Latvijā
Vēsture

Prezidents no zemnieku cilts – Jānis Čakste0


Latviešu tautas liktenis veidojies tā, ka mums nav savas aristokrātijas, savu karaļu un karalieņu, bet, ja nu mūsu valsts pirmsākumos būtu pieņemts lēmums izveidot Latvijā monarhiju, tad karaļa lomai piemērotākais kandidāts neapšaubāmi būtu Jānis Čakste.
Latviešu tautas liktenis veidojies tā, ka mums nav savas aristokrātijas, savu karaļu un karalieņu, bet, ja nu mūsu valsts pirmsākumos būtu pieņemts lēmums izveidot Latvijā monarhiju, tad karaļa lomai piemērotākais kandidāts neapšaubāmi būtu Jānis Čakste.
Foto: no Jāņa Čakstes memoriālā muzeja “Auči” krājuma

Latviešu tautas liktenis veidojies tā, ka mums nav savas aristokrātijas, savu karaļu un karalieņu, bet, ja nu mūsu valsts pirmsākumos būtu pieņemts lēmums izveidot Latvijā monarhiju, tad karaļa lomai piemērotākais kandidāts neapšaubāmi būtu Jānis Čakste.

Vienmēr elegants un iznesīgs, apveltīts ar plašu redzesloku un svešvalodu zināšanām Čakste kā līdzīgs ar līdzīgu varēja sarunāties ar sava laika Eiropas līderiem, bet vienlaikus viņš bija arī līdz kaulam latvisks savas tautas pārstāvis.

Lauku mājās viņš jutās labāk nekā Rīgas pilī un visus lauku darbus pārzināja tikpat labi kā diplomātiskās etiķetes smalkumus.

“Tautas vēsturiskos likteņus veido pati tauta, bet tautas gribu un centienus pauž tautas vadoņi, kas uztver tautas garu, dod nojautām un neapzinātiem centieniem noteiktu saturu un izpratnes veidu. Šinī darbā tautas vadoņi veido tautas centienus, visas tautas vēsturisko gaitu.

Bet šādu lielu vēstures darbu spēj veikt tikai lielas un cēlas personības, un tāds bija Jānis Čakste – tautas vadonis šinī vēsturiskā nozīmē,” 1927. gadā, pavadot mūsu pirmo Valsts prezidentu pēdējā gaitā, teica Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš.

 

Tautas prezidents

Mūsdienās vārds “vadonis” mums vairāk saistās ar Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiku, bet Čakste pārstāvēja citu vadības stilu, viņa līdera īpašības izpaudās demokrātiskā, nevis autoritārā veidā. “Ulmanis bija neatkarības, jaunās valsts izcīnīšanas praktiķis, bet Čakstes pamatnopelns ir demokrātijas, tiesiskuma ideju iedēstīšana jaunajā valstī, tolerances veidošana, eiropeiskas valsts veidošana,” savulaik rakstīja akadēmiķis Jānis Stradiņš.

“Ulmanis un Čakste abi, bez šaubām, bija Latvijas patrioti, latvieši, zemgalieši, bet Ulmani par eiropieti varētu nosaukt ar iebildēm, viņā vairāk dominēja amerikāniskā pieredze. Sākumā viņš darbojās kā demokrāts, bet vēlāk Latvijas pieredze un paša raksturs, varbūt ambīcijas ievirzīja viņu autoritārismā.

Čakste turpretī centās veidot Latviju kā demokrātisku, rietumeiropeisku valsti, un grūti sacīt, kas būtu noticis, ja 1934. gada 15. maijā Čakste vēl būtu bijis Valsts prezidents,” sprieda Stradiņš.

Ulmanim patika uzklausīt slavas dziesmas un veidot personības kultu, bet Čakste necieta liekulību un izrādīšanos. “Čakste darbojās laikmetā, kad varēja gūt vieglus panākumus ar demagoģiju. Bet tā nebija Čakstes dabā. Viņš bija par daudz sabiedrības cilvēks, lai tiktāl nolaistos.

