Jauniesauktie 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1929. gads.
Jauniesauktie 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1929. gads.
Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

“Pēc likuma man jāiet dienestā”… Karaklausība Latvijas armijā līdz 1940. gadam 17

Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 53
Labs darbiņš, kas padarīts – “Visiem nepietiek!” Krievijā sācies 95.benzīna deficīts 73
TV24
“Ko viņi darīs pirmos mēnešus? Viņi dropēs!” Rajevs skeptiski vērtē Krievijas demobilizācijas plānu
Lasīt citas ziņas

Divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu vidus. No Jelgavas dzelzceļa stacijā pienākušā vilciena izbirst neikdienišķa publika. Ļoti daudz viena vecuma jaunu vīriešu. Pēc tā laika mērauklas, viņi bija mērojuši tālu ceļu, liela daļa no Krievijas pierobežas: no Jaunlatgales (vēlākās Abrenes), Gauru, Kacēnu, Augšpils pagasta, dažiem tas bija pirmais brauciens ar vilcienu. Uz perona jaunekļus sagaida 3. Jelgavas kājnieku pulka orķestris, kā arī vairāki šī pulka virsnieki un virsdienesta instruktori. Sastājušies kolonnā pa trīs vai četri, atbraukušie, orķestra marša skaņu pavadīti un sekojot virsnieku norādēm, sāk savu ceļu cauri pilsētai uz Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka kazarmām. Viņi bija iesaukti pildīt obligāto militāro dienestu Latvijas armijā un ieradušies savā jaunajā dienesta vietā.

No “rekrūšu ķeršanas” līdz obligātajam dienestam

CITI ŠOBRĪD LASA

Tas, ka latvieši nav tikai arāju un zemnieku tauta, zināms jau kopš seniem vēstures laikiem. Mūsu senči vēl 13. gadsimtā itin brangi cīnījās ar šajā Baltijas jūras krastā izkāpušajiem krustnešiem, gandrīz simt gadus pretojoties labāk apbruņotajiem un organizētajiem Rietumeiropas bruņiniekiem. Vēlākā laikā latviešu karavīri piedalījās vietējos karos ļoti daudzu šeit valdošu un savā starpā karojošu karaļu, hercogu un kņazu armijās – tiesa, tobrīd par Latvijas teritorijas iedzīvotāju regulāru militāru dienestu kāda ārvalstu monarha kalpībā vēl runāt nevar, ja nu vienīgi kuršu ķoniņus varētu uzskatīt par vietējiem profesionālajiem karavīriem.

Arī pirms Latvijas Republikas proklamēšanas mūsu zemes iedzīvotājiem nācās ņemt rokās ieročus tikai svešu valstu karaspēkos, tiesa, latviešu atrašanos militārajā dienestā līdz 19. gadsimtam vairāk noteica gadījums. Tas bija saistīts ar latviešu sociālo stāvokli – absolūtais vairākums bija zemnieki, tādēļ pēc tā laika paražām karadienestam nevajadzīgi un nepiemēroti.

Turklāt nebija arī savas valsts. Krievijas impērijas armijā Vidzemes zemniekus sāka iesaukt rekrutēšanas (jeb rekrūšu ķeršanas) kārtībā 1793. gadā, Kurzemes zemniekus – 1797. gadā. Toreiz karadienesta ilgums bija 25 gadi. 1834. gadā šis laiks tika saīsināts līdz 20 gadiem, no kuriem aktīvajā dienestā bija jāpavada 15 gadi. Šāda kārtība pastāvēja līdz 1874. gadam, kad Krievijas impērijā militārās reformas pieņemtais vispārējās karaklausības likums pakļāva obligātai karaklausībai uz sešiem gadiem visus 20 gadus sasniegušos vīriešus.

