“Pēc 500 gadiem Latvijā būs 49 747 iedzīvotāji,” demogrāfijas pētītājs pauž bažas par beidzamajos 2 gados (ne)paveikto 0
Latvijas demogrāfiskā situācija jau ilgstoši rada nopietnas bažas – bērnu dzimst mazāk, sabiedrība noveco, bet jautājums par to, kā šo tendenci mainīt, joprojām paliek viens no sarežģītākajiem valsts izaicinājumiem.
Šajā saistībā LA.LV redakcija saņēmusi uzņēmēja un grāmatas “Par demogrāfiju” autora Viļa Vītola vēstuli. Savā grāmatā, kas iznāca 2024. gadā, viņš apkopoja vairākus priekšlikumus, kā, viņaprāt, būtu iespējams mazināt dzimstības kritumu un uzlabot demogrāfisko situāciju Latvijā.
Tagad, divus gadus vēlāk, Vītols vērtē, kas no toreiz ierosinātā ir izdarīts, kas palicis tikai ieceru līmenī un kā šajā laikā mainījusies situācija.
Turpinājumā – Viļa Vītola pārdomas. Rakstā paustais ir autora personīgais viedoklis un ne vienmēr sakrīt ar redakcijas nostāju.
“Mana nelielā grāmata “Par demogrāfiju” iznāca 2024. gadā. Tā satur vairāku cilvēku ieteikumus, ko iespējams darīt, lai apturētu mūsu tautas dzimstības samazināšanos. Man bija cerība, ka grāmata varētu iekustināt kādu pasākumu situācijas uzlabošanai, kaut vai pilotprojekta līmenī.
Ir pagājuši divi gadi, un ir noticis pretējais. Situācija ir pasliktinājusies. Pēc Centrālās Statistikas Pārvaldes (CSP) publicētajiem datiem ‒ izteikti pasliktinājusies.
No apmēram 14 dažādiem ieteikumiem, kas apkopoti grāmatā, kā realizētus šajos divos gados var minēt vienīgi pabalstu paaugstināšanu ģimenēm (diemžēl nepietiekošu) un bērnudārzu trūkuma samazināšanos.
Nesen notikušais Nacionālās apvienības priekšlikums Saeimai atcelt iedzīvotāju ienākuma nodokli visām daudzbērnu ģimenēm tika noraidīts. Jāatzīst, ka tas būtu izvērties par vienkāršu veidu, kā bagātajām ģimenēm izvairīties no nodokļu maksāšanas. Tām būtu trīs bērni, bet šādu ģimeņu nav daudz un līdz ar to demogrāfijas problēma netiktu risināta, turpretim valsts ienākumi pamatīgi samazināties.
Nodokļu atlaides ir nepieciešamas, bet tām vajadzētu būt pieņemamām abām pusēm – valstij un daudzbērnu ģimenēm. Piemēram: atlaide par katru nepilngadīgu bērnu varētu būt 5%, līdz kādam loģiskam „jumtam”, varbūt 30%. Varam uzskatīt kā uzlabojumu bērnudārzu trūkuma mazināšanos, bet tas nav neviena nopelns. Ir vienkārši mazāk bērnu. Drīz varbūt varēs dažas bērnudārzu ēkas pārveidot par pansionātiem. To trūks.
Īsi komentēšu grāmatā pieminētos ieteikumus un kas ar katru noticis šajos divos gados. Pirmais no tiem ir noteikt mērķi, ko un cik ilgā laikā valsts vēlas panākt demogrāfiskās situācijas uzlabošanos. Mērķa noteikšana valstij neko nemaksātu. Neskatoties uz to, šajā jautājumā nekas nav darīts. Par tādu mērķi neviens nerunā.
Nākošais ieteikums ir izveidot pētniecības institūtu, vai fakultāti kādā no mūsu universitātēm, vai domnīcu, kas sekotu notiekošajam kā mūsu, tā citās valstīs, īpaši tajās, kas spējušas apturēt vai palēnināt iedzīvotāju skaita samazināšanos. Arī šajā jomā nekas nav darīts.
Izveidot Demogrāfijas ministriju vai pārveidot Labklājības ministriju par tādu, kurā tiktu centralizētas visas ar demogrāfijas problēmu saistītās darbības. Darītais ‒ atkal nulle.
Tieši tas pats ir noticis ar nelielajām privilēģijām un atlaižu kartēm daudzbērnu ģimenēm, nodokļu atvieglojumiem, privilēģijām pensiju jautājumos, pagodinājumiem, ordeņiem, kampaņām presē, radio un TV, ar mācību priekšmetu par demogrāfiju kādā no pēdējām vidusskolas klasēm, nerunājot par radikālo priekšlikumu piešķirt vecākiem balstiesības nepilngadīgo bērnu vietā. Nav pat mēģināts.
