Pēteris Apinis: Vai cilvēkiem vajag ēst un vai nāksies ēst kukaiņus un zirnekļus?
0
Vismaz divi miljardi zemeslodes iedzīvotāju regulāri lieto kukaiņus un zirnekļveidīgos uzturā. Tuvākajos gados valstīm nāksies pārliecināt pārējos sešus miljardus zemeslodes iedzīvotāju, ka kukaiņu un zirnekļu ēšana nemaz nav slikta ideja. Pēc zinātnieku domām, visiem cilvēkiem uz zemeslodes vajadzētu apsvērt iespēju izmantot kukaiņus un zirnekļveidīgos kā alternatīvu ierastajiem ēdieniem. Tas ļautu atrisināt vairākas problēmas vienlaikus. Pasaules iedzīvotāju skaits turpina augt, tradicionālā lauksaimniecība tuvākajā nākotnē nespēs nodrošināt pietiekami daudz dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu visiem iedzīvotājiem bez katastrofālas dabas iznīcināšanas. Kukaiņi un zirnekļveidīgie ir viena no reālākajām un drošākajām alternatīvām nākotnes pārtikas grozā.
Virsrakstā es ierakstīju “zirnekļus”, bet domāju – “zirnekļveidīgos”. Tie ir posmkāju tipa klase, kurā ietilpst zirnekļi, ērces, skorpioni un sienāži. Atšķirībā no kukaiņiem, kuru ķermenis sastāv no trim daļām (galvas, krūtīm un vēdera), zirnekļveidīgo ķermenis ir divdaļīgs, sastāv no galvkrūtīm un vēdera. Zirnekļveidīgajiem ir četri pāri kāju jeb astoņas kājas (savukārt kukaiņiem ir sešas kājas). Zirnekļveidīgajiem nav spārnu un nav taustekļu.
Zirnekļveidīgo ēšanu zinātniskajā literatūrā dēvē par arahnofāgiju. Īpaši populāra ir putnu zirnekļu jab tarantulu ēšana Kambodžā un Taizemē – cepts tarantuls ir tradicionāls vietējais našķis vai ielu ēdiens. Tarantulam ir kraukšķīga garoziņa, bet iekšpusē tekstūra līdzinās krabim vai garnelēm, pie kam – ar riekstainu piegaršu. Tarantuli satur daudz proteīna un olbaltumvielu.
Skorpioni ir visai izplatīts ielu ēdiens Ķīnā, īpaši Šaņdunas provincē, kā arī Vjetnamā un Taizemē, kur tos parasti pasniedz eļļā ceptus vai uz iesmiem grilētus. Lai gan skorpioniem ir inde, karstuma (cepšanas) ietekmē indes olbaltumvielas tiek pilnībā denaturētas un padarītas nekaitīgas, tāpēc cepti vai grilēti skorpioni ir droši ēšanai.
Ērces neviens uzturā nelieto, taču pastāv siera ērces, ko Vācijā un Francijā izmanto siera pagatavošanai. Šīs ērces grauž siera mizu, piešķirot sieram īpašu garšu un aromātu, un daļu no ērcēm gardēži apēd kopā ar sieru.
Cilvēki visā pasaulē uzturā lieto kukaiņus, to sauc par entomofāgiju – un tas ne vienmēr ir saistīts ar badu. Maijvaboles kāpuri ir iecienīti kā delikateses Nīderlandē. Kukaiņu lietošana uzturā jau senatnē ir bijusi ārkārtīgi izplatīta tradicionālajās kultūrās Āzijā, Āfrikā, Austrālijā un Dienvidamerikā. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija atzīst par ēdamām 2205 kukaiņu sugas, kuras tiek lietotas uzturā 128 valstīs. Tiesa, šīs valstis galvenokārt atrodas tropu joslā vai tās tuvumā. Starp ēdamajiem kukaiņiem vispopulārākie ir vaboles un to kāpuri. Pēc tam seko bites, lapsenes, skudras, tauriņu kāpuri, sienāži, siseņi, cikādes, termīti, mušas un spāres. Kukaiņus parasti ēd ceptus uz uguns vai krāsnī ceptus, kūpinātus, žāvētus vai samaltus miltos.
Daudzi kukaiņi ir pilnvērtīga olbaltumvielu, veselīgu nepiesātināto tauku, šķiedrvielu, neaizvietojamo aminoskābju, minerālvielu un vitamīnu avots. Pārtikā visbiežāk izmanto tādus kukaiņus, kurus ir salīdzinoši viegli un droši audzēt – miltu tārpus, mājas circeņus, siseņus un lidojošo kukaiņu kāpurus (tos plaši izmanto lapbarībā).
Kāpēc kukaiņu ēšana būtu laba ieraža? Kukaiņi satur 35–60 % olbaltumvielu, turklāt to sastāvā ir visas cilvēka organismam nepieciešamās neaizvietojamās aminoskābes.