Šajā laikā zemnieku kārtai piederīgajiem Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas latviešu iedzīvotājiem pavērās iespēja kļūt par virsniekiem, kuru arī plaši izmantoja. Līdzās Krievijas impērijā līdz tam pastāvošajām karaskolām, kurās zemnieku kārtas pārstāvjiem iekļūt nebija iespējams, lielā skaitā tika dibinātas junkurskolas, kurās iestājoties, sociālā izcelšanās nebija svarīga, savukārt trūcīgajiem zemniekiem tā bija iespēja nodrošināt saviem dēliem labu izglītību un samērā ievērojamu stāvokli konservatīvajā Krievijas sabiedrībā.

Reklāma
Reklāma

“Pulkā nonācām pēcpusdienā. Tikām divās rindās nostādīti pulka kancelejas priekšā. Atnāca pulka komandieris, resns, sirms palkavnieks ar bakenbardiem un izdalīja mūs pa rotām. Pulka komandierim sekoja kāds skrīveris un katram ar krītu uz krūtīm uzrakstīja rotas numuru. Es tiku ieskaitīts devītajā rotā.

Tikām ievietoti īpašās kazarmās, kuras priekš mums iztīrītas. Tanī pašā vakarā mums tika atņemtas mūsu drēbes, lai tās plucinātu un iznīcinātu slimības dīgļus. Mums tika iedotas vecas gnīdu pilnas zaldātu drēbes, bikses bez kņopēm, viena kāja līdz ceļiem atgriezta priekš ielāpiem, mundieris bez āķiem, izbalējis – zaļgans. Ja es agrāk tādas drēbes būtu pamanījis ceļa malā, es viņas nebūtu aizskāris, bet tagad man bija viņas jāapģērbj! Vakariņas bija ļoti sliktas. Šķidri, turku pipariem piparoti kāposti,” – tā par savām pirmajām dienām dienestā krievu armijā 1901. gadā vēlāk atcerējās 22. Ņižegorodskas kājnieku pulka kareivis E. Eglītis.

Kara vētras Latvijā

1914. gada vasarā Eiropā sāka dunēt Pirmā pasaules kara vētras, kuras nepagāja garām arī Latvijas teritorijai. Šeit iedzīvotāji kara norisēs tika iesaistīti jau no kara pirmajām dienām, Krievijas impērijai izsludinot mobilizāciju.

Vispārējā mobilizācija, kuru Krievijas impērijā pilnā mērā uzsāka 1914. gada 31. jūlijā, norisinājās pēc 1910. gada priekšrakstiem, iesaucot vīriešus vecumā no 18 līdz 43 gadiem. 30. jūlijā mobilizāciju izsludināja arī Krievijas impērijas Baltijas guberņās. Vidzemē izsludināja karastāvokli, nākamajā dienā karastāvoklim pakļāva visus pierobežu apgabalus, tostarp Kurzemi. Mobilizētos latviešus ieskaitīja 20. un 18. korpusā, kā arī 3. korpusa 25. kājnieku divīzijā, kas bija dislocēta Daugavpils apkārtnē un Kurzemes guberņā un Rīgas apkārtnē dislocētajā 20. korpusā. Šie karavīri cerēja, ka viņus atstās Baltijas telpas aizsardzībai.

Lielāko daļu no šīm vienībām ieskaitīja 1. un 2. armijā, kur daudzos pulkos bija 60–80% lietuviešu, latviešu un igauņu. Pieņem, ka kara pirmajās dienās uz Austrumprūsiju nosūtīja 20 000–25 000 latviešu. Tieši Austrumprūsijā šajās dienās sākās karadarbība, bet tas bija pavisam netālu no Kurzemes un Zemgales. Pirmā pasaules kara gados Latvijas teritorijā mobilizācija norisinājās septiņas reizes, iesaucot 120–140 tūkstošus cilvēku. Precīzu skaitu Baltijas guberņās mobilizēto latviešu ir grūti uzzināt, jo tobrīd Vidzemes guberņā bez latviešu apdzīvotajām zemēm ietilpa arī tagadējās Igaunijas teritorijas pieci apgabali.

