Pēteris Apinis: Vai ārstam ir ētiski lietot mākslīgo intelektu?
0
“Jā”,– es bez stomīšanās atbildēju uz jautājumu godātam pacientam – profesoram un domātājam. Godājamais profesors ieteica man par šo jautājumu padomāt vairāk un savu viedokli uzrakstīt publiski, jo ļaudis itin labi saprotot mākslīgo intelektu kā teksta redaktoru, bilžu radītāju, prezentāciju autoru, bet tiklīdz ierauga, ka ārsts kaut ko pajautā mākslīgajam intelektam – raksta sūdzības veselības ministrijai, veselības inspekcijai vai raidījumam “de-facto”.
Es atzīstos,– daudz lietoju mākslīgo intelektu, īpaši bieži – meklējot informāciju citējamā literatūrā, tulkojot svešzemju autoru rakstus, piemēram – no hieroglifiem.
Bet man dzīvē līdz mākslīgajam intelektam klēpjdatorā nācās nodzīvot vairāk nekā 60 gadus, un šajā laikā man par datu bāzi kalpoja grāmatas, žurnāli, kolēģu pieraksti un lekcijas. Bet visvairāk – darbs kopā ar profesoru Ilmāru Lazovski pie divām unikālām grāmatām. Tādēļ es nolēmu godātajiem lasītājiem vispirms atgādināt par Dižo profesoru (Professor Magnificus) Ilmāru Lazovski (1931–2003).
Liktenis bija lēmis profesoram Ilmāram Lazovskim kļūt par tālākvirzītāju izcilajai latviešu internistu skolai, kurai pamatus bija licis profesors Mārtiņš Zīle un izvērsumu sekmējis profesors Kristaps Rudzītis. Raksturīgākās šīs skolas iezīmes ir internā medicīna visā tās krāšņā daudzveidībā ar padziļinātu interesi par vienu vai otru specifisku virzienu, ko no vienas puses papildina medicīnas filozofija, bet no otras – medicīnas terminoloģija.
Profesora interesi saistīja arī medicīnas ētika un vēsture, bet medicīnas un zinātnes filozofijā – fenomenoloģiskā pieeja, kā arī haosa teorija (nelineārā dinamika) iekšķīgās slimībās. Profesors publicējis 600 darbus, tostarp 17 grāmatas.
Nozīmīgākā Ilmāra Lazovska grāmata „Klīniskie simptomi un sindromi” iznāca 1971. gadā latviešu un krievu valodā. Iznākuši vēl vairāki izdevumi, līdz 2001. gadā grāmata „Klīniskie simptomi un sindromi” Nacionālajā apgādā iznāca ievērojami pārstrādāta un papildināta, pie kam trijās – latviešu, krievu un angļu valodā.
Šī grāmata vēl joprojām ir atrodama un pieprasīta lielākajās pasaules universitāšu bibliotēkās. Fenomenāli, ka Krievijā grāmata ir vairākkārt izdota nelegāli (tikai krievu valodā), tā bija nopērkama krievu grāmatu tirgos, bet profesors par šo izdošanu nebija ne informēts, ne saņēmis kādu honorāru.
Man dzīvē ir laimējies, jo man ir bijusi iespēja strādāt kopā ar Ilmāru Lazovski un gods būt par redaktoru viņa grāmatas „Klīniskie simptomi un sindromi” dižajam – 2001. gada izdevumam.
Par katru sindromu, kas tika iekļauts viņa „Klīniskajos simptomos un sindromos” profesoram bija savs stāsts, algoritms, atmiņas epizode vai pacients, ko viņš bija redzējis, bieži vien ar līdzīgām slimības izpausmēm, bet ne ar konkrēto diagnozi.
Man šķiet, ka visus savas grāmatas simptomus un sindromus profesors zināja un viņa smadzeņu dators bija atvērts, skatoties katru neskaidru pacientu. Un tomēr – viņam bija fantastiski pieraksti uz mazām lapiņām, kas patiesībā bija viņa mākslīgais intelekts.
Manuprāt, Ilmāra Lazovska grāmata „Klīniskie simptomi un sindromi” ir visu laiku nozīmīgākais darbs medicīnā, kas tapis Latvijā.
