Prieka vilnis par lēto degvielu pārskrējis, sākam atkal urkšķēt. Cik samaksājam tirgotājam? 4
Prieka vilnis (lēti, lēti, ak, cik lēti!) pārskrējis. Sākam atkal urkšķēt. Vai tad lētāk vairs nebūs? Nafta taču vairs nemaksā gandrīz neko. Re – leišiem un poļiem lētāk… Un paskat, kas notiek Amerikā!
Laikam jau vajag vēlreiz atgādināt sev un citiem braucējiem degvielas cenu veidošanās pamatus.
Vajag beidzot iegaumēt, ka vairāk nekā puse no tā eiro, kuru (vidēji) tagad atdodam par benzīna litriņu, atgriežas mums pašiem. Mūsu valstij. Akcīzes nodoklis veido cenas lielāko daļu.
Kas tas tāds? Re, kur oficiāls formulējums – akcīzes nodoklis ir specifisks patēriņa nodoklis, ko piemēro noteiktām patēriņa preču grupām, kuras ir saražotas vai tiek ievestas valstī.
Akcīzes nodokļa mērķis ir ierobežot to preču patēriņu, kas ir kaitīgas apkārtējai videi un cilvēkiem, kā arī dot valstij ieņēmumus, apliekot ar papildu patēriņa nodokli (papildus pievienotās vērtības nodoklim) preces, kas nav pirmās nepieciešamības preces un kas neskar maznodrošinātos.
Taču galvenais akcīzes nodokļa mērķis ir fiskālais, t. i., nodrošināt valsts budžeta ieņēmumus.
Tā, lūk. Tirgotāji nav vainīgi. Viņi var operēt tikai ar atlikušajiem aptuveni 40 centiem. Par tiem tā lētā nafta ir jānopērk, jāpārstrādā, jāpiegādā līdz tavai Imantai vai Iļģuciemam, modernā mazumtirdzniecības infrastruktūra un darbinieki jāuztur.
Un kaut kas, protams, jānopelna. Turklāt – krīze mazina apgrozījumu.
Un jānopelna uz vienu litru nu ir tik, cik agrāk uz diviem. Vai jāklapē tās bodītes ciet…
Tādēļ – būtiski lētāks ne benzīns, ne dīzelis nu nekādi nevar kļūt, ja netiek mainītas nodokļu likmes.
Amerikā, kur benzīna galons (gandrīz četri litri) maksā nedaudz vairāk par dolāru, tikai 20–40 (dažādos štatos dažādi) centus no tā paņem valsts. Tātad Teksasā, piemēram, litra akcīze ir 5 centi par litru. Latvijā – 51…
Mēs esam Eiropā, kura pēdējos desmit gados ir ļoti centusies kļūt dabai mazāk kaitīga. Un mūsu nodoklis ne tuvu nav lielākais. Nīderlande, piemēram, sev paņem gandrīz divreiz vairāk.
Un joprojām maksā pusotra eiro par litru. Degvielas cena var kļūt būtiski mazāka tikai tad, ja akcīzes likme tiktu samazināta. Un šaubos, ka krīzes budžetu vispārēja deficīta apstākļos tas vīrusa grauztajā Eiropā varētu notikt.
Ko šajā situācijā dara saprātīgs patērētājs? Brīnumus negaida. Lieki nekurn. Meklē lētākās uzpildes stacijas.
Saspringtajā tirgus situācijā Latvijas tirgotāji veic visai plašus cenu manevrus, tās paaugstinot populārākajās, blīvākai plūsmai tuvākās uzpildes stacijās.
Un otrādi. Ja mācēsi savas pārvietošanās un “tankošanās” loģistiku šiem izlēcieniem piemērot, vari vinnēt uz katru bāku pat piečuku.
Un – neizgāz izolācijā iekrāto spriedzi kustībā! Skrajākā satiksmē neapšaubāmi ir audzis “sportotāju” īpatsvars.
Bezjēdzīgi ieskrējieni, apdzīšanas, kurām seko bremzēšana… Manevri, kuri aprij gandrīz tikpat, cik akcīze. Sevišķi, ja tie veikti ar smagiem, jaudīgajiem, treknajos gados par normu kļuvušajiem automobiļiem.
Ja gribam (būsim spiesti) taupīt, iztikt bez akcīzes, nāksies šo modi mainīt. Iespējams, ka šie grūtie laiki dos šajā ziņā kādu jaunu iespēju.
