Pēteris Apinis: 5. jūnijs – Pasaules Vides diena – šogad veltīta plastmasas piesārņojuma izskaušanai
0
Pasaules vides diena, ko vada Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma (UNEP) un kas kopš 1973. gada tiek atzīmēta katru gadu 5. jūnijā, ir lielākā globālā platforma sabiedrības informēšanai par vides jautājumiem, un to atzīmē miljoniem cilvēku visā pasaulē. 2025. gadā šo dienu rīko Korejas Republika. Pasaules vides diena šogad pievienojas ANO Vides programmas kampaņai #BeatPlasticPollution, lai mobilizētu valstis, kopienas un labas gribas cilvēkus visā pasaulē īstenot un atbalstīt risinājumus plastmasas piesārņojuma mazināšanai. Pasaules vides diena pievērš uzmanību arvien pieaugošajiem zinātniskajiem pierādījumiem par plastmasas piesārņojuma ietekmi. Cerams, ka globālā vides diena veicinās atteikšanos no plastmasas izmantošanas, kaut vai plasmasas izmantošanas samazināšanu, atkārtotu izmantošanu, pārstrādi.
Katru gadu visā pasaulē tiek saražots vairāk nekā 400 miljoni tonnu plsatmasas, no kuras puse ir paredzēta vienreizējai lietošanai. No šīs puses mazāk nekā 10% tiek pārstrādāti.
Aptuveni 11–12 miljoni tonnu plastmasas katru gadu nonāk pasaules ezeros, upēs un jūrās. Tas ir aptuveni 2200 Eifeļa torņu kopējais svars.
Plastmasas piesārņojums pastiprina trīskāršās planētas krīzes nāvējošo ietekmi: klimata pārmaiņu krīzi, dabas, zemes un bioloģiskās daudzveidības krīzi, kā arī piesārņojuma un atkritumu krīzi. Pasaulē katru gadu ūdens ekosistēmās nonāk ne tikaai šie 11–12 miljoni tonnu plastmasas atkritumu, bet mikroplastmasa uzkrājas augsnē no notekūdeņiem un atkritumu poligoniem, jo plastmasa tiek izmantota lauksaimniecības produktos. Plastmasas piesārņojuma ikgadējās sociālās un vides izmaksas ir no 300 miljardiem ASV dolāru līdz 600 miljardiem ASV dolāru.
Izmetot vai sadedzinot vienreizlietojamo plastmasu, tiek kaitēts cilvēku veselībai un bioloģiskajai daudzveidībai, kā arī piesārņota ikviena ekosistēma no kalnu virsotnēm līdz okeāna dibenam.
Izmantojot pieejamos zinātniskos atzinumus un risinājumus, valdībām, uzņēmumiem un citām ieinteresētajām personām būtu jāpastiprina un jāpaātrina rīcība, lai risinātu šo plastmasas globālo krīzi.
Kā jau sākumā rakstīju 2025. gada Pasaules vides dienu šogad organizē Korejas Republika. Koreja Pasaules vides dienā pievērš uzmanību arvien pieaugošajiem zinātniskajiem pierādījumiem par plastmasas piesārņojuma ietekmi un stiprina 2022. gada globālo apņemšanos izbeigt plastmasas piesārņojumu, noslēdzot globālu plastmasas piesārņojuma līgumu. Šī ir otrā reize, kad Korejas Republika rīko Pasaules vides dienas globālos pasākumus. Pirmo reizi tā rīkoja šo dienu 1997. gadā par tēmu “Par dzīvi uz Zemes”.
