Laura Groza: “Mūsu izrāde un tās muzikālais noformējums ir diezgan skarbi, tā nebūs ilūziju kultivēšana, bet ļoti skarbs vēstījums.”
Laura Groza: “Mūsu izrāde un tās muzikālais noformējums ir diezgan skarbi, tā nebūs ilūziju kultivēšana, bet ļoti skarbs vēstījums.”
Foto: Timurs Subhankulovs

“Šis laiks ieplēš rētas.” Saruna ar režisori Lauru Grozu 0

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
Vai Krievijas armija ir gana spēcīga, lai stātos pretī NATO armijai? Atbild NBS kapteinis
Fani uzslavē dziedātāju Adeli, kas pārtrauca koncertu, lai palīdzētu grūtībās nonākušam fanam
Lasīt citas ziņas

 

Vakar, 24. maijā, Dailes teātra Vasaras dārzā pirmizrādi piedzīvoja koncertizrāde “Keruaka ceļš”, kuru pēc amerikāņu rakstnieka Džeka Keruaka (1922–1969) slavenā romāna “Ceļā” motīviem iestudējusi režisore LAURA GROZA kopā ar dramatizējuma autoru Artūru Dīci.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Izrādē piedalās dziedātāja Aija Vītoliņa, aktieri Klāvs Kristaps Košins un Niklāvs Kurpnieks, mūziķi Rūdolfs Dankfelds, Miķelis Putniņš, Romāns Vendiņš, Toms Poišs, Dāvis Jurka. Koncertizrāde gan ievedīs džeza noskaņās, izpildot klasiķu Četa Beikera un Ellas Fitcdžeraldas dziedātās dziesmas, gan ļaus pakavēties to 20. gadsimta mūziķu skaņdarbos, kuri sekoja bītu paaudzes ideāliem, kā arī grupas “The Doors”, Petijas Smitas, Džimija Hendriksa, Boba Dilana un vēl daudzu citu radītā mūzikā.

 

– Kāds būs jūsu iestudētais “Keruaka ceļš”?

L. Groza: – Esmu to nosaukusi par koncertizrādi, jo izrādes drāmu veido piecdesmito sešdesmito septiņdesmito gadu mūzika. Ņemot vērā, ka romāns nav apjomīgs, bet vienlaikus ir piesātināts, esam izvēlējušies četrpadsmit epizodes, kuras mijas ar mūziku. Muzikālais koncepts veidots no tā, kas saistīts ar bītu, sarunvalodā saukto bitņiku kustību. Neviena izrādes dziesma nav nejauša, viss ir saistībā ar šo kustību, ar tiem māksliniekiem, kuri bija Džeka Keruaka fani, iedvesmojās no viņa literārā pienesuma un radīja savējo. Tāpēc izrādē skanēs džezs, tas pāraug rokmūzikā un beidzas ar rokmūzikas balādēm. Daudzi no šiem komponistiem un māksliniekiem kā, piemēram, Bobs Dilans, Toms Veits, Petija Smita, vēl ir dzīvi un daudzkārt atzinuši, ka pirms simt gadiem dzimušais Keruaks vēl joprojām ir atbildīgs par nozīmīgu viņu radošā mūža daļu.

Džeka Keruaka romāns “Ceļā” ir viena no ietekmīgākajām pagājušā gadsimta grāmatām, kulta literatūra, kas būtu katram vienkārši jāizlasa no A līdz Z, ceru, ka šī izrāde rosinās to izdarīt arī tiem, kas par šo grāmatu nav zinājuši. Es pati grāmatu izlasīju savos agrīnajos divdesmit gados, un toreiz man likās, ka tā jāizlasa visiem, tā bija kā ceļamaize dzīvei. Tagad to var pārlasīt vai atnākt uz izrādi – atcerēties un gremdēties atmiņās par brīvību, ko piedāvā šī literatūra, tas ir poēzijas, apreibinātas trakulības un jaunības caurstrāvots ceļojums, kurā svin esību.

