„Pasmaidīsim viens otram.” Saruna ar režisoru Valdi Pavlovski 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien, 15. jūnijā, Latvijas Leļļu teātra pagaidu mītnē – Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē – notiks īsta Jāņu laika pirmizrāde – Rūdolfa Blaumaņa joku lugas “Skroderdienas Silmačos” leļļu teātra versija. Tas ir jauns iestudējums pirms 15 gadiem radītajai režisoru Kārļa Auškāpa un Valda Pavlovska izrādei. Blaumanis pats par savu lugu “Skroderdienas Silmačos” teicis: “Neaizmirstiet, draugi, ka tā ir joku luga. Esmu gribējis rādīt smieklus. Cita mērķa man nav bijis. Man patīk, kad tauta smejas. Mēs, latvieši, esam tik smagi, ka neprotam priecāties…” “Kultūrzīmes” uz sarunu aicināja vienu no iestudējuma režisoriem VALDI PAVLOVSKI.
– Kā nācās, ka atkal iestudējat “Skroderdienas”?
V. Pavlovskis: – Leļļu teātra direktors uzskata, ka tās ir mūsu teātra zelta repertuārs, kuru nedrīkstam pazaudēt, un tam pilnīgi piekrītu. Jāņu naktī notiek visvisādi brīnumi, un šī ideja par Pindaka sapni, kurā viņš redz, kā visi skroderdienu tēli kļuvuši par mājdzīvniekiem, ir īsta Jāņu nakts mistērija. Redzēsim, kā būs, kad atgriezīsiemies savā ēkā, gribētos domāt, ka vismaz daļēji arī tad izmantosim tieši jauno pāriestudējumu.
Mūsu izrādes pirmais mērķis ir saglabāt blaumaniskumu, zinām, ka Blaumaņa dotais sākotnējais nosaukums “Skroderdienām” bijis “Nomaldījušās sirdis”. Otrkārt, gribu saglabāt Kārļa Auškāpa idejas un, treškārt, vēlos izcelt kostīmmākslinieces, arī leļļinieces, Ilzes Vītoliņas jau pirms 15 gadiem darinātās fantastiskās lelles. Mums ir brīnišķīga sadarbība arī ar scenogrāfi Anitu Znutiņu-Šēvi, kā arī ar komponistu Valdi Zilveru, kurš tagad savu veco aranžējumu ir pārradījis mazliet laikmetīgāku. Komanda tiešām ir braša, piedalās arī vairāki aktieri no iepriekšējā iestudējuma, turklāt viens mums ir milzīgi labs veterāns – Silvija Bitere, kura savos astoņdesmit gados vēl joprojām spēlē Pindacīšu gan dzīvajā, gan ar lelli.
Pirms 15 gadiem Kārlis Auškāps bija atbildīgais par literāro un aktierisko pusi un es vairāk par leļļu pusi, bet šobrīd man blakus ir uzticams cilvēks – Leļļu teātra aktrise un režisore Laila Kirmuška, ar ko esam apēduši kopā ne vienu vien sāls pudu. Laila pati pirms 15 gadiem spēlēja Antoniju.
– Kā atšķirsies vecais un jaunais iestudējums?
– Šoreiz publika varēs nedaudz ielūkoties Leļļu teātra aizspogulijā, ko un kā var darīt ar lelli. Lelle jau nav kaut kāds objekts, kurš atrauts no tēla, lelle ir tēla papildinājums, tā ir tēla otrais “es”. Latviešu biedrības nams nav piemērots, lai “tīrā veidā” pārceltu izrādi no mūsu teātra skatuves, tāpēc tagad piemērojamies apstākļiem. Biedrības Lielās zāles skatuves augstums ir diezgan liels un publika maz ko redzētu, ja uz skatuves vēl uzliek metru un 77 centimetrus augstu aizlietni jeb širmi, kā mēs, leļļinieki, to saucam. Pieņēmām izaicinājumu un nu rādīsim, ko spējam izdarīt ar tā saucamo spieķu vai trošu lelli. Tā kā viss būs redzams arī skatītājam, šoreiz piedalās vairāk aktieru, iepriekšējā iestudējumā aktieri spēlēja vairākus tēlus vienlaikus. Kā tad varētu sadalīties – ja reiz ir trīs brūtes pāri, skatītājam jāredz arī visi seši aktieri! Nevar taču uz labās rokas būt viena brūte un uz kreisās – otra. Piemēram, iepriekšējā iestudējumā mūsu Pēteris Šogolovs spēlēja gan Dūdaru, gan Joski.