Šīs divas armijas, apvienotas 20. korpusā, 1914. gada beigās un 1915. gada sākumā piedalījās neveiksmīgās kaujās Austrumprūsijā: nemākulīgās vadības dēļ šīs armijas cieta pamatīgu sakāvi un beigās gandrīz pilnībā bija iznīcinātas. 1915. gadā Krievijas armijas sastāvā izveidotajos deviņos latviešu strēlnieku bataljonos (no 1916. gada – pulkos) līdz 1917. gadam kopā dienēja apmēram 60 000 cilvēku. Galvenokārt šie cilvēki bija mobilizēti, taču strēlnieku pulkos ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju stājās arī brīvprātīgi.

Sava armija savā karā

Latvijas armijas 5. Cēsu kājnieku pulkā jauniesauktie pie kazarmām. 1933. gads.
Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

1918. gada 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku. Latvijas tautai pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē bija iespēja cīnīties par savu valsti zem sava karoga. Latvijas nacionālo bruņoto spēku veidošanās ieilga, bija jācīnās ar ieročiem rokās gan pret pašmāju, gan svešzemju ienaidniekiem – divus gadus turpinājās Neatkarības karš.

Sākumā bija jācīnās arī pret pašu neticību savai valstij, tomēr jau pēc diviem gadiem, 1920. gada 15. augustā (jeb laikā, kad formāli kaujas Latvijas teritorijā bija beigušās un 1920. gada 11. augustā parakstīts Latvijas–Padomju Krievijas miera līgums, kas noslēdz Neatkarības karu) Latvijas armijā pēc saraksta skaitījās 2468 virsnieki un sanitārvirsnieki, 708 kara ierēdņi, 8651 instruktors, 38 566 kareivji – kopā 50 393 vīri. Ja vēl pievieno 2547 uz brīva līguma pamata iestājušos, tad Latvijas armijā kopskaitā bija 52 940 vīri.

Pēc Neatkarības kara beigām sākās armijas pāreja uz miera laika štatu, sākās atsevišķu kategoriju karavīru atvaļināšana nolūkā samazināt armijas skaitu līdz miera laika nepieciešamajam lielumam, kas starpkaru posmā svārstījās no 19 000 līdz 24 000 vīru, atkarībā no valsts ekonomiskā stāvokļa un valdības realizētās politikas. 1921. gada 1. aprīlī Latvijas armija pārgāja uz miera laika stāvokli Apsardzības ministrijas pārvaldībā.

Līdztekus demobilizācijai un armijas samazināšanai noritēja arī to Latvijas pilsoņu iesaukšana karadienestā, kuri dažādu iemeslu dēļ (bēgļu gaitas, slimības, atrašanās ienaidnieka karaspēka kontrolētajā teritorijā u. c.) nebija dienējuši. 1920. gada rudenī apsardzības ministrs karadienestā vēlreiz iesauca pavasarī uz lauksaimniecības darbu laiku atvaļinātos 1895.–1900. gadā dzimušos kareivjus un instruktorus, armijas skaitlisko sastāvu papildināja arī no Sibīrijas atgriezušies Imantas un Troickas pulka karavīri, kā arī tie, kas pārbrauca dzimtenē no dažādiem Krievijas reģioniem.

Pirmajos gados Latvijas pilsoņus armijā iesauca, balstoties uz atsevišķām mobilizācijas pavēlēm, bet jau 1923. gada 17. jūlijā Latvijas Republikas 1. Saeima pieņēma Karaklausības likumu, kas noslēdza Latvijas armijas pāreju uz miera laiku kadru armijas sastāvu un kas regulēja Latvijas pilsoņu obligātā militārā dienesta iziešanas kārtību. Šis likums noteica, ka “visiem Latvijas vīriešu kārtas pilsoņiem no pilna 17. līdz 50. dzīvības gadam, bet virsniekiem un kara ierēdņiem līdz 55. dzīvības gadam jāņem dalība valsts aizsardzībā”.