Vienkāršāk un siltāk viņš prata pieiet tautai,” atzina rakstnieks un sabiedriskais darbinieks Kārlis Skalbe. “Viņa augstam amatam nāca līdzi zināms oficiāls vēsums. Bet viņš to tūliņ salauza, atdzīvinādams gaisu ar vieglu joku un katru iedrošinādams ar labvēlīgu smaidu.”

 

No turīgas dzimtas

Jānis Čakste bija turīgas Zemgales zemnieku dzimtas atvase, viņš nāca pasaulē 1859. gada 14. septembrī Lielsesavas pagasta Čakstu Zirņu mājās, saviem vecākiem Krišjānim un Karlīnei viņš bija trešais bērns. Dzimtas uzvārds savulaik bija Zirnis, bet Jāņa vectēvs no Zirņa pārtapis par Čaksti, pieņemot māju vārdu.

Jāņa tēvs Krišjānis bija rosīgs saimnieks, dzimtas mājās viņam bija kļuvis par šauru, un 1871. gadā Čakstes iegādājās Auču mājas Vecsvirlaukas pagastā. Jānis bija saimnieku dēls, tādēļ atšķirībā no vairuma vienaudžu viņam nebija jādodas ganu gaitās.

Puika biedrojies ar tēva algotiem ganiem, cienājis viņus ar cukurgraudiem, plūmēm un citiem gardumiem, bet pats ganos gāja tikai tad, ja kāds no ganiem bija apslimis. Pirmo izglītību viņš ieguva mājās, kur viņam par skolotāju bija noalgota kāda Freiberģa jaunkundze, saukta par Prīberģieni.

Kad zēns paaugās, viņu sūtīja mācīties uz Jelgavas skolām. Jelgavas ģimnāzijā tolaik valdīja stingrs vācu gars, vairāk nekā 60% skolēnu bija vācieši, galvenokārt muižnieku atvases.

Viņi ar pārākumu noskatījās uz latviešu “bauru” bērniem, ko nereti apcēla, bet Jānis centās aizstāvēt savus biedrus. Ģimnāzijā bija aizliegts runāt latviešu valodā, bet Jānis ar biedriem nolēma ignorēt aizliegumu un savā starp sarunājās latviski.

 

Valdemāra iedvesmots

Pēc ģimnāzijas beigšanas Jānis devās studēt nevis uz latviešu studentu iecienīto Tērbatu (tagadējo Tartu), kur dominēja vācu kultūras ietekme, bet gan uz Krievijas impērijas lielpilsētu Maskavu, kur kļuva par Juridiskās fakultātes studentu.

Maskavā viņš ne tikai cītīgi mācījās, bet arī iesaistījās sabiedriskā dzīvē, kļuva par vienu no akadēmiskās biedrības “Austrums” līderiem. Čakste iepazinās ar jaunlatviešu kustības tēvu Krišjāni Valdemāru, kurš uzreiz saskatīja, ka jaunais censonis varētu dot lielu ieguldījumu cīņā par latviešu tautas tiesībām uz pašnoteikšanos.

1886. gadā Čakste absolvēja Maskavas universitāti un atgriezās Jelgavā, kur sāka strādāt Kurzemes guberņas prokuratūrā. Pēc pāris gadiem viņš aizgāja no prokuratūras un sāka strādāt par advokātu. Viņš labi pārzināja likumus un centās aizstāvēt latviešu zemniekus pret vācu muižkungu patvaļu.

Latviešu sabiedrība novērtēja Čakstes apķērību un līdera dotības, viņš drīz vien tika ievēlēts par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieku, turklāt uzņēmās vadīt arī Kurzemes biškopības biedrību un Jelgavas Sarkanā Krusta komiteju.

Ar to vēl nebija gana, jo Čakste kļuva par lasītāju iecienītā laikraksta “Tēvija” izdevēju un atbildīgo redaktoru. Tieši šis laikraksts bija viens no pirmajiem, kas latviešus iepazīstināja ar daudzsološās dzejnieces Aspazijas daiļradi.

“Es ļoti baiļojos, iedama uz redakciju, jo tas bija mans pirmais solis mūzas ceļā, bet Čakste, tikko mani ieraudzījis, stiepa man abas rokas pretim un iedeva man tik daudz drosmes, ka varēju domāt par tālāku darbību,” atcerējās Aspazija.

