Egils Levits: “Likumdevēja paredzētais monopols tikai politiskajām partijām un to apvienībām iesniegt deputātu kandidātu sarakstus nesamērīgi apgrūtina iedzīvotāju vietējo interešu pārstāvniecības iespējas pašvaldībā, mazina politisko konkurenci un kavē iedzīvotāju kopienu līdzdalību.” Attēlā: Valsts prezidents E. Levits 2019. gada 30. septembrī vizītē Rūjienas novada Ipiķu pagastā, kur pabija arī pie Latvijas tālākā ziemeļu punkta zīmes “Baltās naktis”.
Egils Levits: “Likumdevēja paredzētais monopols tikai politiskajām partijām un to apvienībām iesniegt deputātu kandidātu sarakstus nesamērīgi apgrūtina iedzīvotāju vietējo interešu pārstāvniecības iespējas pašvaldībā, mazina politisko konkurenci un kavē iedzīvotāju kopienu līdzdalību.” Attēlā: Valsts prezidents E. Levits 2019. gada 30. septembrī vizītē Rūjienas novada Ipiķu pagastā, kur pabija arī pie Latvijas tālākā ziemeļu punkta zīmes “Baltās naktis”.
Foto: Ilmārs Znotiņš/Valsts prezidenta kanceleja

Prezidents par novadu reformu: detaļas kārtīgi jānoslīpē 3

Šobrīd Saeimas dienas kārtībā ir divi likumprojekti, kas turpmākajā var sekmēt iedzīvotāju kultūrvēsturiskās piederības izjūtu un demokrātisko līdzdalību vai, tieši pretēji, tās vājināt. Runa ir par likumprojektiem: “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” un “Grozījumi Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumā”.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 3
Ukraina pazemo Putinu, pārkāpjot vienu “sarkano līniju” pēc otras
Lasīt citas ziņas

Identitāte un vietējo kopienu pārstāvniecība

Administratīvi teritoriālajai reformai būtu jābūt vērstai uz:

CITI ŠOBRĪD LASA

1) vietējo pašvaldību darba efektivizēšanu un pakalpojumu pienācīgu nodrošināšanu katrā pašvaldībā,

2) iedzīvotāju demokrātiskās piederības vietējām kopienām un kultūrvēsturiskās identitātes stiprināšanu.

Šeit pievērsīšos tikai otram mērķim. Tas skar ne tikai identitāti un piederību, bet arī demokrātiju, konkrēti – pilsonisko atbildību, kas sākas ar atbildību par savu tiešo dzīves apkaimi.

Uzskatu, ka reformas ietvaros nepieciešams saglabāt vietējās kopienas, nosakot tām noteiktu administratīvu kompetenci.

Šīm kopienām būtu tiesības demokrātiski ievēlēt savus priekšstāvjus. Tie pamatā darbotos sabiedriskā kārtā.

Tas dotu iespēju iedzīvotājiem pagastos un mazpilsētās risināt lokālos, vietējās kopienas jautājumus. Tas stiprinātu iedzīvotāju kultūrvēsturisko identitāti un piederības sajūtu konkrētai vietai. Tas stiprinātu arī atbildību par savu tuvāko apkaimi, tās veidošanu un uzturēšanu kārtībā.

Savukārt tās funkcijas, kurās vietējās kopienas mazā iedzīvotāju skaita dēļ nespēj nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumus vai kuru īstenošanā nepieciešams plašāks reģionāls kopskats, pēc reformas pašsaprotami atrastos republikas pilsētu un novadu pašvaldību kompetencē.

Vietēja rakstura jautājumi nekur nepazudīs, un tie, respektējot minētos demokrātijas un identitātes apsvērumus, vislabāk būtu risināmi vietējo kopienu (mazpilsētu un pagastu) līmenī.

Protams, būtu pietiekami skaidri jānoregulē kompetenču nošķīrums starp vietējām kopienām un reformas gaitā veidojamām pilsētu un novadu pašvaldībām.

Tas ļautu gan stiprināt pašvaldības, gan negrautu vietējo kopienu kultūrvēsturisko identitāti, piederības sajūtu savai kopienai un pilsonisko atbildību par savu tiešo apkaimi. Ieguvēji būtu visi.

Vēsturiskās zemes un robežas

Satversme nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes – Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali. Tādēļ nedaudz pārsteidz fakts, ka šīs latviešu zemes administratīvi teritoriālās reformas kontekstā vispār pat nav pieminētas.

Reklāma
Reklāma

Uzskatu, ka, nosakot veidojamo republikas pilsētu un novadu pašvaldību robežas, būtu pienācīgi ņemama vērā kultūrvēsturiskā identitāte un iedzīvotāju piederības apziņa konkrētai latviešu vēsturiskajai zemei.

Aizkavējies sovjetisms

Likumos vēl joprojām lietotais termins “republikas pilsētas” ir sovjetisms, neiederīgs mūsu valodā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas.

Uz to Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija norādīja jau savā 2008. gada 13. maija lēmumā, rosinot tā vietā lietot terminu “valstspilsēta”. Iespējams, varētu apdomāt arī kāda cita iederīga termina lietojumu, piemēram, “lielpilsēta” vai “lielā pilsēta”.