Karaklausība saskaņā ar likumu dalījās četros posmos: obligātais kara dienests aktīvajā armijā; trīs gadus pēc obligātā dienesta – atvaļināto karavīru kategorija “atvaļināts līdz turpmākajam rīkojumam”; pēc tam armijas rezerve, kurā ietilpa gan līdz turpmākajam rīkojumam atvaļinātie, gan obligāto dienestu izgājušie Latvijas pilsoņi vīrieši vecumā no 30 līdz 40 gadiem, kā arī Latvijas pilsoņi no 17 gadu vecuma līdz iesaukšanai obligātajā karadienestā. Pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas visus karadienestam derīgos pilsoņus ieskaitīja kategorijā “zemessargi”.

Zemessargos ieskaitīja arī visas personas, kuras sava veselības stāvokļa dēļ nevarēja dienēt obligāto militāro dienestu un vai kādu citu iemeslu dēļ nevarēja būt citās rezervistu kategorijās, piemēram, personas, kas līdz 30 gadu vecumam atradās soda izciešanas vietās. Zemessargu kategorijā pilsoņi bija līdz 50 gadu vecumam, atvaļinātie virsnieki un instruktori – līdz 55 gadu vecumam.

Iesaukšana aktīvajā dienestā parasti notika ik gadu februāra sākumā. “Nu, pēc likuma man vajadzēja iet obligātajā dienestā. 1925. gada februārī atstāju mājas un gāju uz 25 kilometru attālo Inčukalna staciju, lai ierastos Rīgā uz jauniesaucamo sapulcēšanās vietu Kazaku ielā. Iedams cauri Inčukalna silam, dūšas stiprināšanai pacēlu brūkleņu mētras zariņu, ko piespraudu pie cepures.

Nokļuvis galā, uzzināju, ka esmu iedalīts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Tolaik Kara ministrijā pastāvēja nostādne, ka jaunkareivjus ar labāku izglītību sūtīja uz provinces pulkiem, lai, piemēram, Latgalē, kur izglītības līmenis bija zemāks, būtu gudrāki karavīri. Savukārt mazāk skolotos puišus sūtīja dienestā uz Rīgu, Liepāju un citiem izglītības centriem,” tā par savu jaunkareivja gaitu sākumu raksta nākamais zemūdens “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš.

Līdz 1927. gadam kareivjus iesauca 20 gadu vecumā, pēc tam – 21 gada vecumā. Brīvprātīgi karadienestā varēja iestāties no 17 gadu vecuma, iesaukšanu obligātajā karadienestā varēja atlikt uz vairākiem gadiem ģimenes vai saimniecisku apstākļu dēļ, kā arī mācību dēļ augstākajās mācību iestādēs līdz izglītības iegūšanai, tomēr arī augstāko izglītību ieguvušajiem bija jāpilda likumā noteiktais pilsoņa pienākums pret valsti. Tāpat nedrīkstēja atteikties no Latvijas pilsonības un pāriet citas valsts pilsonībā, iekams nebija iziets obligātais militārais dienests.

It brašs “Ess sveiksss!”

Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulkā ierodas jauniesauktie. 20. gadsimta 30. gadi.
Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

Atgriežoties pie sākumā minētajiem Jelgavas braucējiem – visi šie jaunekļi bija iesaukti dienestam 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Lūk, kas viņus sagaidīja dienesta pirmajās stundās: “Pēc jaunkareivju kolonnas ierašanās un nostāšanās savus jaunkareivjus apsveikt ieradās pulka komandieris, uz kura sveicienu jau kā atbilde skanēja kopējs un it brašs “Esss sveikssss!”. Jaunkareivju sadalīšana pa vienībām bija sevišķs notikums, kam katras vienības komandieris ar saviem padotajiem pievērsa sevišķu vērību, jo katra vienība centās sev iegūt labākos amatniekus un inteliģentākos cilvēkus. Jau sadalot, ievēroja katra specialitāti.