Pēc olbaltumvielu kvalitātes un sagremojamības tās ir līdzvērtīgas gaļai vai olām. Kukaiņi un zirnekļveidīgie ir bagāti ar nepārsātinātajām taukskābēm, kas ir īpaši nepieciešamas sirds un asinsvadu sistēmai. Kukaiņi satur dzelzi, cinku, kalciju, magniju, kā arī – īpaši daudz B grupas vitamīnu. Kukaiņu ārējais skelets sastāv no hitīna, kas darbojas kā prebiotika, proti, labvēlīgi ietekmējot zarnu mikrofloras veselību.
Arī no ekoloģijas viedokļa kukaiņi un zirnekļi būtu jālieto uzturā. Tradicionālā lopkopība (liellopu un cūku audzēšana) prasa milzīgas zemes platības, ūdens daudzumu un rada lielu siltumnīcas efekta gāzu (metāna) apjomu. Pretstatā tam – kukaiņu audzēšana patērē krietni mazāk ūdens, neprasa plašas ganības un rada minimālu izmešu daudzumu.
Kukaiņiem un zirnekļveidīgajiem ir augsta barības konversijas efektivitāte. Lai saražotu 1 kg liellopu gaļas, ir nepieciešams izbarot daudz barības. Kukaiņi ir 12 līdz 25 reizes efektīvāki nekā tradicionālie mājlopi barības pārvēršanā lietojamā proteīnā – tie aug un attīstās daudz ātrāk.
Kukaiņu audzēšana itin labi noder aprites ekonomikā. Kukaiņus var barot ar lauksaimniecības blakusproduktiem, pārtikas atlikumiem un augu valsts pārpalikumiem, kurus citādi izmestu. Viņi spēj bioloģiski pārstrādāt šos resursus atpakaļ augstvērtīgā pārtikā.
Paraudzījos medicīnas žurnālos – kādi interesanti pētījumi pēdējā laikā aprakstīti par kukaiņu un zirnekļveidīgo izmantošanu uzturā. Skaists apraksts par to, kā pēc neēdamo kukaiņu ķermeņa daļu (spārnu), atdalīšanas pētnieki samala kukaiņu un zirnekļveidīgo ķermeņus, pēc tam iegūto putru izšķīdināja ūdenī un taukos. Tad speciālisti noteica antioksidantu saturu šajā šķīdumā. Izrādījās, ka ēdieni no skorpioniem un tarantuliem nevar lepoties ar īpaši lielu tādu vielu saturu, kas neitralizē bīstamas reakcijas cilvēka šūnās. Tajā pašā laikā skudru, siseņu, cikāžu, zīdtārpiņu kāpuru ēšana ir noderīga organismam arī no imunoloģijas viedokļa, jo šie kukaiņi satur divreiz vairāk antioksidantu nekā olīveļļa vai apelsīnu sula, salīdzinot līdzīgus apjomus un porcijas.
Neesmu pārliecināts, ka man izdevās savus lasītājus pārliecināt rīt brokastīs pāriet uz kukaiņu diētu.
Eiropas iedzīvotāju pretestība pret pašu ideju kā tādu – kukaiņu lietošanu uzturā – ir saistīta ar evolūciju, kas sniedzas tūkstošgadu dziļumā.
Mūsdienu eiropiešu senči kukaiņus ēda reti un epizodiski. Ar laiku – ģenētisko mutāciju dēļ viņiem kļuva grūtāk sagremot kukaiņu ārskeletus. Šī ģenētiskā likumsakarība eiropiešiem ir veidojusies pēdējo deviņu tūkstošu gadu laikā, sākot no lauksaimniecības uzplaukuma.
Jo tuvāk tropu reģioniem cilvēki dzīvo, jo lielāka ir varbūtība, ka viņiem ir ģenētiskas variācijas, kas atvieglo hitīna uzsūkšanos. Kā to izskaidrot? Lai kompensētu kalorijas, kas jāpatērē kukaiņu vākšanai, ir jāapēd liels to daudzums. Tropos ir vairāk kukaiņu, piemēram, termītu un siseņu, un to biomasa un daudzveidība ļauj tos ilgtspējīgi izmantot visa gada garumā. Ziemeļos kukaiņu ir daudz mazāk, un to vākšana prasa ievērojami lielākas pūles. Tāpēc senie eiropieši pakāpeniski atteicās no entomofāgijas, kas noveda pie eiropiešu mazspējas sagremot kukaiņu ārskeletu.
Secinājums. Lai gan daudzās pasaules malās kukaiņi un zirnekļveidīgie ir ikdienas uztura sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi, Eiropā šķērslis to ēšanai ir ne tikai psiholoģiskā barjera un kultūras tradīcijas, bet arī ģenētiski determinētas grūtības kukaiņu un zirnekļveidīgo sagremošanā.
