Uldis Šmits: 1920.gada miers 0
Paiet gadsimts, kopš Latvijā beidzot tika izkarots miers. Trausls un salīdzinoši neilgs, tomēr valsts tapšanā izšķirošs.
Nosacīts miers kaujas laukos iestājās līdz ar Latgales atbrīvošanu 1920. gada janvārī.
To sekmēja arī dažādas ģeopolitiskas kopsakarības, jo norises nav uzlūkojamas atrauti cita no citas. Tomēr notikumus arvien iemieso konkrēti cilvēki, viņu griba un lēmumi. Tāpēc mēs, protams, ierasti godinām valsts kaldināšanā iesaistījušos latviešu politiķus un karavīrus.
Teju vai simboliski, ka cīņās pret sarkanarmiju Latgalē, kas būtībā uzskatāmas kā epizode Rietumu civilizācijas aizstāvēšanā, piedalījās arī visas Eiropas vēsturē nozīmīgas figūras. Piemēram, britu aristokrāts Harolds Aleksanders, kurš toreiz komandēja Baltijas landesvēru un vadīja Rēzeknes ieņemšanu.
Vēlāk, Otrā pasaules kara gados, šis Vinstona Čērčila līdzgaitnieks kļuva par sabiedroto armiju virspavēlnieku Vidusjūras reģionā, bet politisko karjeru noslēdza Apvienotās Karalistes aizsardzības ministra amatā. Varbūt vēl simboliskāka un arī traģiskāka figūra ir Polijas ievērojamais militārais un politiskais darbinieks Edvards Ridzs-Smiglijs.
Viņa vadībā Polijas armijas un Latvijas bruņoto spēku vienības trešajā janvārī ievadītās kopīgi īstenotās operācijas “Ziema” ietvaros izsita sarkanos no Daugavpils.
Tomēr vasarā tie jau apdraudēja Varšavu, kur grasījās ievest “padomju Polijas valdību” ar Feliksu Dzeržinski priekšgalā. Un ar perspektīvu tamlīdzīgas Kremlī sastādītas “valdības” izvietot viscaur Eiropā. To pasargāja vienīgi poļu varonība jeb brīnums pie Vislas, kura radīšanā līdzās Polijas valsts galvai Juzefam Pilsudskim svarīga loma bija arī Ridzam-Smiglijam. Tādējādi liela daļa Eiropas uz kādu laiku bija izvairījusies no totalitārisma varas.
Saprotams, toreiz neviens šādās kategorijās nesprieda, politiķi arvien rīkojās saskaņā ar savu valstu interesēm (kā nu tās tika izprastas) un atbilstoši strauji mainīgajai situācijai. Stāvoklis dažādās frontēs stipri iespaidoja Latvijas un Padomju Krievijas sarunas, ko galu galā vainagoja 2020. gada 11. augusta miera līgums.
Tobrīd sarkanarmijas ofensīva Polijā un tālāk uz Vāciju likās neapturama.
Tāpēc Rīgas miera līguma 2. pantā ierakstītā Krievijas apņēmība atzīt Latvijas neatkarību “bez ierunām” un “uz mūžīgiem laikiem” varēja izrādīties tukšs solījums. Kāds tas patiesībā arī bija. Tomēr boļševiku sakāve Varšavas pievārtē vismaz paildzināja “mūžību” divdesmit gadu garumā.
Pirmajā maijā sanākusī Satversmes sapulce guva iespēju turpināt darbu pie Latvijas valsts tiesisko pamatu izveides.
Turklāt Rīga kļuva par vēl divu Eiropas vēstures literatūrā bieži pieminētu vienošanos vietu: oktobrī Melngalvju namā Polijas un Padomju Krievijas pārstāvji noslēdza pamieru, kas piesaistīja pasaules preses ārkārtēju uzmanību, bet 1921. gada martā abas puses parakstīja miera līgumu. Nu jau de iure atzītās Latvijas valsts galvaspilsētā. (Interesanta laikmeta iezīme – sākotnēji Minskā notikušajās sarunās Padomju Krievijas delegāciju vadīja boļševistiski stūrgalvīgais Jūlijs Daniševskis, kurš pēc tam staļiniskā Lielā terora posmā tika apsūdzēts piederībā “latviešu fašistiski teroristiskai spiegu organizācijai”.)
Tas, ka Maskava Kremļa tradīciju garā līgumus rupji pārkāpa, nemazina šo tiesību aktu juridisko un vēsturisko nozīmību.
Citiem vārdiem – mums joprojām ir daudz ko atzīmēt.
