Vai ģenētika nosaka tavu nākotnes svaru? Jauns tests pirms 5 gadu vecuma varētu glābt bērnus no aptaukošanās 0
Zinātnieki izpētīja miljonu cilvēku ģenētisko informāciju, lai noteiktu, kuri gēni ir saistīti ar aptaukošanos, un izstrādāja metodi, kā pārbaudīt cilvēkus jau pirms 5 gadu vecuma. Ģenētiskais tests nākotnē varētu prognozēt bērna aptaukošanās risku pieaugušā vecumā, tādējādi ļaujot veikt agrīnas profilakses pasākumus.
Dažas ģenētiskās variācijas ietekmē to, kā organisms uzglabā taukus vai padara cilvēku uzņēmīgāku pārēšanās riskam. Ģenētiskās atšķirības var arī prognozēt, cik labi cilvēks reaģēs uz dažādām svara samazināšanas zālēm.
Pētījumā, kas pirmdien publicēts žurnālā “Nature Medicine”, vairāk nekā 600 pētnieku no visas pasaules apvienoja ģenētiskos datus no vairāk nekā 5 miljoniem cilvēku — lielākā un daudzveidīgākā ģenētiskā datubāze līdz šim. Tika izmantoti arī dati no privātās kompānijas “23andMe”.
No šiem datiem pētnieki izveidoja tā dēvēto poligēno riska skalu, kas ņem vērā, kuras ģenētiskās variācijas cilvēkam ir saistītas ar augstu ķermeņa masas indeksu (ĶMI) pieaugušā vecumā.
Pētnieki apgalvo, ka šī skala var prognozēt aptaukošanās risku jau pirms bērnam paliek 5 gadi.
“Bērnība ir labākais laiks, kad iejaukties,” sacīja pētījuma līdzautore Rūta Lūsa, profesore Kopenhāgenas Universitātes Novo Nordisk fonda Metabolo pētījumu centrā. (Pētījumi šajā centrā nav ietekmēti no farmācijas kompānijas “Novo Nordisk”, lai gan daži pētījuma autori sadarbojas ar svara samazināšanas medikamentu ražotājiem.)
Rezultāti nāk laikā, kad aptaukošanās izplatība pasaulē strauji pieaug. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem pieaugušo aptaukošanās līmenis kopš 1990. gada ir vairāk nekā dubultojies, bet pusaudžu aptaukošanās – četrkāršojusies. Apmēram 16% pieaugušo visā pasaulē ir aptaukojušies, un situācija ir vēl smagāka ASV, kur vairāk nekā 40% pieaugušo ir aptaukojušies, liecina Slimību kontroles un profilakses centra dati.
Divreiz efektīvāks tests
Šis jaunais tests nav pirmais, kas prognozē aptaukošanās risku, taču Lūsa un viņas komanda parādīja, ka tas ir apmēram divreiz precīzāks nekā pašreizējās metodes, ko izmanto ārsti. Poligēnais riska skaitlis var izskaidrot apmēram 8,5% no cilvēka riska iegūt augstu ĶMI pieaugušā vecumā. Jaunais rādītājs palielina šo skaitu līdz apmēram 17,6%, vismaz cilvēkiem ar Eiropas izcelsmi.
“Tas ir diezgan spēcīgs rādītājs aptaukošanās riskam, taču joprojām paliek daudz nezināmā,” sacīja Dr. Rojs Kims, pediatrijas endokrinologs no Klīvlendas klīnikas, kurš nepiedalījās pētījumā.
Balstoties uz šo rādītāju, vairāk nekā 80% no aptaukošanās riska izskaidro citi faktori, piemēram, dzīvesvieta, pieejamā pārtika un fiziskās aktivitātes.
Tests nebija tik efektīvs, prognozējot aptaukošanās risku cilvēkiem, kas nav eiropieši. Tas izskaidro apmēram 16% riska austrumāzijiešu amerikāņiem, bet tikai 2,2% lauku Ugandas iedzīvotājiem.
Aptuveni 70% datu pētījumā bija no cilvēkiem ar pārsvarā Eiropas izcelsmi. Apmēram 14% bija hispāņi ar jauktu izcelsmi, aptuveni 8% bija austrumāzijieši, un nedaudz mazāk par 5% bija cilvēki ar pārsvarā Āfrikas izcelsmi. Šie pēdējie galvenokārt bija afroamerikāņi ar jauktu izcelsmi. Tikai 1,5% bija cilvēki ar pārsvarā Dienvidāzijas izcelsmi.
Lūsa sacīja, ka jaunais riska rādītājs ir nozīmīgs solis uz priekšu, bet tas joprojām ir prototips. Nākamais solis ir iegūt vairāk un daudzveidīgākus datus par cilvēkiem ar Āfrikas izcelsmi, lai uzlabotu rādītāja precizitāti visām etniskajām grupām, ne tikai baltajiem.
Viņa norādīja, ka šis riska skaitlis varētu būt viens no indikatoriem — tāpat kā augsts asinsspiediens norāda uz sirds slimību risku — kas palīdzētu prognozēt aptaukošanās attīstības iespējamību.
“Aptaukošanās nav tikai par ģenētiku, tāpēc ģenētika vien nevar precīzi prognozēt aptaukošanos,” teica Lūsa. “Vispārējā aptaukošanās, ko redzam visā pasaulē, ir atkarīga arī no dzīvesveida, un tas jāņem vērā prognozēs.” Ģenētika spēlē lielāku lomu smagā aptaukošanās gadījumos, kad ĶMI pārsniedz 40, viņa piebilda.
Tomēr, agrīni nosakot ģenētisko risku bērnībā un sniedzot dzīvesveida konsultācijas, iespējams, var panākt lielas pārmaiņas, viņa sacīja. Pētījumi rāda, ka aptuveni 55% bērnu ar aptaukošanos turpina būt aptaukojušies pusaudžu vecumā, un aptuveni 80% no viņiem saglabā aptaukošanos arī pieaugušā vecumā.
“Uzvedība ir ļoti svarīga,” sacīja Kims. “Vides faktori, pieeja veselīgai pārtikai, iespējas nodarboties ar fiziskām aktivitātēm un pat zināšanas par veselīgu ēšanu ietekmē cilvēka aptaukošanās risku.”
Cik svarīga patiesībā ir ģenētika?
Lai gan pētījumi ar vienādiem dvīņiem rāda, ka ģenētika var izskaidrot līdz pat 80% no aptaukošanās iemesliem, dzīvesveida faktori joprojām spēlē lielu lomu, sacīja Kims.
“Pat ar vienādu ģenētisko materiālu cilvēki var būt dažāda ķermeņa tipa,” viņš teica. “No agras bērnības manā praksē mēs izglītojam pacientus par olbaltumvielu, daudz augļu un dārzeņu ēšanas nozīmi un rafinētu ogļhidrātu samazināšanu.”
Dr. Džuliana Simoneti no ASV pēdējos piecus gadus izmanto ģenētisko testēšanu pieaugušajiem pacientiem. Viņa norāda, ka izpratne par cilvēka ģenētiku palīdz labāk ārstēt svara pieaugumu.
“Aptaukošanās nav vienveidīga. Ir dažādi veidi un dažādas izpausmes,” sacīja Simoneti, kura nepiedalījās jaunajā pētījumā.
Simoneti izmanto ģenētiskos datus, lai noteiktu, vai pacientam ir problēmas ar sāta sajūtu jeb pilnības sajūtu pēc ēšanas.
“Viņi ēd, bet nejūtas paēduši,” teica Simoneti, piebilstot, ka šī ir ģenētisku mutāciju izraisīta problēma, kas ietekmē noteiktus organisma ceļus. Cilvēkiem ar šādām mutācijām ir tendence uz augstāku svaru.
Taču šīs mutācijas nenosaka visu aptaukošanās ģenētisko stāstu, skaidroja Simoneti. Gēni, ko cilvēks mantots no vecākiem, pat ja tie nav mutācijas, nosaka, kā organisms uzglabā svaru vai izmanto enerģiju. Abi faktori būtiski ietekmē aptaukošanās risku.
Ģenētiskā testēšana arī sāk spēt prognozēt, cik labi konkrētas svara samazināšanas zāles darbosies konkrētam cilvēkam, tomēr Simoneti uzsvēra, ka tas ir tikai sākums.
“Mēs runājam par trim no 80 mutācijām, kuras varam ārstēt,” viņa teica. “Mēs kļūstam labāki, un, jo vairāk datu mums būs, jo precīzāk spēsim saprast, kā cilvēki reaģē uz ārstēšanu.”