“Redzu viņu priekš acīm: lielu, staltu vīrieti, drusku bālu ar brūnu pilnbārdu un tādas pašas krāsas kupliem matiem. No visas personas izdvesa liela sirsnība, kura suģestīvi katru pievilka.”

 

Latviešu spēks

1891. gadā Jānis apprecējās ar tirgotāja meitu Justīni Veseri, kuras dzimta cēlusies no Piebalgas. Justīne viņam dāvāja deviņus bērnus un kļuva par aktīvu līdzgaitnieci sabiedriskās dzīves organizēšanā (plašāku rakstu par Justīni varat lasīt 2019. gada 5. septembra “Mājas Viesa” numurā).

Vērienīgākais projekts, ko Čakste īstenoja Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieka amatā, bija IV Vispārīgo latviešu dziesmu un mūzikas svētku sarīkošana 1895. gada vasarā Jelgavā. Čakste kā jauns zēns bija apmeklējis pirmos latviešu Dziesmu svētkus 1873. gadā, un dziesmu spēks uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu.

XIX gadsimta nogalē Baltijā tika īstenota intensīva rusifikācijas politika, kas apdraudēja Dziesmu svētku rīkošanu. Kad kļuva skaidrs, ka organizēt svētkus Rīgā nebūs iespējams, Čakste piedāvāja tos sarīkot Jelgavā, turklāt atrada lielisku ieganstu: 1895. gadā Krievijas impērija svinēja 100 gadu jubileju kopš Kurzemes pievienošanas, tādēļ krievu varai būtu neērti aizliegt latviešiem svinēt svētkus.

Par spīti ierēdņu pretestībai un nelabvēlīgiem laika apstākļiem, Dziesmu svētki izdevās lieliski, kas vēl vairāk nostiprināja Čakstes reputāciju latviešu sabiedrībā. Svētku rīkošanā viņš bija ieguldījis 4000 zelta rubļu no savas kabatas, bet ieguldījums bija tā vērts, jo būtiski stiprināja latviešu pašapziņu.

 

Pret muižnieku varu

1905. gadā, kad pāri Latvijai sāka velties revolūcijas vilnis, Čakste ar domubiedriem sāka apspriest veidus, kā Latvija varētu iegūt lielāku autonomiju no Krievijas varas. Pēc gada viņš tika ievēlēts par pirmās Krievijas Valsts domes deputātu.

Čakste gribēja izmantot šo iespēju, lai veicinātu agrārās reformas īstenošanu Latvijā, jo lielākā daļa zemes joprojām bija muižnieku rokās, bet latviešu zemnieku iespējas tikt pie sava īpašuma bija ierobežotas. Protams, ka šādu ideju sludināšana sagādāja Čakstem daudz ienaidnieku vācu muižniecības aprindās.

“Ievērojot Jūsu musinājošās runas, es uzlūkoju par savu pienākumu Jums nevien izsacīt savu nicināšanu, bet arī īsi un skaidri Jums pasludināt, ka es un mani domu biedri, starp kuriem atrodas arī latvieši, Jūs uzskatām par neģēlīgu, prastu demagogu, kas savu dzimteni pārdod par pāris radikālu cīņas vārdu.

Es mīlu to latviešu tautu un ienīstu katru, kas bez vēsturiskas jēgas pārdroši mēģina izpildīt kultūras plaismu ar nacionālu trakumu. Vēsture par Jums, Čakstes kungs, taisīs savu spriedumu, un tas terorisms, ko Jūs izaiciniet, cerams, Jums padarīs galu, kad lapa būs griezusies,” vēstulē Čakstem rakstīja Grobiņas barons Jūlijs fon der Rops.

Čakste nepalika parādā un atbildes vēstulē uzsvēra: “Jūsu apgalvojums, ka Jūs mīlot “to latviešu tautu”, var jau būt pareizs, tikpat pareizs, kā tas, ka Jūs mīlot arī savu jājamo zirgu un jakts suni. Tikai to Jums vajadzēja iegaumēt, ka tādam, kas savu mīlestību klajā sludina, neviens īsti negrib ticēt.