Šobrīd tiešām iznāk daudz cīnīties, jo trošu lelles paģēr savu, ar tām darboties nav vienkārši. Tā ir profesija un meistarība, ko nekādā gadījumā nespētu dramatiskais aktieris. Arī ne visiem leļļiniekiem ir šīs labās prasmes, jo pa gadiem aizslietņa izrādes, kurās izmantojam šī tipa lelles, pagājušas mazliet novārtā. Esmu īstenais leļļinieks un, man dikti negribētos, lai trošu lelles pazūd. Tagad Leļļu teātri gaida jaunas pārmaiņas, nesen apstiprināts jaunais direktors Mārtiņš Eihe, kurš ir pārliecināts, ka iestudējumiem ar šī tipa lellēm ir jāpaliek teātra repertuārā. Šobrīd gan ir neliela krīze ar meistariem, kuri spētu tādas lelles izgatavot un izveidot. Cerams, ka radīsies jauni meistari un jauni butafori, kurus amats interesēs un viņi paši mācīsies, droši vien – izjaucot vecās lelles un pētot mehānismus.
– Tātad Leļļu teātra “Skroderdienās” nebūs cilvēki, bet zvēriņi…
– Mums pašiem liekas, ka cilvēks bieži kaut ko atgādina, mēdz teikt – nu ko tu man te, mazais, vaukšķi! Un šitas atkal uzvedas tā kā tāds īsts kaķis – pieglaimīgs. Paskaties – tai jau gaita kā tādai īstai pīlei… Reizēm jau tik tā nodomājam, pat nepasakām, bet domās gan esam nejauki, tādi mēs, cilvēki, esam.
Izrādē tēlus esam paspilgtinājuši, jo zirgs jau nevar dzīvot kopā ar govi, tur nekas neiznāk. Diviem kaķiem, tas ir, ebrejiem, ir jāpaliek kopā, kaut arī tēvs jaucas pa vidu, tur neko nevar darīt. Savukārt Dūdaram – bullim – ir jābūt kopā ar Antoniju, tāpēc jau tas viss notiek. Pindacīša ir viena riktīga kaza ar savu mazo kaziņu Ieviņu, kas skraidelē starp kumeliņu Kārlēnu un mazo šuneli Rūdi. Tos visus Pindaks savā sapnī nosapņo un, nabags, nevar pieņemt tās nomaldījušās sirdis, mīlas trīsstūra kārtību. Izrāde beidzas ar to, ka Pindaks pamostas, jo viņam kāds sauc – Dūdars iebrauc pagalmā un žīdiete arī! Un viņš saka: atkal jau klāt? Tātad to visu mēs vēlreiz izdzīvosim? To, ko redzējām ar lopiņiem sapnī, tas viss būs vēlreiz ar cilvēkiem?
– Ilgus gadus esat režisors arī labdarības koncertiem “Nāc līdzās!”. Ukrainas kara laikā labdarība un līdzcietība ieguvusi vēl citu šķautni.
– Šobrīd sākam drusku it kā pierast pie situācijas, liekas – ir citas, svarīgākas lietas. Bet – mēs nedrīkstam pierast, nevaram pat iedomāties to, kā ir, ja blakus sprāgst bumbas, ja naktī šausmās mosties, atceroties, kā tupēji bumbu patvertnē vai pagrabā. Mēs nedrīkstam aprast ar šo situāciju, nedrīkstam nedomāt par to, turklāt mums grūti saprast, ko viņi ir pārcietuši.