Kalējus un atslēdzniekus saņēma kājnieku baterija un ložmetēju rota, elektriķus – sakaru rota. Pārējie tika sadalīti vienlīdzīgi. Lai tos nesamainītu, katram uz apģērba ar krītu uzvilka attiecīgu ciparu. No vidusskolniekiem un studentiem vienībām maz prieka: tie aizgāja uz instruktoru rotu un vēlāk uz virsnieku vietnieku un arī uz rezerves virsnieku kursiem. Viņus pamatvienībās tikpat kā neredz, ja nu vienīgi pāris mēnešu pirms atvaļināšanas. [..]

Pēc iedalīšanas vienībās virsseržants jauniesauktos nostādīja ierindā pēc auguma, un tad nāk rotas komandieris, kas apsveicinās un uzrunā, nodala pa vadiem. Tad sākas darbs vadu seržantiem, virsseržantam, mantzinim, bet visvairāk darba rotas frizierim: tas kuplo galvas rotu nodzen līdz ādai. Pēc kārtas dodas uz pirti. Seko dezinfekcija, privāto mantu sasaiņošana un novietošana uz daudziem mēnešiem bēniņos, formas tērpu izdošana, pielāgošana, ietērpšana – un uz svārku apkakles tad visiem jau laistās ķiršbrūnuma zīmotnes ar balto svītru diagonāles veidā.”

Līdz 1931. gadam aktīvais dienests bija 18 mēnešus ilgs, sākot ar 1931. gadu, šo laiku saīsināja: kājnieku daļās dienēja 12 mēnešus, pārējās ieroču šķirās – 15 mēnešus. Obligātajā dienestā iesaukto karavīru skaits gadā vidēji bija ap 12–13 000, dažus gadus samazinoties līdz 8000. Kara ministram (1923. gadā Apsardzības ministriju pārdēvēja par Kara ministriju) bija tiesības nepieciešamības gadījumā iesaukt karavīrus uz apmācībām arī pēc obligātā dienesta beigām. Valsts prezidents varēja visas rezervistu kategorijas iesaukt aktīvajā karadienestā līdz sešiem mēnešiem. Tā notika 1939. gada rudenī, kad, Eiropā sākoties Otrajam pasaules karam, Latvijas armijā iesauca dažu gadagājumu rezervistus, kopā ap 8000 vīru. Latvijas armijā tobrīd skaitījās nedaudz virs 30 000 vīru. Šādā skaitliskajā sastāvā Latvijas armija sagaidīja savu likvidāciju tūlīt pēc padomju okupācijas sākuma 1940. gada vasarā.

Karaklausības un mobilizācijas jautājumus starpkaru posmā pārzināja Kara ministrijas Kara apriņķu pārvaldes, kuru teritorija parasti sakrita ar Latvijas apriņķu administratīvo iedalījumu. Daži administratīvie apriņķi bija apvienoti vienā kara apriņķī, pavisam Latvija bija sadalīta 15 kara apriņķos, katrā apriņķī bija viena līdz trīs jauniesaukto pieteikšanās vietas, pavisam 33 visā Latvijā. Pārvaldes kopā ar pašvaldību iestādēm sastādīja iesaucamo sarakstus, sagatavoja jauniesaukto dokumentus un nosūtīja tos uz karaspēka daļām. Tāpat pārvalžu funkcijās ietilpa atvaļināto rezervistu un zemessargu reģistrācija, pārskaitīšana no vienas kategorijas otrā, apmācību kursu organizēšana un mobilizācijas gadījumā – pilsoņu mobilizēšanas nodrošināšana.

Pēc nosūtīšanas uz karaspēka vienību iesauktie nākamie karavīri izgāja divu mēnešu garu jaunkareivja kursu, pēc kura nodeva svinīgo solījumu un kļuva par Latvijas armijas karavīriem.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.