Kāpēc šis garais ievads? Vienkārši – medicīnā nekad nevar zināt visu. Medicīnā nekad nevar zināt lielāko daļu pat no savas specialitātes. Medicīnu mēs mācāmies visu savu mūžu. Un vienmēr būs jautājumi, uz kuriem atbildes būs jāmeklē pēc tam, kad kādam pacientam kādu simptomu, sindromu, blakni ieraugi pirmo reizi, un pats esi apjucis no tā, ko redzi vai skati vizuālās diagnostikas bildē.
Sagadīšanās pēc, brīdī, kad es jau rakstīju šo stāstiņu, piezvanīja pazīstama žurnāliste no onkoloģiskas slimnīcas un jautāja par to – vai pregabalīnu var lietot kopā ar ķīmijterapiju. Neesmu neirologs, ar pregabalīnu man nav nekādas pieredzes. Kamēr mēs telefonā sarunājāmies, man izdevās atrast labu aprakstu par šī medikamenta lietošanas labu pieredzi gan staru terapijas, gan ķīmijterapijas pacientiem.
Es vienmēr esmu apskaudis cilvēkus ar tādu smadzeņu “cieto disku”, kurā var uzkrāt milzīgu informācijas apjomu. Manā dzīvē viens no šādiem cilvēkiem bija Ilmārs Lazovskis, bet arī viņš nezināja visus globāli zināmos simptomus un sindromus. Šobrīd tas ir savādāk – interneta resursi dod iespēju ātri uzzināt vairāk. Un tas ir pacienta interesēs – lai ārsts māk atrast informāciju tīmeklī.
Tad nu kāds ir mans viedoklis par mākslīgo intelektu pacienta pieņemšanas laikā? Ja dators ārsta pieņemšanas telpā ir ieslēgts, tad mākslīgais intelekts jau piedalās ārsta un pacienta sarunā. Tiesa, būtiski ir, ka šis mākslīgais intelekts telpā rosās kā palīgs, nevis lēmuma pieņēmējs.
Kāpēc tad ārstam izmantot šī palīga spējas un zināšanas? Mākslīgais intelekts palīdz analizēt lielus datu apjomus, vizuālās diagnostikas vai laboratorijas rezultātus. Tehnoloģijas var samazināt cilvēcisko kļūdu īpatsvaru diagnostikā un medikamentu devu plānošanā.
Man šķiet, ka mākslīgā intelekta izmantošana ekonomē laiku, tieši to laiku, kas vajadzīgs sarunai ar pacientu.
Ārsts nekad nedrīkst pilnībā paļauties uz vadlīnijām un algoritmiem vai novelt atbildību uz algoritmu (pat, ja Ministru kabineta noteikumos un veselības ministrijas instrukcijās tā paģērēts). Ja mākslīgais intelekts iesaka diagnozi vai ārstēšanas plānu, ārsta uzdevums ir kritiski izvērtēt datus, ņemot vērā konkrētā pacienta unikālo situāciju, anamnēzi un blakusslimības. Gala lēmums un juridiskā atbildība gulstas uz ārsta pleciem.
Būtiski – lietojot mākslīgo intelektu, nevajadzētu pacienta datus, simptomus, kā arī izmeklējumu rezultātus ievadīt mākslīgā intelekta rīkos. Globāli ir radītas īpaši sertificētas, medicīnas vajadzībām paredzētas programmas, kas atbilst stingriem datu aizsardzības standartiem. Tiesa, šie rīki nav lēti.
Gan publiski pieejami, gan dārgi pērkami mākslīgā intelekta rīki ir pilni gan ar aizspriedumiem, gan ar kļūdām. Ärstam ir jāapzinās rīka tehniskās robežas un iespējamās kļūdas. Toties mākslīgais intelekts ir gauži labi derīgs kā otrais acu pāris. Man vēl vairāk patīk izmantot mākslīgo intelektu retu slimību, sindromu, terapiju meklēšanā vai milzīga literatūras apjoma filtrēšanā.
Ētika šeit slēpjas tehnoloģijas un cilvēcības līdzsvarā – mākslīgais intelekts var aprēķināt un apstrādāt datus sekundes daļā, bet tikai ārsts spēj uzklausīt pacientu ar empātiju, izprast viņa bailes un pieņemt ētiski sarežģītākos lēmumus. Šķiet, ka pacientam būtu labi zināt, ka mākslīgais intelekts tiek izmantots viņa aprūpes procesā, īpaši, ja tas ietekmē medicīnisku lēmumu. Mākslīgais intelekts nedrīkstētu radīt diskrimināciju vai pasliktināt aprūpi kādai pacientu grupai.
