Kad kultūra dodas uz apkaimēm 5
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vērmanes dārzā 12. jūnijā tika atklāta Rīgas vasaras kultūras programma, sākot ar ielīgošanas pasākumiem un turpinot ar XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem un Rīgas dzimšanas dienu 20. augustā, koncertiem, radošām un sportiskām aktivitātēm pilsētas parkos, kā arī daudzveidīgiem laikmetīgās kultūras pasākumiem. Iespējams, pašiem iedzīvotājiem visbūtiskākie bija vēl plašak nekā pērn svinētie Rīgas apkaimju svētki, kuros tika izcelta katras apkaimes kultūrvēsturiskā nozīmība. No 22. jūlija līdz 26. augustam svētku dziesmas skanēja un aktivitātes norisinājās desmit apkaimēs – Ķengaragā, Čiekurkalnā, Zolitūdē, Dreiliņkalnā, Ziepniekkalnā, Juglā, Torņakalnā, Rīgas centrā, kā arī Daugavgrīvas un Bolderājas apkaimē, Brasā un Vecāķos.
Kopējais vasaras kultūras programmas budžets bija aptuveni 1,6 miljoni eiro – 2022. gadā tas bija ap 1,3 miljoniem eiro. Noslēdzoties pēdējiem apkaimju svētkiem, “Kultūrzīmes” nupat, 26. augustā, rīkoja diskusiju par ietekmi, kādu Rīgas vasaras kultūras programma atstājusi uz sabiedrību. Kā to vērtē kultūras profesionāļi? Vai rīdziniekiem, piedaloties tās notikumos, izdevās iegūt prieku un drosmi? Vai Rīgā pastāv visus iedzīvotājus iekļaujoša kultūrpolitika?
Par to “Kultūrzīmju” organizētajā diskusijā viedokļus pauda Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūta vadītāja, socioloģijas doktore ANDA LAĶE, mūziķe KATRĪNA DIMANTA, Čiekurkalna attīstības biedrības valdes loceklis un Rīgas domes deputāts KASPARS SPUNDE, Torņakalna attīstības biedrības vadītājs, Rīgas domes deputāts VALDIS GAVARS, “Rīgas drosmes un prieka vasaras” radošā producente LĪNA BIRZAKA-PRIEKULE, kā arī Čiekurkalna attīstības biedrības” vadītāja SANDRA FELDMANE, biedrības “Daugavgrīva – Bolderāja” pārstāve VERA AUZIŅA un Ziepniekkalna apkaimes iedzīvotāju aktīviste SIGNE UŠACKA.
Cēla pašapziņu un saliedēja?
– Rīgas iedzīvotāji apkaimju svētkus svin jau kopš pandēmijas beigām, vai šogad ir atšķirības?
Katrīna Dimanta: – Esmu pamanījusi, ka šogad nāk vairāk cilvēku. Šie apkaimju koncerti man liekas daudz cilvēcīgāka mēroga nekā centra lielkoncerti, tā ir iespēja mūziku klausīties tiem, kuri, iespējams, nekad neatbrauktu uz centru. Domāju, ka šie ir tiešām vērtīgi pasākumi, un manu, ka tie ir tādi arī mums, māksliniekiem, jo mūs klausās nebūt ne ierastā publika, līdz ar to sastopam daudz jaunu klausītāju. Cilvēki nāk satikties, parunāties viens ar otru, ir arī daudz citu aktivitāšu – piemēram, manīju, ka Čiekurkalnā pēc koncerta bija iespējams skatīties filmas, apzīmēt pastkastītes… Ir prieks, ka tiek domāts par to, kā saliedēt kaimiņus.
Vera Auziņa: – Cilvēki priecājas, ka svētki notiek tepat, blakus mājās, jo daudziem uz centru aizbraukt ir apgrūtinoši.
Sandra Feldmane: – Mums bija svarīgi piesaistīt mūsu apkaimes nevalstiskās organizācijas un vietējos. Domājām par svētku devīzi – drosmi – un, uzrunājot mūsu biedrības, piemēram, “Brīvbodi”, zinājām, ka bez drosmes to nemaz nevarētu izveidot. Laika gan nedaudz pietrūka, ja mēs būtu par šo iespēju zinājuši agrāk, tad vairāk būtu iesaistījušies satura veidošanā. Lēšam, ka uz katru mūsu svētku pasākumu nāca ap 6000 klausītāju. Svētki cēla iedzīvotāju pašapziņu, cilvēki, kuri nāca, bija ļoti lepni, ka Čiekurkalnā spējām izveidot šādus svētkus.
– Vai Rīgas vasaras daudzie bezmaksas latviskās kultūras pasākumi varētu palīdzēt integrēt cittautiešus, palīdzēt veidot vienotu iedzīvotāju kopumu?