– Gandrīz jebkurš labs literārs darbs būtu pelnījis iespēju dramatizējumam, kāpēc Keruaka romānu izvēlējāties iestudēt tieši tagad?

– Jebkurš darbs nav pelnījis atrasties uz skatuves, literāram darbam ir sava un teātrim sava forma. Džeka Keruaka “Ceļā” ir viena no manas jaunības galvenajām grāmatām, un domāju, ka līdzīgi bija un joprojām ir jebkuram jaunam cilvēkam, kurš dzīvo humanitārās pasaules realitātē, droši vien mazāk būs to, kuru realitāte ir eksaktā pasaule. Domāju, starp maniem draugiem un paziņām šo grāmatu lasījuši vismaz 80 procenti cilvēku. Kā jau teicu – savulaik tā bija absolūta kulta literatūra. Bītu paaudze, visi pārējie bītņiki kopā ar Keruaku ir veidojuši mūsu noteiktā perioda pasaules uzskatus.

Visā pasaulē šis romāns ietverts pagājušā gadsimta nozīmīgāko grāmatu vidū, acīmredzami šī grāmata daudziem turpina nozīmēt kaut ko vairāk nekā vienkārši romānu.

Iestudēt izrādi tieši pašlaik ir būtiski tāpēc, ka grāmata uzrakstīta pēc Otrā pasaules kara, un Keruaks runā par to, kādas sekas izdara traumatiskā kara pieredze, iepretim šausmām un bailēm viņš aicina svinēt dzīvi. 20. gadsimta vidū nāve tiešām bija tuvāka nekā dzīvība, un šobrīd atkal notiek tas pats. Latvijā gan netiek skarta mūsu fiziskā veselība, bet saistībā ar blakus esošajiem notikumiem mentālā veselība tiek traumēta katru dienu.

Mūsu izrāde un tās muzikālais noformējums ir diezgan skarbi, tā nebūs ilūziju kultivēšana, bet ļoti skarbs vēstījums – par diviem jauniem cilvēkiem, kuri tikko atgriezušies mājās no Otrā pasaules kara pieredzes. Romānā gan tas netiek daudz uzsvērts, bet, ticamākais, viņi ir ieskatījušies acīs nāvei un tagad grib tikai un vienīgi dzīvot; dzīvot ļoti dinamiski un ātri, arī trauksmainaini. Šī došanās ceļā, kustība, dzīves svinēšana, baudīšana, arī pārspīlētos apmēros ir atbilde tām šausmām, ko viņi ir piedzīvojuši, turklāt ne romāns, ne mūsu izrāde nebeidzas ar “happy end”. Manuprāt, pat grūti iedomāties precīzāku sarunu par laiku, kādā dzīvojam arī šobrīd, par laiku, kas sevī iekļauj rētas, kuras ir jādziedē, dodot šim laikam kaut kādu pretsparu.

– Vai jūtat, ka skatītājs zālē ir mainījies? Pandēmijas laiks, tagad karš…

– Publika, protams, ir mainījusies. Pandēmija bija kā absurdāls notikums, tās laikā kultūras dzīve tika apstādināta uz diviem gadiem. Skatītājs nemaz nevar nemainīties, ja divu gadu garumā tiek pieradināts pie noteikta veida, kā patērēt kultūru, veida, kas bal­stīts uz bailēm un ierobežojumiem. Domāju, ļoti daudz skatītāju no tiem, kuri reiz bija aktīvi teātra apmeklētāji, vēl joprojām nav atgriezušies teātrī. Baidos, ka arī jauni nav nākuši klāt, jo, kur tad viņiem rasties, ja divus gadus nav bijusi iespēja patērēt kultūru, muskulis jau atrofējas. Kā saprotam, kultūra jau tomēr neskaitās pirmās nepieciešamības prece, un vajadzība pēc tās pagaisusi kaut kur perifērijā. Arī šobrīd, kamēr darbojas šīs agresīvās kara lietas, lielākā daļa cilvēku dzīvo baiļu un nomāktības aizvējā, pieņemu, ka nebūt ne visiem gribas patērēt teātri, droši vien daļa pat nespēj sevi iedomāties skatītāju zālē. Līdzīgi kā Keruaka laikā, šis ir laiks, kas ieplēš rētas. Savukārt man pašai kultūra un māksla ir viens no pašsaglabāšanās veidiem, tas ir vienīgais man zināmais veids, kā noturēt sevi balansā ar to realitāti, ko redzam katru dienu sev apkārt. Es gan šo realitāti nemeklēju, cenšos nelasīt, neskatīties, bet no tās nevar izvairīties, tā tiek aktualizēta visapkārt. Esmu no tiem, kas nekad nekultivēs agresiju vai karu, tieši otrādi, kultivēju mieru un sadraudzību, prieku.