Taisnība, ukraiņu bēgļi ir dažādi, dzirdēts, ka daži esot dīvaināk atbildējuši… Gadījies, ka prasījuši otru papildporciju. Esmu dzirdējis, ka mūsējie saimnieki kļūstot neapmierināti, jo ukraiņu jaunieši par daudz tecinot ūdeni, dedzinot gāzi, un mūsējie dusmojas, ka daudz jāmaksā. Tas ir sarežģīti, bet viņi ir ļoti pateicīgi par to, ko mēs viņiem dodam.
Nedrīkst aizmirst, ka karš notiek tepat, blakus. Ir jādalās, un dod, Dievs, ka mums tas nebūtu jāpieredz un tas ārprāts tur izbeigtos. Nezinu – kādā veidā, bet ka tas izbeigtos pozitīvi. Lai ukraiņu bērni atkal var iet uz teātri, skatīties izrādes un smaidīt, ka viņiem nav jāpārdzīvo traumas.
Tieši tad, kad sākās karš, atnāca vēstule no Černivcu teātra, lūdzot atļauju iestudēt manas lugas “Lapsēns blēdis” izrādi ukraiņu valodā. Atbildēju, ka, protams, atļauju un neprasu autorhonorāru, tas ir mans ziedojums Ukrainai, to arī esmu paziņojis oficiālā vēstulē – turpmākajā laikā visiem Ukrainas teātriem atļauju iestudēt savas lugas bez jebkādiem autorhonorāriem. Mēs, mākslinieki, spējam ziedot vismaz savus darbus vai laiku, arī Latvijas Leļļu teātris rīko labdarības izrādes ukraiņu bēgļiem. Esmu laimīgs, ja kaut kādā veidā spējam šiem cilvēkiem radīt prieku vai palīdzēt.
– Leļļu teātrim jau ir sena saikne ar labdarību un bēgļu bērniem…
– Tik tiešām – teātris tika dibināts Otrā pasaules kara laikā Krievijas pilsētā Ivanovā un tā pirmais uzdevums bija sagādāt prieku bēgļu bērniem. Teātri dibināja Jānis Žīgurs kopā ar dzejnieci Mirdzu Ķempi, vēl pat ir dzīva viena no pirmajām aktrisēm – Hilda Žīgure, kurai šopavasar palika 104 gadi.
– Jūs esat dziesmas “Atmostas Baltija” vārdu autors un pavisam nesen tā skanēja iepretim Pārdaugavas piemineklim, daudzi klausoties teica, ka radusies atmodas laikam līdzīga sajūta.
– Grūti pateikt, vai atkal kļūstam vienoti. Pagājušajā vasarā mums ar komponistu Borisu Rezņiku bija ļoti liels rūgtums, jo mūs apmānīja un dziesmu “Atmostas Baltija” izmantoja antivakseru kampaņās. Bijām ļoti noskaitušies, jo cilvēkiem jauca galvu – kā var salīdzināt vēsturisko 23. augustu ar kaut kādu antivakseru mītiņu! To nedrīkst jaukt kopā.
Dziesma radās 1988. gadā, un Dievs vēlēja, ka tā cilvēkiem iekrita sirdīs, to dziedāja un klausījās, kad rokās sadevās trīs Baltijas valstis. Man ļoti patīk, ka šī dziesma mūs vieno, bet negribētu, ka spējam vienoties tikai tādos ļoti izšķirīgos brīžos. Kāpēc nevaram vienoties arī neizšķirīgos brīžos? Mēs ļoti dalām kaut ko, bet nesaprotu, ko gribam sadalīt. Esmu pats stāvējis uz barikādēm, pirms tam esmu tās būvējis, esmu bijis Daugavmalā… Liekas, mazliet esam aizmirsuši, cik ārkārtīgi trausla ir brīvība un neatkarība, veselība un miers. Viena zīme jau bija – okupantu iebrukums Ukrainā. Mums taču nevajag vēl citu zīmi. Vienosimies, būsim vismaz nedaudz vienotāki. Turklāt – arī pasmaidīsim viens otram. Rūdolfs Blaumanis lugu “Skroderdienas Silmačos” rakstīja kā komēdiju. Ieejot teātrī, vajadzētu aizmirsties un pasmaidīt, pasmieties, jo dzīve, tās ikdiena tāpat ir skarba un grūta, ar to ir jācīnās. Nāciet uz “Skroderdienām”!
