“Reizi mēnesī atļaujos…” Aija atklāti izstāsta, kā izdzīvo ar invaliditātes pensiju – 301 eiro mēnesī
10
Pirms kāda laika LA.LV publicējām stāstu par kādu Latvijas ģimeni, kura bija gatava ļoti atklāti parādīt savus ikmēneša ienākumus un izdevumus – cik naudas ienāk ģimenes budžetā, cik aiziet rēķinos, pārtikā un citās nepieciešamībās un cik galu galā paliek pāri.
Pēc raksta publicēšanas saņēmu vairākas vēstules no cilvēkiem, kuri arī bija ar mieru pastāstīt, kāda patiesībā ir viņu ikdiena un cik daudz – vai maz – iespējams atļauties par saviem ienākumiem.
Pienācis laiks publicēt vēl vienu no šiem stāstiem.
Šoreiz mums uzrakstīja Aija Štenerte no Rembates pagasta. Viņai ir II grupas invaliditāte, un viņas ikmēneša pensija ir 301 eiro.
Pirms aptuveni desmit gadiem pēc nelaimes darbā viņa pārtrauca strādāt. Aija bija medmāsa – tas bija darbs, kas viņai ļoti patika. “Tajā laikā medmāsām nebija lielas algas. Tagad daudzi cenšas kaunināt cilvēkus par to, ka nav strādājuši darbu ar lielu algu. Bet man mans darbs ļoti patika. Arī šobrīd, ja varētu strādāt, es to darītu,” raksta Aija.
Aija savulaik strādāja gan medicīnā, gan dārzniecībā. Pēc naktsmaiņām slimnīcā darbs savā kokaudzētavā viņai bijis sava veida atpūta. Taču viss mainījās pēc kādas neveiksmīgas pacienta pacelšanas: “Tajā brīdī nebija laika domāt, jo pacientam bija jāpalīdz. Neveiksmīga pacienta pacelšana rezultējās ar muguras traumu.”
Pēc tam Aija vēl kādu laiku turpināja strādāt pusslodzi, taču pēc otrās muguras operācijas ārsts pateicis – ja viņa nevēlas nonākt ratiņkrēslā, darbs jāpārtrauc. Vēlāk veselības stāvokli vēl vairāk pasliktināja Covid laiks.
“Kādā ‘jaukā’ dienā vairs nevarēju pakustināt kāju pirkstus. Tas bija šoks. Es vēl biju jauna – tobrīd man bija tikai 47 gadi.”
Pēc tam, kā viņa saka, sācies “riņķa dancis” pa veselības aprūpes sistēmu, un līdz pat šim brīdim viņai neesot izdevies saņemt vienu konkrētu diagnozi, kas izskaidrotu visas problēmas. “Tas jau būtu vesels atsevišķs stāsts – gan par ārstiem, gan par veselības sistēmu.”
Savus 301 eiro, ko ik mēnesi saņem kā invaliditātes pensiju, viņa nosacīti sadala trīs daļās. Lielākā aiziet rēķinos – zemes nodoklim, telefonam, elektrībai, malkai un citiem nepieciešamajiem maksājumiem. Aptuveni 50 eiro mēnesī nepieciešami medikamentiem, bet pārtikai Aija cenšas atvēlēt ap 100 eiro.
“Pabalstus nesaņemu nekādus, jo man esot par 20 kvadrātmetriem vairāk zemes, nekā drīkst būt,” viņa stāsta.
Lai gan dzīvo laukos, arī iespēja pašai izaudzēt pārtiku ir ierobežota, jo kustību traucējumu dēļ fiziski daudz ko izdarīt nav iespējams. “Toties vasarā tas tomēr ir neliels atbalsts.”
Viena no sāpīgākajām izdevumu pozīcijām ir veselība.
“Par ārstu apmeklējumiem varu aizmirst. Paliek tikai valsts apmaksātie, pie kuriem tieku labi ja divas reizes gadā. Arī kultūras pasākumos netieku,” raksta Aija.
Viņa dzīvo viena. Tuvinieku nav, bet kaimiņi, kā pati saka, ir jauni cilvēki un dzīvo katrs “savā burbulī”. Ikdienā palīdz asistents.