– Liekas, ka pat laika – minūšu, stundu un dienu mērvienību ritums – ir savādāks nekā agrāk…

– Tā varētu būt. Izrāde “Keruaka ceļš”, pats romāns tieši to arī apskata, tur aprakstīta laika pazušana un laika saplūsme. Iepriekšējā gadsimta vidus notikumos laiks kļuva deformēts.

– Šajās dienās Baltkrievijā aizliedza jūsu savulaik iestudēto Džordža Orvela romānu “1984”…

– Ļoti žēl. Lai atmaskotu propogandisku sistēmu, “1984” ir ārkārtīgi spēcīgs ierocis. Protams, ir skaidrs, kāpēc tas notiek totalitāra režīma ietvaros. Nelasot grāmatas, rodas šie aprobežotības kalngali, manipulējamie cilvēki bez savas brīvās gribas un viedokļa, kuriem kā robotiem var pateikt visu, kas viņiem ir jādara.

– Kas šodienā jūs spēj pārsteigt?

– Mani pārsteidz, ka cilvēki nedzīvo savas, bet gan citu cilvēku dzīves. Pandēmijas laikā daudziem tam aizsākās brīvs laiks – skatoties kaimiņu logos, stučījot, bažījoties par to, cik sapotēti vai nesapotēti… Šobrīd nāk vēlēšanas un atkal ir iespēja turpināt savstarpēju ecēšanos, bezgalīgus strīdus. Man pašai dienā nepietiek stundu pat prioritārajām lietām, visu laiku vēlos izdarīt, paspēt vēl vairāk. Man ir svarīga efektīva darbība un došanās tālāk. Parasti vienmēr uzzinu pēdējā par aktualitātēm, kas skar citus, man nekādā veidā nesanāk tām pievērst fokusu. Bet, ja rodas kādas brīvas absurdālās laika minūtes un ieraugu, ka cilvēki var dienu patērēt feisbukā, publiski sarakstoties, tā vietā, lai, ja ir kādi iebildumi, to ātri sazvanoties vai satiekoties izrisinātu… Protams, runāt vajag un novērst nejēdzības ir svarīgi. Laikam jau arī kovids ir izsitis vēlēšanos pēc klātienes sarunām, vērsis skatu prom no sevis, jo tas bija laiks, kad nekas nenotika, un tagad tā upe uzmutuļojas.

Šobrīd daudziem ir pārsteigums, ka notiek fizisks reāls karš, bet man liekas, ka tas notiek jau labu laiku, kaut vai tajā pašā internetā savstarpējā negatīvā viedokļu apmaiņa rada enerģiju. Viss savā starpā ir saistīts, enerģija jau nekur nepazūd. Latvijā cilvēki ļoti daudz enerģijas tērē, lai viens otru savstarpēji apvainotu. Šis radītais sabiezējums piesaista citus sabiezējumus, un nav brīnums, ka kaut kādā citā pasaules malā sāk sprāgt bumbas. Tā nav ezoterika, man liekas, ka tā ir vienkārša fizika, un mums vajadzētu būt atbildīgākiem, kā mēs ar sevi komunicējam ikdienā, vairāk vairojot mirkļus, kad esam priecīgi un pateicīgi, nevis visu laiku atrasties uzbrūkošā agresīvā stāvoklī.

