Armands Puče: Latviju šis zellis savā kampaņā izmantoja, mums pašiem esot šī farsa rekvizītiem
107
Pēdējā laikā daudz tiek spriests, vai valstij vajadzētu darīt šo un to, kur bāzties pa vidu, vai – kam nākt galvagalī. Tiek mētāti pirksti makroeknomikas virzienā un runāts par investīcijām, izmantojot praktiski visus vārdus, kas noder moralizēšanai par fiskālo telpu vai tā saukto ietvaru. Mutes kā laidara automātiskie vārti, līdz brīdim, kad vajag izdarīt kaut ko konkrētu. Kaut ko tādu, kas sanāk. Tādu, kur mērāms rezultāts. Kaut ko sakarīgu, loģisku.
Tas viss atgādina tādu kā saimniekdēla lielmanību. Neko nav dzīvē praktisku darījis, neko nesaprot pie saimniecības vai dzimtas rūpala, pabeidzis universitātē vienu kursu un tālāk nav gribējis, bet – līdz ko tēvs aizgriežas vai nedzird – nav lielāka speciālista un padomdevēja kā šis bikšu valkātājs. Sēžot ģimenes nopirktajā džipā un pārcilājot makā ieliktās kredītkartes, viņa pašapziņai un uzpūtībai nav robežu. To viņš sauc par laimes sajūtu.
Tēvs neko – turpina strādāt, vagas galā vai siltumnīcā pie tomātiem, ik pa laikam aizdomājoties, ka varbūt patiešām ieinvestēt kriptovalūtā, ko piedāvājot Londonas krievi no Bulgārijas… Vai arī – nodot daļu no iekrātā kapitāla privātajiem fondiem, kas esot pietuvināti arābiem un emirātiem? Dēls abus variantus sauc par nākotni. Pats tagad jau vairākas nedēļas sarakstās ar kādu jūrnieku no Filipinām, kas esot nokāpis krastā un uzzinājis, ka viņam neesot kur likt tantes atstāto mantojumu. Kā viņš man tik stulbs sanācis? Padomāja tēvs.
Arī Latvijas politiskie varneši šobrīd izskatās kā pārlaimīgs, bet pastulbs tautu dēls – bez sajēgas, kas apskata visas iespējas, grābstās, īsti nezinot, ko patiesībā viņam vajag.
Ja investīciju aģentūrai ir kaut kāds plāns kā nest Latvijas vārdu pāri jūrām vai vilkt šurp uz tēvzemīti zelta stieņus, tad nudien būs grūti saprast – kā šajā stratēģijā ir atrunāta mērkaķošanās, ko viņdien piedzīvojām uz pāris stundām, sākot jau no lidostas. Tas esot bijis izdevīgs gadījums un nedrīkstēja šo iespēju laist garām? Ja klients savu mērķauditoriju apkalpo ar neartikulētu kliegšanu un lēkāšanu, kā tas var mums palīdzēt? To, ka ar šādām akcijām viens amerikāņu vidusskolnieks var kaut ko panākt – nav šaubu.
Kāpēc mēs viņa plānā parādījāmies nevis kā sadarbības partneri, bet gan kā grīdas lupatas vai izlietotas salvetes, kā ekskorts? Viņš rej kā suns, bet mēs dodam viņam ēst kūpinātu buti. Viņš kviec kā cūka, bet mēs stāstām par pašdarinātu kvasu. Viņš kasa nabu un urbina degunu, bet mēs lūdzam viņam iestādīt parkā koku.
Kad tas garīgi nenobriedušais uzmeta pie pieminekļa atmugurisko salto, kaut kādi atbildīgie no mūsu gala sāka stāstīt, kā tā esot laba zīme. Tas parādot, ka viesim šeit patīkot. Jo visās vietās viņš nemaz salto nemetot… Labi, ka viņa kvalitātes standarta mērījumā nav publiska kakāšana.
Kritērijs, ka igauņi un leiši arī gāja klauna pavadā, nev nekāds arguments. Mums ir pašiem savas galvas. Zeme, kas dzied! Zeme, kas pa pusei ir klāta ar mežiem! Zeme pie jūras! Čaklais un viedais latvietis. Ko mēs tur japāņiem šogad veselu gadu stāstām – par Baltijas mežu un zemes smaržām, ko papildina īpaši komponēts muzikāls pavadījums.
Intuitīvā pieredze emocionāli rezonēšot ar ikvienu Expo paviljona apmeklētāju, kas aizdomāšoties – ko mēs savas dzīves laikā atstājam uz planētas. Un tagad tam blakus nolieciet, teiksim jau kā bija – to pajoliņu bez krekla, kas pārvietojās starp miesassargiem. Un, kas būtu mūsu vēstījums? Glābsim pasaules stulbumu? Vai: piemērs, ka izglītība tomēr dzīvē ir vajadzīga! Varbūt: katrā galmā un paglamā ir vajadzīgi āksti…
Mēs taču labi saprotam, ka Latviju šis nēģerzellis savā kampaņā izmantoja, mums pašiem esot šī farsa rekvizītiem. Bet mūsu cilvēks no investīciju aģentūras nodokļu maksātājiem atklāti stāsta, ka ārkārtīgi grūti esot bijis sakontaktēt ar šī savvaļas gadījuma pārstāvjiem.