Bet mēs nemeklējam Jūsu mīlestību, kas mums ir jau labi pazīstama: mēs meklējam taisnību un tiesības. To Jūs negribiet saprast, ka bez Jums vēl kādam citam varētu būt tiesības. Un te ir Jūsu nelaime.”

Valsts domes deputāta amatā Čakste nostrādāja tikai dažus mēnešus, jo 1906. gada vasarā Valsts dome tika atlaista, turklāt daudziem deputātiem, kas parakstīja tā saukto Vīborgas deklarāciju un kritizēja cara varu, piesprieda trīs mēnešu cietumsodu.

Viņu vidū bija arī Čakste, kurš sodu izcieta Jelgavas cietumā. Pēc atbrīvošanas viņš vairs nedrīkstēja ieņemt sabiedriskus amatus, tādēļ vairāk pievērsās savai advokāta praksei un lauku saimniecības “Auči” iekopšanai. Čakste sapņoja, ka Lielupes krastā viņš izveidos lielu augļu dārzu ar tūkstošiem ābeļu.

 

Ar nesatricināmu ticību

Sapņa īstenošanu pārtrauca Pirmais pasaules karš, un līdz ar vāciešu tuvošanos arī Čakstes ģimenei nācās doties bēgļu gaitās. Čakste aktīvi darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, kuras uzdevums bija koordinēt palīdzības sniegšanu bēgļiem.

1917. gadā, kad pēc februāra revolūcijas Krievijas cars Nikolajs II paziņoja par atkāpšanos no troņa, latvieši saprata, ka pienākusi viņu lielā iespēja pēc gadsimtiem ilgas apspiestības iegūt brīvību. “Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikt un vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību,” tolaik rakstīja Čakste.

Tērbatā viņš tika ievēlēts par Kurzemes gubernatoru, bet atgriešanās Latvijā vēl nebija iespējama un Čakste ar savu biroju pārcēlās uz Kazaņu. Kad pie varas nāca boļševiki, tie gribēja viņu apcietināt, bet Čakste tika brīdināts un paspēja aizbēgt uz Maskavu, kur dzīvoja ar citu vārdu.

Dzimtenē viņš varēja atgriezties tikai 1918. gada novembrī, neilgi pirms Latvijas valsts dibināšanas. Iebraucot savās mājās, Čakste redzēja, ka saimniecība ir izpostīta, mēbeles aizvestas, istabas tukšas. Kad viņš bija pievērsies “Auču” sakopšanai, Čaksti sasniedza ziņa, ka tieši viņš izraudzīts par jaunās valsts vadītāju, Tautas padomes priekšsēdētāju.

Uz svinīgo Latvijas Republikas proklamēšanas pasākumu 18. novembrī viņš nepaguva ierasties, bet tūlīt pēc tam devās uz Rīgu un ķērās pie darba. Pirmais uzdevums bija parūpēties par Latvijas starptautisko atzīšanu, lai pārliecinātu Eiropas lielvaras, ka jaunā valsts eksistē ne tikai uz papīra, bet arī dzīvē.

Čakste vadīja Latvijas delegāciju Parīzes miera konferencē, kur tika lemta Eiropas nākotne. “Neskatoties uz saviem gadiem, Čakste rīkojās un vadīja apspriedes ar īstu jaunības sparu un nesatricināmu ticību Latvijas lietai. Viņš nekad nebija ne piekusis, ne saīdzis, ne slims, ne nevarīgs,” atcerējās latviešu diplomāts Jānis Seskis.

 

Pietrūka pilnvaru

1919. gada vasarā Čakste atstāja delegācijas vadību ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica rokās, bet pats atgriezās Latvijā, kur Tautas padomei bija jārisina virkne neatliekamu uzdevumu. Viens no tiem bija jaunās valsts tiesisko pamatu veidošana, Satversmes sapulces sasaukšana un pirmās konstitūcijas izstrādāšana.

1920. gada 1. maijā, kad uz pirmo sēdi sanāca jaunievēlētā Satversmes sapulce, Čakste pārliecinoši tika ievēlēts par tās priekšsēdētāju. “Satversmes sapulce pati par sevi ir vienības simbols visā valstī.

Satversmes sapulcē kopojas visas tautības, visas partijas, visādi uzskati un virzieni, kādi valda tautā. Mūsu uzdevums ir vienot tautu zem viena karoga,” teicis Čakste.

Kad stājās spēkā jaunā Satversme un tika izveidota Valsts prezidenta institūcija, 1922. gada 14. novembrī Saeima ievēlēja Čaksti par pirmo Latvijas prezidentu (viņš bija vienīgais kandidāts). 1925. gadā Čaksti ievēlēja uz otro termiņu; prezidenta vēlēšanās viņš apsteidza Raini un Kārli Ulmani.

Satversmē noteiktās Valsts prezidenta pilnvaras bija diezgan ierobežotas, turklāt prezidentam bija jārēķinās ar saspīlēto politisko situāciju, jo Saeima bija sadrumstalota, dažādas politiskās grupas apkaroja cita citu un valdības bieži mainījās.

“Čakste būtu ķēries pie šo ļaunumu izravēšanas, bet Valsts prezidentam neesot vajadzīgo tiesību. Viņš gan varot apžēlot tos, kurus likums bargi sodījis dažreiz par nesvarīgiem noziegumiem, bet tiem, kas valstij noblēdījuši miljonus, viņš nevarot piekļūt,” sarunu ar Čaksti atcerējās diplomāts Seskis.

“Šis ir tāds pārejas laikmets, un mums arī zināma slimība jāpārdzīvo, bet latvju taisnais raksturs un darba mīlestība visu ko pārspēs,” teicis Čakste.

 

Valstsvīra etalons

Sagaidīt, kad latviešu tauta varēs baudīt sava darba augļus, Čakstem nebija lemts. 1927. gada 14. martā pēc smagas slimības viņš aizgāja mūžībā 67 gadu vecumā.

Čakste nepiedzīvoja uzplaukuma laikmetu, kad Latvija daudzās jomās izvirzījās starp Eiropas līderēm, bet viņam gāja secen arī sabrukums, Latvijas okupācija un Otrā pasaules kara šausmas, kas sagādāja lielas ciešanas viņa sievai un bērniem.

Čakste iegājis Latvijas vēsturē kā mūsu pirmais Valsts prezidents, valstsvīra etalons, kurš uzstādījis ļoti augstu latiņu nākamajām politiķu paaudzēm.

Čakstes laikabiedrs, vēsturnieks un skolotājs Frīdis Zālītis rakstīja: “Čakstem bijis lemts savā ziņā apskaužams liktenis: Latvijas dēlu kopīgiem spēkiem celtai valsts ēkai viņš bija aicināts “uzlikt kroni” – ieņemt augstākos valsts amatus un izveidot šo amatu labākās tradīcijas. Un šo sava mūža beidzamo un svarīgo uzdevumu viņš ir godam veicis.”

 

Prezidents no zemnieku cilts

 

Raksta tapšanā izmantota informācija no 1928. g. izdotās grāmatas “Jānis Čakste. Ilustrēts piemiņas rakstu krājums”.

 

Saistītie raksti
Latvijas valsts simtgades zīme

Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”

Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
Cukurs, sāls, sērkociņi, ziepes, putraimi, milti – iepirkšanās ažiotāžas Latvijas vēsturē
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
Aizliedz jebkādu pulcēšanos reliģiskā nolūkā un privātos pasākumi, izņemot bēru ceremonijas ārtelpās
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 slimniekiem un kontaktpersonām nosaka pienākumu informēt pakalpojumu sniedzējus par inficēšanās riskiem
12 stundas

Lasītākie

IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
Autobusiem jābūt pustukšiem. Reisu mazāk, ierobežojumu vairāk
1 stunda
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Kompromisu māksla epidēmijas laikā
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. “Divi un divi”. Publiskās vietās turpmāk – uzturēšanās ierobežojums 1
15 stundas
LE
LETA
Ekonomika
“airBaltic” atlaižamo saraksts kļūst garāks; Gauss sola visus paņemt atpakaļ
10 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Pietuvosies plašs ciklons, gaidāms nokrišņiem bagāts laiks: prognoze nedēļai
1 stunda