SAISTĪTIE RAKSTI

– Pašlaik liekas, ka zināms skaits cilvēku vēl jo­projām mīt tā sauktajos tumšajos viduslaikos, kaut gan gribētos cerēt, ka cilvēks ir attīstījies, vismaz kādā pasaules daļā…

– Kāpēc tad notiek šis karš? Vai tāpēc, ka cilvēks ir attīstījies? Turklāt mēs nevaram nošķirt pasaules daļas, tā tumšā pasaules daļa ir tepat, īstenībā ļoti tuvu, tā neatrodas otrā pasaules malā vai kontinentā, tā nereti atrodas pat starp mūsu kaimiņiem. Ja kāds varētu pierādīt, ka cilvēks savā attīstībā ir kļuvis labāks, tad man diemžēl uzreiz ir jautājums – no kā tad rodas šīs absurdālās situācijas gan šajā, gan blakus valstīs.

Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
Vai Krievijas armija ir gana spēcīga, lai stātos pretī NATO armijai? Atbild NBS kapteinis
Fani uzslavē dziedātāju Adeli, kas pārtrauca koncertu, lai palīdzētu grūtībās nonākušam fanam
Mājas cūku audzēšanai uzliek stingrus žņaugus – uzzini kādus!
VIDEO. Linda Mūrniece: “Beidzot man ir kārtīgs, stabils vīrietis, kurš nemēģina ievākties manā dzīvoklī vai aizņemties mašīnu…”
Lasīt citas ziņas
Nodrošināt Latvijas mediju nepārtrauktu darbību šobrīd ir valstiski svarīgi
NATO spēku uzņemšanai būvēs jaunu poligonu “Zalves” – Aizkraukles un Jēkabpils novados
Čirjevskis: “Food Union” sarāvis pēdējās saites ar Krievijas tirgu
Jautājam lasītājiem: Kāda ir autoceļu kvalitāte jūspusē? Vai esat pamanījuši ceļu remontus?
ASV Neatkarības dienas šāvējam izvirzītas septiņas apsūdzības slepkavībā
07:16
Pasteidzies par 20 eiro uzbraukt augšā: Eifeļa tornim gaidāma pārkrāsošana
22:46
Nodrošināt Latvijas mediju nepārtrauktu darbību šobrīd ir valstiski svarīgi
22:15
Tie nav viegli darbiņi! Prinča Viljama un Keitas Midltones trim bērniem mājās ir savi pienākumi
Pussolītis ceļā uz uzticēšanos jeb pret ko protestē putnu draugi?
Dimanta: optimistiski pateicām, ka varam uzņemt 30 000 bēgļu. Neko mēs nevaram!
Pasteidzies par 20 eiro uzbraukt augšā: Eifeļa tornim gaidāma pārkrāsošana
Godinās pirmā prezidenta Čakstes veikumu ar piemiņas vietu uz AB dambja
Eirozonas inflācijai – sasniegti jauni antirekordi
Atliek minēt, kāpēc sirmgalvim tāds naids pret ukraiņiem, ka gandrīz nonāk cietumā
Krievu mediji: Laima Vaikule nekrietni izmanto savu valsti un nemaksā Latvijai nodokļus
VIDEO. Linda Mūrniece: “Beidzot man ir kārtīgs, stabils vīrietis, kurš nemēģina ievākties manā dzīvoklī vai aizņemties mašīnu…”
Dziedātājas Samantas Tīnas dzīvē noticis bēdīgs notikums
Sākotnēji brīvprātīgi: 2023. gadā profesionālajai armijai varētu piepulcēties ap 1000 jauniesaukto
“Baltijas valstīm vismazāk ir vajadzīgi kājinieki.” Rajevs atklāj, kas mums trūkst, bet ir primāri nepieciešams
Valdība pieļauj, ka pedagogus apmierinās ap 900 eiro mēnesī?
Īpašumu nepērkam vienam gadam: jāuzmanās no negodīgu mākleru slazdiem
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs