Pasaulē
Baltija

Uldis Šmits: Igaunija negrasoties ratificēt robežlīgumu ar Krieviju0


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Kārtējais pierādījums tam, ka vēstures notikumi atbalsojas šodienas politikā, ir Igaunijas valdošās koalīcijas lēmums nevirzīt ratificēšanai robežlīgumu ar Krieviju, kas parakstīts 2014. gadā. Par to intervijā Igaunijas sabiedrisko mediju portālam “ERR” izteicies parlamenta (Rīgikogu) priekšsēdētājs Henns Pelluāss, kas pārstāv partiju EKRE.

Tāda nostāja gan īpaši neko nemaina, jo līgumu negrib ratificēt arī Krievija, kurai, kā zināms, nav pieņemama Igaunijas puses tekstam jau agrāk pievienotā preambula ar atsauci uz 1920. gada 2. februārī noslēgto Tartu miera līgumu. Faktiski robeža, protams, pastāv un tiek ievērota, taču tagad tās juridisko atzīšanu, ja tā var sacīt, noraida oficiālā Tallina.

Cik noprotams, diezgan spēcīgā Igaunijas Konservatīvās tautas partijas (EKRE) ietekmē.

Bet tāpat līdzšinējās sarunas jau kopš PSRS sabrukuma noritējušas ārkārtīgi smagi. No starptautisko tiesību viedokļa Tartu miera līgums ir spēkā esošs, Igaunijas Republikas nepārtrauktību apstiprinošs dokuments, kas apstiprina arī Ivangorodas jeb Jānilinnas un Pečoru rajona piederību Igaunijai.

Realitātē Tallina nepretendē uz PSRS okupācijas varas atņemtajām teritorijām, taču 1920. gada 2. februāra līgums ir svarīgs valsts kontinuitātes principa apliecinājums. Ne velti šī notikuma simtgade būs arī Igaunijas Republikas simtgades atzīmēšanas svinīgs noslēguma akords.

Protams, Tartu līguma saistīšanai ar robežlīguma ratificēšanu vai neratificēšanu piemīt arī zināms iekšpolitisks aspekts.

Premjera Jiri Ratasa pārstāvētā Centra partija, kurai savulaik (kad to vadīja Edgars Savisārs) bija visnotaļ draudzīgas attiecības ar Maskavu, droši vien labprātāk iztiktu bez pārliekas ažiotāžas, ko mēdz sacelt valdošajā koalīcijā esošās EKRE politiķu un sevišķi partijas līdera iekšlietu ministra Marta Helmes paziņojumi. Bet pēc pērn notikušajām parlamenta vēlēšanām, kurās visvairāk balsu ieguva liberālā Reformu partija, izveidojās diezgan dīvaina valdība – centristi lika pie malas kautrību, lai samestos kopā ar labējiem un, ja izmantojam Eiropas mērauklas, galēji labējiem, kuri samērā veiksmīgi, kaut reizēm apšaubāmā veidā, izmanto radušos situāciju.

Taču Tartu līguma nozīmību ir uzsvērušas arī visas iepriekšējās koalīcijas. Varbūt pārāk uzstājīgi nepievēršoties atņemto teritoriju tēmai atšķirībā no Helmes, kurš uzskata, ka tagadējos apstākļos Igaunijai, līdzīgi kā Japānai attiecībā uz Kuriļu salām, pacietīgi jāgaida, līdz jautājumu varētu risināt starptautisko tiesību plāksnē.

Kremļa uztverē Tartu līguma vieta ir vienīgi arhīva plauktā. Turpat, kur 1920. gada 11. augustā noslēgtajam Latvijas un Krievijas miera līgumam.

Arī Latvija šķīrās no diviem procentiem teritorijas “labprātīgi”, proti, saskaņā ar LPSR Augstākās padomes prezidija 1944. gadā izteikto lūgumu nodot Abrenes pilsētu un sešus pagastus Padomju Krievijas administratīvi teritoriālajā pārvaldījumā.

Saistītie raksti

Aizbildinoties ar ekonomiskiem aprēķiniem un galveno apsvērumu, ka Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas alianses austrumu robežai jābūt sakārtotai, mūsu lēmējvara nekad nav izcēlusies ar īpašu vēlmi saglabāt kaut teorētiskas izredzes šīs noziedzīgi atņemtās zemes atgūt. Spraigas diskusijas publiskajā telpā, atcerēsimies, gan bija, bet tajās virsroku allaž guva dažādi reālpolitiski argumenti. Šķietami pamatoti, jo apmaiņā saņēmām robežlīgumu, kas jau ratificēts un 2007. gadā ar Satversmes tiesas lēmumu par labu atzīts. Igauņi grib neparedzamā nākotnē panākt ko vairāk – patiesībā tikai to, kas viņiem pienākas.

Kā reiz vēstīja Rietumu dumpīgās jaunatnes lozungs: “Esiet reālisti, prasiet neiespējamo!”

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.