Šie vēl neesot atsūtījuši rekvizītus… Tur jau arī slēpjoties šīs parādības fenomens, saka pārstāvis – nekas netiekot inscinēts, viss notiek dzīvajā, pa īstam. Nopietni? Tas mūsu bokserītis nezināja, kam pie lidostas cimdiņus atdot un, tavu laimi – tieši piebrauca ārzemnieks… Un viss cits, kam to maziņo kūleņotāju grūda cauri – tā kā spontāni, tā kā no zila gaisa? Arī bākugunis, pa priekšu aprobežotības slavinājumam? Protams, Vējonis tāds patiešām arī izskatījās, kā no plaukta nocelts, taču – viņš tāds ir visos gadījumos. Ko ministrs Valainis ar šo, atvainojiet, sūdu gribēja par sevi pastāstīt? Ka viņš būs tas, kas pirks no zviedriem TET un LMT daļas?
Jā, to viņš tagad darīs, bet – tas būs no tā paša seriāla ar atmuguriskā salto metēju. Valsts atpirks no privātā investora, lai… uzreiz meklētu privāto investoru? Valainis saka, ka rīt sākšot meklēt. Tad vēl visu nopirkto sūtīšot uz biržu. Sakratīs kolas pudelīti un vērs vaļā! Vai tik nebija tā, ka arī airBaltic precināja ar biržu, jo – mūs tur, protams, gaida… Valsts roku piešāvusi, tagad varēs piešaut kājas. Kad sāks izmantot galvu – par to šobrīd Rīgas taksisti klusē.
Zviedri neesot kaut ko mums ļāvuši, jo gribējuši pelnīt tikai vietējā tirgū. Tagad gan – hei, pasaule, mēs nākam! Un, ko tad mēs dzīsim savai vēstij pa priekšu? To jūtūberi vai domes Briedi? Vai vienkārši – briedi… “Latvenergo” visu pirkšot, jo kredīts jau ir paņemts. Interesanti. Tik viegli viss sanācis. Nebrīnīšos, ja zviedru pusi konsultē Bārda – un, jūs visi labi saprotiet, kas zem tā kušķa ir domāts. Ja Atslēdznieks un Hūte par šo klusē kā pie mūžīgās uguns vai imitē samākslotu interesi, tad patiesā labuma guvējiem personas kodi nebūs jāizdomā.
Bet, ko īsti mēs no zviedriem pērkam? Vienu paladziņa stūrīti paceļu, ups… TET koncernā ietilpst arī tāds “Citrus Solutions”, kas specializējies celtniecībā. Viņi dabūjuši treknu valsts pasūtījumu pie Latvijas un Baltkrievijas robežas. Kā jau tas pie celtniekiem notiek: paši tikai krāmējas gar furšeta galdiem, lentītēm un “Porsche” auto katalogiem – visu pārējo dara apakšnieki… Redakcijas rīcībā ir kāda vēstule, kurā trīs (!) Latvijas kompānijas raksta Nekustamo īpašumu aģentūrai – pasūtītājam no valsts puses – ka viņus, šis “Citrus”, ir uzmetuši pa rupjo. Tās nav valsts kompānijas – tie ir Latvijas uzņēmēji, kas sastapās ar valsts kapitāldaļu turētājiem. Kāpēc maksāt, ja var nemaksāt? Zīmīgi, ka visas trīs apakšnieku firmas ir kā pēc grāmatas visu izdarījušas, bet – neko… nav padarījušas. Pretī sēž kroņa apmaksāti juristi… Kas meklē taisnību – tos uz maksātnespēju!
Mums vēl pietiks laika šo gadījumu paķidāt, bet kopumā, pēc būtības –
valsts šobrīd ir nevis saimnieks, bet tas bravurīgais saimnieka dēls, ar nepabeigtu augstāko… Nekāda atbildība! Tikai labi apmaksāta bezatbildība un bezrūpīga pārliecība, ka viņš ir savā vietā.
Vajadzētu jau būt tā, ka bizness un peļņa ir privāto ziņā, bet valstij piekristu rūpes par labklājību – par veselību, izglītību, tiesiskumu… Kur, nu! Dodiet lidmašīnas, dzelzceļus, sakarus… Doma tak’ bija arī par valsts banku! Nauda vispār mums nav, bet – to var paņemt. Jo kāds taču par šo visu maksā.
Lūk, jums īstā Latvijas pelēkā ekonomika!
