iemācīties būt patstāvīgs.
Paldies Ojāram Rubenim, kurš patiesībā izaudzināja, ļoti daudz manī ieguldīja un, protams, teātra direktoram bija sāpīga mana aiziešana. Taču sacīju – es neaizeju, es pieaugu.
Ko jūs šobrīd iestudējat Maskavā?
Man jau sen bija piedāvājums sadarboties ar horeogrāfi, Krievijas laikmetīgās dejas autoritāti Allu Sigalovu. Šobrīd radām darbu, dejas izrādi, savītu stāstā par sievieti, kura vēlas izmainīt dzīvi ar nodošanos dejas nodarbībām.
Izrāde notiks Malaja Bronnaja teātrī, kas ir ar ļoti bagātu vēsturi un kura mākslinieciskais vadītājs šobrīd ir Konstantīns Bogomolovs (pirms dažiem gadiem šis režisors intensīvi sadarbojās ar Liepājas teātri. – V. K.).
Redzēs, kā tiksim līdz finālam, jo process ir diezgan sarežģīts. Uzvedumā iesaistīti dažādi cilvēki, arī viens no Maskavas Lielā teātra premjeriem, lielisks baletdejotājs Igors Civirko.
Viņš skaisti dejo un ir pieņēmis izaicinājumu nospēlēt nelielu dramatisku lomu arī mūsu izrādē. Interesanti strādāt kopā ar ļoti neparastiem, izpratnēs un gaumēs dažādiem cilvēkiem, veidojas ļoti īpatnēja un savdabīga simbioze. Cerams, arī rezultāts būs neparasts.
Uz Krieviju tikt nav vienkārši, un tas kļuva iespējams, pateicoties izrādes organizatoriem, beidzot varējām uzsākt darbu klātienē, jo pirms tam mēģinājumi notika zūmā. Nu četrās klātienes nedēļās mēģinām radīt jaunu uzvedumu. Pirmizrāde notiks pēc dažām dienām, 30. martā.
Kāda ir sajūta, uzzinot par Smiļģa balvu?
Absolūti negaidīti. Jūtos šai balvai pārāk jauns. Man ir tikai trīsdesmit seši gadi. Un es vēl neesmu paveicis neko tādu. Bet varbūt es tā domāšu vienmēr, ka neesmu izdarījis gana.
Šajā brīdī, protams, liels pagodinājums. Man būs ļoti patīkami un tajā pašā laikā grūti šo balvu saņemt, varu to uzlūkot kā savu pieaugšanas balvu. Katrā ziņā šī balva man ir arī to cilvēku nopelns, kuri mani veidojuši. Man daudz palīdzējis Jānis Siliņš, Ojārs Rubenis, Māra Ķimele, Eduards Cehovals.
Pirmais teātris, kur spēru pirmos skatuves soļus, pat nebija Nacionālais, kā tas varētu likties, bet M. Čehova Rīgas Krievu teātris. Un paldies arī direktoriem Evitai Sniedzei Valmierā un Herbertam Laukšteinam Liepājā. Šajā balvā ir arī teātru direktoru ieguldījums. Un arī visas manas ģimenes, kas mani atbalstījusi šajos gados.
Es to uztveru kā balvu perspektīvai teātrī, kur man vienmēr gribējies meklēt neparastas formas, meklēt izaicinājumus, arī izaicinājumus izgāzties, gribējies nebaidīties būt maksimāli brīvam mākslā. Patiesībā es ar to cīnos nemitīgi. Būtu ambiciozi teikt, ka meklēju jaunu teātra valodu, bet vēlos atrast tādu priekš sevis.
Un tādus ceļus arī vienmēr esmu gājis un turpināšu iet, kā “Trīnē” Nacionālajā teātrī, kā “Šekspīrā” Liepājā. Meklēju jaunus aktieriskās eksistences veidus, kā no aktiera dabūt neparastu skaņu, lai visas izrādes nešķistu līdzīgas. Meklēju, kā pārsteigt skatītāju ar citu mākslinieciskās eksistences veidu un formu. Bet galvenais, lai teātris ir draudzīgs, labs, negaidīts un gudrs.
Teātra dienas Izcilības balvu laureāti 2021
* Lilitas Bērziņas balva par spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā un mākslinieciski augstvērtīgu darbu daudzu gadu garumā Dailes teātra aktrisei VITAI VĀRPIŅAI.
* Harija Liepiņa balva par spožu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā Jaunā Rīgas teātra aktierim ĢIRTAM KRŪMIŅAM.
* Eduarda Smiļģa balva par nozīmīgu, spilgtu novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā un par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā Latvijā un pasaulē režisoram ELMĀRAM SEŅKOVAM.
* Helēnas Tangijevas-Birznieces balva par nopelniem kultūras darbā, ieguldījumu Latvijas baleta mākslā un jauno baleta mākslinieku audzināšanā REGĪNAI KAUPUŽAI.
* Jēkaba Dubura balva par mūža ieguldījumu drāmas teorijas, vēstures un analīzes pētniecībā un mācīšanā studentu paaudzēm literatūrzinātniekam un kritiķim, Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētajam profesoram un Goda doktoram GUNĀRAM BĪBERAM.