Rezultāts no tā visa ir mūsu tautas demogrāfiskā sabrukuma turpināšanās un pat paātrināšanās. Tabulā par iedzīvotāju skaitu nākotnē (grāmatas 18. lappusē) ar CSP 2023. gada datiem
pēc 500 gadiem Latvijā būs 49 747 iedzīvotāji.
Ja tajā pašā excelī ievietojam CSP 2025. gada datus, būs tikai 41,194. Pareģot precīzus skaitļus, kādi tie būs pēc 500 gadiem, protams, ir neiespējami, bet tie rāda virzienu, kurā dodamies. Salīdzinot 2023. un 2025. gada tabulu rezultātus, pāri palikušo latviešu skaits pēc 500 gadiem samazinājies par vēl 17%. Tātad turpinot šī brīža politiku nākotnē rezultāts tikai pasliktināsies.
Mūsu tautā, demogrāfijas izpratnes ziņā, man šķiet, pastāv četra veida cilvēki. Vispirms ir tā daļa, kas situāciju saprot. Viņiem ir stabilas ģimenes un nepieciešamie vismaz trīs bērni. Viņi ir izcili un pelnījuši saņemt Goda ģimenes nosaukumu. Tad ir tie, kas situāciju saprot, bet dažādu attaisnojamu iemeslu dēļ viņiem ir mazāk par trim bērniem.
Tad ir trešā grupa, tie, kas atklāti komentē, ka viņiem bērni var būt, bet nebūs. Ka varbūt būs viens, bet katrā ziņā vēlāk. Pieņemu, ka lielākajai daļai no viņiem stāvoklis ir zināms, bet tas viņus neuztrauc. Viņi ir bezatbildīgi un tikai sava labuma un ērtību meklētāji. Vecuma dienās viņi saņems pensijas (ja tādas pastāvēs), ko maksās citu cilvēku bērni. Demogrāfs Edvīns Vītoliņš par viņiem raksta: „Manuprāt grūti runāt par to, ka cilvēks pilnā mērā ir Latvijas patriots, ja viņš būdams reproduktīvi vesels, nebūdams invalīds, nav atstājis aiz sevis pēcnācējus. Tāpat par patriotiem īsti nevar uzskatīt latviešus, kuri labākas dzīves meklējumos devušies uz ārzemēm un nedomā atgriezties. Visticamāk, Latvijai zaudēti būs arī viņu bērni un mazbērni.” No manas puses vēl pievienotu šai grupai tos, kas sūta savus bērnus studēt ārzemēs. No viņiem tikai daļa atgriezīsies Latvijā.
Esmu novērojis, ka pastāv izteikta saistība starp patriotismu un demogrāfiju.
Tie, kas ir Latvijas patrioti un kam rūp tautas liktenis, tie ir par demogrāfiju, par ģimeni un bērniem. Kas tādi nav, ignorē poblēmu
un parasti komentēs, ka neko darīt nevar, ka citās Eiropas valstīs ir tā pat, tātad nevajag uztraukties. Viņi ignorēs, vilks garumā jebkuru pozitīvu darbību vai to pat sabotēs.
Nonākam pie ceturtās grupas ‒ cilvēkiem, kam bērnu nevar būt, vai ir viens vai divi. Tālāk viņi nespēj iet vai nu medicīnisku vai ekonomiku iemeslu dēļ. Viņiem nav nekādu līdzību ar iepriekšējo „negribu bērnus” grupu. Viņi ir tikpat vērtīgi pilsoņi, kā pirmo divu grupu izcilie.
Šajā ceturtajā grupā iekļaujami arī tā sauktie +LGBT. Tādi cilvēki vienmēr bijuši, ir un būs. Dievs viņus tādus ir radījis un pret viņiem jāizturas ar lielāko cieņu, jo ļoti daudzi no viņiem ir inteliģenti un spējīgi. Viņi vidēji labāk pelna nekā pārējie un veic ievērojamu pienesumu valsts labklājībai, bet bērnu trūkuma dēļ pārējiem ir nepieciešami tik daudz pieminētie trīs bērni.
Turpmākie notikumi rādīs, vai mums būs pietiekoši daudz saprotošu, apzinīgu cilvēku un tāda pat Saeima, vai spēsim ieviest minētos vai citus pasākumus demogrāfijas krīzes apturēšanai. Jeb mūsu skaits lēnām samazināsies, daudzi atlikušie vērtīgie latvieši izceļos un Latvija pazudīs no pasaules kartes. Varbūt tā pastāvēs, bet būs legālu un nelegālu iebraucēju zeme. Pamazām viņi vairosies, kādā brīdī būs vairākums un pārņems politisko varu.
Nobeigšu ar vēlējumu strādāt un pūlēties, lai tas nenotiktu. Lai latvieši uzvarētu, kā visās iepriekšējās bezgalīgi grūtajās cīņās, šķietami bezcerīgos karos, okupācijās un barikādēs. Mūsu senči vienmēr beigās ir uzvarējuši. Lai tā būtu arī šajā demogrāfijas krīzē.”
Kā domā Tu?