Aicinu Saeimas deputātu, izmantojot šo izdevību, diskusiju laikā, konsultējoties ar valodniekiem, vienoties par jaunu terminu, jo, šķiet, ir beidzamais laiks atteikties no nevēlamiem sovjetismiem mūsu valodā.

Vēlētāju apvienības un pilsoniskā līdzdalība

Šobrīd saskaņā ar Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumu vēlētāju apvienības var iesniegt deputātu kandidātu sarakstus tikai tādos novados, kuros iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000.

Taču pēc reformas nevienā novadā vairs nebūtu mazāk par 5000 iedzīvotājiem. Tātad vēlētāju apvienības vairs nevarēs uzstādīt savus sarakstus.

Uzskatu, ka tas nav pieļaujams. Šāds likumdevēja lēmums mazinātu iedzīvotāju iespējas pārstāvēt savas intereses vietējās pašvaldībās. Tas mazinātu demokrātijas kvalitāti Latvijā kopumā.

Tāpēc es 24. februārī vērsos Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijā un ierosināju tieši pretējo – paplašināt vēlētāju apvienību iespējas piedalīties pašvaldību vēlēšanās, piešķirot tām tiesības pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas iesniegt deputātu kandidātu sarakstus visās republikas pilsētās un novados.

Uzskatu, ka tiesības vēlētāju apvienībām startēt vēlēšanās stiprinātu Latvijas demokrātisko valsts iekārtu un veicinātu iedzīvotāju plašāku līdzdalību pašvaldību darbā.

Tāpat rosināju noteikt, ka, lai iesniegtu vēlētāju apvienības sarakstu, tai būtu jāsavāc 1% parakstu no attiecīgās pašvaldības vēlētāju kopskaita. Tas ir ne pārāk augsts šķērslis, kas netraucētu pilsonisko aktivitāti, taču ir arī pietiekams, lai izslēgtu nenopietnus sarakstus.

Satversmē noteiktais demokrātiskas valsts iekārtas princips prasa, lai vietējās intereses tiktu efektīvi pārstāvētas. Likumdevēja paredzētais monopols tikai politiskajām partijām un to apvienībām iesniegt deputātu kandidātu sarakstus nesamērīgi apgrūtina iedzīvotāju vietējo interešu pārstāvniecības iespējas pašvaldībā, mazina politisko konkurenci un kavē iedzīvotāju kopienu līdzdalību.

Mēs redzam, ka gan Rīgā, gan citviet ir izveidojušās pilsoniski aktīvas domubiedru kopas, kas aktīvi iestājas par konkrētu lokālo un komunālo jautājumu risināšanu, tās ir ieguvušas iedzīvotāju uzticēšanos un spēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu pašvaldībās.

Nacionālajā līmenī partijām ir jāattīsta idejiski orientētas politiskas nostādnes atsevišķos politikas laukos (iekšpolitikā, ārpolitikā, ekonomikas politikā, sociālajā politikā utt.) un ilgstoši un konsekventi jāmēģina tās īstenot.

Turpretim pašvaldības pamatā risina lokālus un komunālus jautājumus, kas vistiešākajā mērā skar attiecīgās pašvaldības dzīves pārzināšanu.

Pašvaldības nerisina nacionāla mēroga vai politiskus jautājumus, kas ir Saeimas un valdības kompetencē. Pašvaldībā deputātu organizēšanās pēc idejiskiem principiem nav būtiska. Te jārisina konkrēti pārvaldības jautājumi, kuriem reti būs tālākejoša idejiska dimensija.

Tieši ap šiem konkrētajiem pārvaldības jautājumiem varētu kristalizēties vēlētāju apvienības (kas, starp citu, varētu apvienot cilvēkus ar dažādu ārpolitisku, iekšpolitisku, sociālpolitisku u. c. orientāciju). Jāatzīmē, ka vēlētāju apvienību pielaišana pašvaldību vēlēšanās nekādā ziņā neizslēdz politisko partiju piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās. Tas tikai pilsoņiem dotu papildu demokrātiskas līdzdalības iespējas.

Visbeidzot esmu ierosinājis deputātiem arī apdomāt iespēju dot vēlētājiem tiesības balsot ne tikai par vienu sarakstu, bet arī atdot savu balsi par atsevišķiem kandidātiem no citiem sarakstiem.

Šāda sistēma pastāvēja Latvijā pašvaldību vēlēšanās pirms kara, un šodien tāda sistēma pastāv arī vairākās ziemeļvalstīs. Pašvaldību līmenī vēlētāji labāk pazīst atsevišķos kandidātus. Tas vēlētājam padarītu vēlēšanas interesantākas un stiprinātu viņa ietekmi uz rezultātu.

Reforma ir nepieciešama

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka noteikti atbalstu administratīvi teritoriālo reformu. Tā ir nepieciešama. Tomēr būtu vēlams, lai visas detaļas būtu noslīpētas tā, lai tās neradītu negatīvu blakusefektu. Būtiski, ka administratīvi teritoriālā reforma ne tikai palielinātu veidojamo pašvaldību jaudīgumu un to sniegto pakalpojumu kvalitāti, bet arī stiprinātu demokrātiju un identitāti.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.