Pēdējo 28 gadu laikā tieši Koreja ir panākusi lielāko progresu ūdens un gaisa kvalitātes uzlabošanā, ķīmisko vielu drošā pārvaldībā, ekosistēmu aizsardzībā un atjaunošanā. Šodien, balstoties uz gadu desmitu ilgu pieredzi uzņēmumu iesaistīšanā, izmantojot ražotāju paplašinātu atbildību, Korejas Republika kļuvusi par viena no valstīm, kas vada centienus cīnīties pret plastmasas atkritumiem. Valsts pilnīgā plastmasas aprites cikla stratēģija ir vērsta uz visiem plastmasas aprites cikla posmiem, sākot no ražošanas un dizaina līdz patēriņam, atkārtotai izmantošanai un pārstrādei.
Stratēģija apvieno valdību, uzņēmumus un patērētājus, lai mainītu plastmasas izmantošanas un iznīcināšanas veidus. Ierobežojot atkritumu rašanos to rašanās avotos, paplašinot pārstrādes pasākumus un paātrinot pāreju uz aprites ekonomiku, Korejas Republika veic izlēmīgus pasākumus, lai samazinātu plastmasas piesārņojumu un veidotu ilgtspējīgāku nākotni.
Korejas Republikas Jeju province ir izvēlēta par Pasaules vides dienas norises vietu. 2022. gadā province paziņoja par vīziju līdz 2040. gadam atbrīvoties no plastmasas piesārņojuma. Jeju ir vienīgā province valstī, kur sadzīves atkritumi jāutilizē īpaši izveidotos pārstrādes centros. Šī sistēma paredz atkritumu šķirošanu pie rašanās avota, tādējādi palielinot pārstrādes rādītājus un nodrošinot, ka vairāk atkritumu tiek otrreizēji izmantoti.
Šogad Pasaules vides diena tiek atzīmēta laikā, kad valstis panāk progresu, lai noslēgtu globālo līgumu par plastmasas piesārņojuma izskaušanu, tostarp jūras vidē. 2024. gada novembrī Korejas Republika rīkoja piekto sarunu kārtu, lai izstrādātu līgumu par plastmasas piesārņojumu. Nākamā sarunu kārta notiks šogad no 5. līdz 14. augustam Šveicē – Ženēvā.
Neliels informācijas apkopojums par mikroplastmasu un nanoplastmasu
5. jūnijs un Globālā vides diena ir īstais brīdis, kad apkopot un izplatīt informāciju – kā cilvēks ieēd, ieelpo un caur ādu uzņem plastmasas nanodaļiņas, un ko tās nodara cilvēka organismam. Šo vaai līdzīgu informāciju esmu dažādā veidā publicējis jau vairākkārt, bet atkārtošana taču ir zinību māte.
Plastmasa ir izturīga un grūti noārdāma – tieši tas padara to tik noderīgu sadzīves produktos –, bet tās sadalīšanās dabiskajā vidē ir praktiski neiespējama. Neviens organisms nespēj dabiski sadalīt plastmasas ķīmiskās saites, tāpēc katrs plastmasas priekšmets, kas netiek pārstrādāts, dzīves laikā tikai sadalās arvien mazākos gabaliņos. Mikroplastmasas un nanoplastmasas gabaliņus var atrast praktiski visur – okeānā, augsnē, cilvēku orgānos, zivju un kukaiņu orgānos, gaisā. Mikroplastmasa atrasta arī Marinas dziļlejā – visdziļākajā Klusā okeāna daļā, un arī tur to apēd dzīvnieki. Ir gandrīz neiespējami izvairīties no plastmasas: tā atrodama konservu un ēdiena bundžu iekšpusē, izskalojas no ēdiena uzglabāšanas traukiem, slēpjas sadzīves putekļos un atrodama rotaļlietās, elektronikā, šampūnos, kosmētikā un neskaitāmos citos produktos. No plastmasas tiek izgatavoti tūkstošiem vienreizlietojamu priekšmetu – pārtikas preču maisiņi, dakšiņas, konfekšu iesaiņojumi utt.
Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem cilvēce uz zemeslodes saražojusi 8.5– 9.0
miljardus tonnu plastmasas. Lielākā daļa no šīs plastmasas ir nonākusi izgāztuvēs vai vidē. Tikai 8–10 % no pašlaik izmantotās plastmasas tiek pārstrādāti. Vēl 12–16 % tiek sadedzināti, bet vismaz 3/4 netiek pārstrādāti, bet nonāk poligonos un vidē.
Katru gadu pasaules okeānos nonāk 11–12 miljonu tonnu plastmasas, vienkāršoti – katru minūti okeānā tiek izgāzta viena liela atkritumu mašīna. Daudz plastmasas uz jūru aiznes upes. Ar pasaules lielāko upju ūdeņiem katru gadu jūrā nonāk 2,4 miljoni tonnu plastmasas. Plūdi dažādās pasaules valstīs, kā likums, attiecas arī uz atkritumu poligoniem. Vairumā jaunattīstības valstu poligoni nav plūdu droši, un katri plūdi uz upēm un tālāk jūru aiznes tonnām plastmasas.
Sintētiskie materiāli (polimēri, mikroplastmasa vai plastmasa) ir galvenais globālais vides piesārņojums. Šo rindu autors uzskata, ka ķīmiskais piesārņojums ir nozīmīgāks zemeslodes apdraudējums par klimata izmaiņām.
Ar jēdzienu”mikroplastmasu” autors apzīmē visu to sintētisko plastmasu un to izstrādājumu kopumu (cietas polimērus saturošas daļiņas, kurām var būt pievienotas piedevas vai citas vielas), kuru izmērs ir mazāks par 5 mm, kuri vai nu tieši nonāk vidē, vai arī vidē netieši veidojas, sairstot lielākiem platmasas priekšmetiem. Par mikroplastmasas lielo daudzumu pasaules okeānos pirmās satraucošās publikācijas parādījās 2004. gadā.
Mūsdienās mēs vairāk runājam par nanoplastmasu. Definīcijas mēdz būt atšķirīgas, bet šo rindu autors pieturēsies pie principa, ka nanoplastmasa ir daļiņas, kuru izmērs ir no 1 nm līdz 1 μm.
Mēģināšu vēl iedalīt mikroplastmasu primārajā un sekundārajā. Par primāro definēsim plastmasas mikrodaļiņas, kas pievienotas tieši produktiem (personīgās higiēnas līdzekļiem, visbiežāk skrubjiem, tīrīšanas līdzekļiem, šampūniem, veļas pulverim, krāsām u.c.). Bez tam par primārām mikroplastmasas daļiņām sauksim arī tās daļiņas, kas rodas, lietojot plastmasas izstrādājumus, un kas tieši nonāk vidē mikroplastmasas veidā. Sekundārā mikroplastmasa ietver visas mikroplastmasas daļiņas, kas vidē veidojas lielu plastmasas daļu lēnas sabrukšanas rezultātā. Tas var notikt visdažādāko ārējo ietekmju rezultātā, piemēram, ultravioleto staru, baktēriju vai berzes ietekmē. Galu galā mūsu ekosistēmās rodas miljoniem mikroplastmasas daļiņu. Atkarībā no to sastāva tās ātri vai lēni izplatās ūdenī, augsnē un gaisā.
Latvijas ekosistēmai bīstamākais ir plastmasas maisiņš (otrais – mašīnas riepu nodilums), kas tiek aizpūsts pa vējam, sabirzt mikroplastmasas vai vēlāk – nanoplastmasas daļiņās, līdz paliek zemē vai aizplūst uz jūru. Dabiskajos ūdeņos nanoplastika ne tikai mijiedarbojas ar izšķīdušām organiskām molekulām un joniem, bet arī var saistīties ar koloīdiem, piemēram, māla daļiņām vai koloidālām organiskām vielām. Nanoplastmasas agregātu veidošanās var notikt, nanoplastmasas un māla daļiņām savienojoties procesā, ko sauc par heteroagregāciju. Daļiņu stabilitāti un agregācijas uzvedību nosaka to ķīmiskā daba.