“Gods godam viņam. Pats ir pensionārs, bet nepieciešamības gadījumā vienmēr palīdz, sevišķi, ja kaut kur jābrauc. Un par to neprasa naudu.”
Kad kontā ienāk pensija, Aija sev atļauj arī kaut ko tādu, kas citiem var šķist pavisam ikdienišķs: “Reizi mēnesī atļaujos kaut ko garšīgu. Protams, tas nav nekas ekskluzīvs – kaut vai neliels gabaliņš zivs vai kūpināta vistiņa. Citiem tas ir ikdienišķi, bet man tas ir gardums.”
Vienlaikus viņa nesteidzas sevi žēlot: “Strādājot slimnīcā, esmu redzējusi cilvēkus, kuriem iet daudz sliktāk.” Ļoti lielu spēku Aijai dod ticība un viņas dzīvnieki – kaķi un sunītis.
“Man palīdz doma, ka esmu vajadzīga kādam daudz vājākam, kurš bez manis nevar iztikt.” Viņa atklāti atzīst – ir bijuši arī ļoti tumši brīži. “Ir brīži, kad vairs negribas dzīvot. Tā ka nemaz neesmu tik stipra, kā gribētos.” Šādos brīžos palīdz ticība, dzīvnieki un humors.
Aija īpaši atceras kādu savu pacienti, kura bija nodzīvojusi līdz 98 gadu vecumam. Viņas teiktais Aijai palicis prātā uz visu dzīvi:
“Meitiņ, smaidi, lai kas notiek. Dzīve ir pārāk īsa, lai raudātu. Nespēj kustināt kājas – tev ir rokas un galva. Nekustas rokas – tev ir galva, kas spēj domāt.”
Pēc šāda principa es arī dzīvoju, lai cik grūti būtu,” saka Aija.
Par spīti veselības problēmām un ļoti ierobežotajiem līdzekļiem Aija cenšas savu ikdienu piepildīt. Viņa darina rokdarbus, darbojas dārzā, izmanto meža un pļavu veltes, gatavo konservus, kaltē augus un pati taisa dažādas ziedes.
“Mans moto ir – pakustēties vari? Prom uz dārzu, uz mežu, uz pļavu!” Rokdarbi lielus ienākumus nenes, taču palīdzot nomierināties.
Savukārt lielais nākotnes sapnis ir pavisam cits – Aija vēlas studēt teoloģiju Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. “Šobrīd krāju naudiņu, lai varētu samaksāt par studijām. Ceru, ka izdosies.”
Dzīvojot ar tik ierobežotu budžetu, Aija iemācījusies daudz ko izdarīt pati: “Vispār cilvēkam daudz nevajag. Lielākie tēriņi ir par to, ko nevaru pati saražot – pakalpojumiem. Pat jāmaksā par mājām, kuras cēla mani senči.”
Viņa uzskata, ka mūsdienās cilvēki kļuvuši ļoti atkarīgi no ērtībām un tehnoloģijām un pamazām zaudē prasmes, kas agrāk bijušas pašsaprotamas: “Daudzi žēlojas – nevaru to, nevaru šo. Rokas ir – dari, un viss būs.”
Tiesa, arī pati no tehnoloģijām pilnībā neatsakās – internets un dažādas elektroierīces būtiski atvieglo ikdienu cilvēkam ar kustību traucējumiem.
Aijai ir arī kāds vēlējums tiem, kuri lemj par cilvēku pensijām un pabalstiem: “Mans sapnis ir, lai augstie vīri vismaz pusgadu padzīvotu ar tik maziem ienākumiem, kādi ir daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Domāju, ka viņi to nespētu. Bet mēs to varam!”
Un tad viņa pati sev atgādina to, kas palīdzējis izturēt daudzus grūtus brīžus: “Smaidi! Tu esi dzīva, spēj darboties un esi vajadzīga!”
Ar Aijas kundzi mūsu sarakste ar stāstu par 301 eiro pensiju vien nebeidzās. Aizpļāpājāmies arī par viņas rokdarbiem.
Izrādās, Aija ada skaistas zeķes un cimdus. Reizēm kāds kādu pāri arī nopērkot. Viņas darinājumus, ja kas, var apskatīt arī “Facebook” lapā “Māras spēks”.
Un kāds ir Tavs stāsts? Varbūt varam aprunāties? [email protected]!