Līdztekus nanotehnoloģijām, kur inženierijas radītās nanodaļiņas mēdz agregēties klasteros līdz pat vairāku mikrometru lielumā, arī nanoplastmasa dabā var spontāni agregēties kopā un pastāvēt kā lieli koloīdi. Papildu mazākas plastmasas daļiņas saistās ar šiem lielākajiem koloīdiem. Šie dinamiskie procesi, kas saistīti ar spontānu nanoplastmasas heteroagregāciju un dezagregāciju, ir galvenie faktori, kas nosaka tās reaktivitāti, toksicitāti, risku videi un organismiem.
Plastmasas atkritumi un sekundārie atvasinājumi ir divi galvenie mikroplastmasas un nanoplastmasas avoti. Plastmasas atkritumus galvenokārt veido polivinilhlorīds, polistirols, polipropilēns un polietilēns. Mikroplastmasa un nanoplastmasa nonāk vidē no plastmasas sadalīšanās, šķiet, ka visvairāk – no veļas mazgāšanas ar notekūdeņiem, kā arī automašīnu riepu nodiluma. Sintētisko tekstilizstrādājumu (piemēram, neilona, poliestera un akrila) mazgāšanas procesā izdalītās mikrošķiedras veicina nanoplastmasas piesārņojumu notekūdeņos, un nanodaļiņas pārlieku netiek aizkavētas Bolderājas notekūdeņu attīrīšanas stacijā – tās nonāk Baltijas jūrā, no tās – daļēji – Atlantijas okeānā.
Plastmasa un mikroplastmasa uzkrājas tā dēvētajos atkritumu plankumos, kur okeāna straumes saplūst. Veidojas milzīgas (kontinentu lieluma) atkritumu salas, īpaši Klusajā okeānā.
Patiesībā globālie pētījumi par plastmasas apriti globālajā barības ķēdē ir ciešumcieši saistīti ar hidrobioloģiju, un tieši ūdens bioloģijas pētnieki šo jomu pārzin vislabāk. Mikroplastmasas un nanoplastmasas daļiņas ir atklātas dažādu zivju sugu zarnās, žaunās, aknās un smadzenēs. Mikroplastmasa barības ķēdē virzās no viena trofiskā līmeņa uz nākamo, izraisot bioakumulāciju. Tā kā mikroplastmasas daļiņas nesadalās, tās saglabājas jūras organismu gremošanas sistēmās visā barības ķēdē, radot negatīvu bioloģisku un fizisku ietekmi uz jūras dzīvniekiem. Zivīm (īpaši lielajām, kas akumulē visu mazākajo barības ķēdes dalībnieku uzkrāto plastmasu), šo daļiņu uzkrāšanās galu galā var izrādīties letāla.
Cilvēkam, gardu muti apēdot mencu aknas, tiek gana daudz nanoplastmasas, īpaši polistirola, kas var radīt reproduktīvās funkcijas traucējumus, oksidatīvo stresu, kuņģa un zarnu trakta disfunkciju, augšanas kavēšanu un traucējumus, kā arī neirotoksicitāti.
Toksikoloģiskie pētījumi liecina, ka plastmasas daļiņas cilvēka kuņģa un zarnu sistēmā negatīvi ietekmē gremošanu, bet īpaši traucē imūnsistēmas darbību.
Kā cilvēks uzņem nanoplastmasas un mikroplastmasas daļiņas?
Galvenokārt trīs ceļos – apēdot, ieelpojot vai caur ādu (ceturtais ceļš, kaut minimāls, ir intravenozi, intraarteriāli, intratekāli ievadot zāles ar plastmasas injekciju špricēm un sistēmām).
Cilvēki ir hroniski pakļauti nanoplastmasas iedarbībai, savukārt visi trīs iedarbības ceļi – norīšana, ieelpošana un saskare ar ādu – veicina nanoplastmasas kopējo klātbūtni cilvēka organismā.
Globālajās publikācijās tiek aprakstīti visdažādākā veida, moderni pētījumi par to, cik bīstama mikroplastmasa ir cilvēkiem, dzīvniekiem un videi. Katrai mikroplastmasas daļiņai ir individuāls sastāvs, ko nosaka iepriekšējie ražošanas, izmantošanas un sadalīšanās procesi. Mikroplastmasas daļiņas mēdz piesaistīties ļoti kaitīgiem mikropolutantiem, piemēram, plastifikatoru, smago metālu, peticīdu vai farmaceitisko līdzekļu atliekām. Tas palielina mikroplastmasas radītā fizikālā un toksikoloģiskā kaitējuma risku cilvēkam, dabas organismiem un ekosistēmām.
Pērn publicētā pētījumā aprēķināts, ka, tikai ēdot, dzerot un elpojot, katrs amerikānis katru gadu norijot vismaz 74 000 mikroplastmasas daļiņu. Savukārt plaši apspriestā pētījumā, ko pēc Pasaules Dabas fonda pasūtījuma veica Austrālijas Ņūkāslas uuniversitātes pētnieki, tika aprēķināts, ka cilvēki nedēļā uzņem aptuveni 5 gramus plastmasas – aptuveni tikpat daudz, cik viena kredītkarte.
Ir pierādījumi, ka dzīvniekiem nanoplastmasa var šķērsot membrānas, kas aizsargā smadzenes no daudziem svešķermeņiem, tātad plastmasas nanodaļiņas krājas arī dzīvnieka (tātad arī cilvēka) smadzenēs. Ir daži pierādījumi, ka caur mātes caur placentu nanoplastmasa var sasniegt augli.
Dažas no šīm nanoplastmasas daļiņām potenciāli var izdalīt bisfenolu un ftalātus. Ir zināms, ka bisfenoli ietekmē hormonus, un ir pētījumi, kas saista bisfenolu iedarbību ar vīriešu un sieviešu auglības samazināšanos; arī ftalāti izraisa hormonu darbības traucējumus, un ftalātu prenatālā iedarbība ir saistīta ar zemāku testosterona līmeni vīriešiem, īpaši jaundzimušajiem zēniem.
Arī polistirols, kas atrodama plastmasā un dažos pārtikas iepakojumos, ir saistīta ar vairākām veselības problēmām, tostarp nervu sistēmas problēmām, dzirdes zudumu un vēzi.
Nanoplastmasas daļiņas var uzkrāt arī polihlorbifenilus, kas novājina imūnsistēmu un ir kancerogēni.
Septiņi ieteikumi – kā mazāk apēst un ieelpot plastmasas nanodaļiņas, kā saudzēt savu veselību (dažādu ieteikumu pasaulē ir daudz, tādēļ par šo septiņnieku uzņemos atbildību – ja vēlieties – sauciet tos par Apiņa ieteikumiem):
1. Nelieciet plastmasas traukus mikroviļņu krāsnī! Vispār – ēdienu nekur un nekad nesildiet plastmasas traukos! Ir zināms, ka no karstas plastmasas pārtikā izdalās ķimikālijas.
Mikroviļņu krāsnī bisfenols un ftalāti no plastmasas, daudz vieglāk izdalās pārtikas produktos;
2. Vairāk ēdiet svaigu pārtiku! Veikalā nesaiņojiet pārtiku vēl vienā plastmasas plēvē vai maisiņā! Jo svaigāks ir produkts, jo mazāka iespēja, ka tas jūs pakļaus nevēlamu ķīmisko vielu iedarbībai, īpaši salīdzinājumā ar visu, kas jau ir iesaiņots plastmasā;
3. Dzeriet filtrētu krāna ūdeni! No plastmasas pudeles mikrodaļiņas nonāk ūdenī, parasti šajās pudelēs ūdens satur visamaz divreiz vairāk mikroplastmasas nekā krāna ūdens.
Diemžēl arī krāna ūdens nav ideāls. Ūdens filtri gandrīz pilnībā atfiltrē mikroplastmasu.
Interesanti – ir pētījumi, kas pierāda, ka alus, kas pildīts plastmasas pudelēs, satur vismaz 10X vairāk toksisku vielu un nanoplastmasas, nekā alus, kas pildīts stikla pudelēs;
4. Neuzticieties vienreiz lietojamajiem traukiem un kafijas krūzēm!
Rīta kafijas tasīte, kas iepildīta vienreizlietojamā krūzītē, palielina personīgo mikroplastmasas patēriņu. “Papīra krūzīšu” oderējums ir izgatavots no plastmasas, kas tiek uzskatīta par drošu, taču ir pierādīts, ka no tās noplūst estrogēniem līdzīgas ķīmiskās vielas.
Savas porcelāna krūzes ņemšana līdzi uz darbu vai ceļā samazina arī atkritumu daudzumu;
5. Izvairieties no īpaši kaitīgas plastmasas! Visa plastmasa ir kaitīga, bet produkti ar pārstrādes kodiem 3, 6 un 7 ir kaitīgāki par citiem, tie satur ftalātus, stirēnu un bisfenolus. Plastmasaa ar kodiem 3 un 7 ir arī daudz grūtāk pārstrādājama. Ja šie izstrādājumi ir marķēti kā “bioloģiski tīri” vai “zaļie trauki”, tie nesatur bisfenolus, bet tas nenozīmē, ka nesatur ftalātus. Īpašs ieteikums – mazu bērnu vecākiem izvairīties no šāda veida plastmasas, jo bērni mēdz visu, tai skaitā plastmasu, bāzt mutē;
6. Pārdomājiet savus veļas mazgāšanas paradumus; izmēģiniet mazāk piesārņojošu mazgāšanu! Sešdesmit procenti no visa apģērba materiāla šobrīd sastāv no neilona, poliestera, akrila un citām sintētiskajām šķiedrām. Šie audumi ir populāri to daudzpusības, pieejamības un izturības dēļ, tie nodrošina aizsardzību aukstā laika apģērbiem un elpojamību sporta apģērbiem; tomēr katra no šiem materiāliem izgatavotā prece mazgāšanas laikā izdala simtiem tūkstošu, ja ne miljoniem mikroplastmasas daļiņu.
Papildus tam – apģērbā būtu jāizvairās no sintētiskām šķiedrām un jāizvēlas dabiski materiāli, piemēram, vilna, zīds un kokvilna; kopumā nevajadzētu pirkt apģērbu tikai skapja pildīšanai.
Nebūtu slikti veļas mazgājamajā mašīnā uzstādīt šķiedru uztvērējfiltru, lai mikroplastmasa netiktu izskalota kopā ar izlietoto ūdeni. Drēbju žāvēšana gaisā samazina mikroplastmasas veidošanos, salīdzinot ar veļas žāvētājiem;
7. Lietojiet kosmētiku bez plastmasas un skaistumkopšanas līdzekļus bez mikrodaļiņām!
Mikroplastmasa atrodas produktos, ko mēs izmantojam ķermeņa mazgāšanai. Pārlieku daudz losjonos, zobu pastās un sejas un ķermeņa skrubjos tiek izmantota plastmasa.
Mikrošķiedru – redzamu plastmasas daļiņu, ko izmanto pīlingam – izmantošana aizliegta kopš 2015. gada, taču bizness ir atradis veidus, kā šo noteikumu apiet. Pārbaudiet produktu sastāvdaļu sarakstus, lai pārliecinātos, ka tajos nav iekļauta plastmasa, tostarp slēpjoties zem tādiem terminiem – plastmasas sinonīmiem, piemēram, “akrilāta kopolimērs”.