Anda Laķe: – Droši vien kādu daļu, bet tomēr kultūras pasākumi ir brīvā laika pavadīšanas veids un to iedzīvotāji mēdz izvēlēties sev komfortablā un iekļaujošā vidē, tādēļ valodai var būt nozīme. Pēc mūsu apkopotajiem datiem, iedzīvotāji, kuri ikdienā mājās sarunājas krieviski un kuru ģimenes valoda ir krievu valoda, ļoti izteikti ir daudz pasīvāki kulūras patērētāji. Tā ir sena tendence. Tas, vai krievu tautības cilvēki izvēlēsies apmeklēt pasākumus latviešu valodā, būs atkarīgs no programmas satura. Ja tas būs mūzikas vai vizuālās mākslas pasākums, kur valodai nav izšķirošas nozīmes, tas varētu būt kuplāk apmeklēts.
– Vienlaikus – tagad, kad koncerti un pasākumi no centra ir nonākuši apkaimēs, tie varētu būt saistošāki un interesantāki visu tautību iedzīvotājiem…
Anda Laķe: – Protams! Tas atkarīgs no veida, kā kultūras pieredze tiek piedāvāta, un, ja tas notiek uz vietas, pretimnākoši un interesanti visiem, arī krievu tautības iedzīvotājiem, tādi pasākumi var būt ļoti integrējoši. Ja pasākuma plānotājs par to būs domājis, tad šādi apkaimēs rīkoti kamerpasākumi var būt ļoti veiksmīgs krievu tautības iedzīvotāju integrācijas instruments.
Tepat, durvju priekšā
– Vai iedzīvotāji liekas apmierināti par lēmumu rīkot salīdzinoši nelielos apkaimju svētkus, nevis lielu pasākumu pilsētas centrā?
Kaspars Spunde: – Manuprāt, formāts, kad pilsētas svētki tiek rīkoti decentralizēti – apkaimēs –, ir sevi pilnībā attaisnojis. 2021. gadā pandēmijas ietekmē pirmo reizi atteicāmies no vienu lielu Rīgas svētku organizēšanas, uzsākot vairāku lokālu kultūras pasākumu veidošanu visā Rīgā. 2022. gadā tie jau bija vērienīgi svētki piecās Rīgas apkaimēs, bet šogad jau desmit. Galvenais, ka svētku sajūta tiek ienesta ārpus centra Rīgas apkaimēs. Kā apkaimju aktīvistam man nekad nav paticis, ka viss notiek tikai pilsētas centrā – svētki, koncerti, rotājumi. Rīga nebeidzas pie bulvāru loka! Lielākā daļa rīdzinieku dzīvo ārpus centra – apkaimēs, viņi ir pelnījuši, ka svētki ienāk viņu pagalmos.
Šogad esmu apmeklējis vairākus apkaimju svētkus, kā arī palīdzējis savas apkaimes svētku organizēšanā. Mani novērojumi liecina, ka šie lokālie svētki ir ar ļoti lielu atdevi. Cilvēki priecājas par iespēju sanākt kopā savā apkaimē, iepazīties viens ar otru un kopīgi jautri pavadīt laiku. Apkaimes svētkos, ko finansē Rīgas dome, ir iespēja piesaistīt populārus mūziķus, kā arī citu arodu māksliniekus, apmeklētāju skaits ir mērāms tūkstošos. Tas taču ir tik vilinoši – atnākt uz pasākumu, kas notiek tavā durvju priekšā un kur uzstājas “Carnival Youth”, “Pērkons”, “Tautumeitas” vai kāds cits!
Signe Ušacka: – Šogad tik liela mēroga pasākums bija pirmo reizi, atmosfēra bija jauka, cilvēki nāca. Viņi jūtas piederīgi vietai un priecājas, ka pasākumi notiek ne tikai Rīgas centrā, bet arī apkaimēs. Tas vairo prieka sajūtu par savu dzīvesvietu. Būtu labi, ja šādi pasākumi notiktu ne tikai vasarā, bet arī ziemā.
Ļoti intensīva vasara
– Vai kopumā rīdzinieki liekas apmierināti ar kultūras pasākumiem?
Anda Laķe: – 2022. gada rudenī tika veikts kultūras patēriņa pētījums, un, salīdzinot Rīgas pilsētas iedzīvotāju aktivitātes ar citiem Latvijas reģioniem un valsts vidējiem rādītājiem, rīdzinieku kultūras patēriņš ir augstāks. Interesanti gan, ka vēl augstāks tas ir Pierīgas reģiona iedzīvotājiem. Šie paradumi atšķiras, un, protams, pilsētu iedzīvotāju kultūras patēriņa aktivitāte ir salīdzinoši augstāka nekā laukos. Tas ir saprotami, jo pilsētās, vēl jo vairāk Rīgā, ir daudzveidīgāks piedāvājums un pieejamība. Rīgas kultūras dzīvi jau veido ne tikai pilsēta, ir arī daudz valsts dibinātu kultūras iestādījumu, turklāt ir arī daudz nevalstisko organizāciju un kultūrtelpu.
Līna Birzaka-Priekule: – Šī bija ļoti intensīva vasara, katrus no apkaimju svētkiem apmeklēja vidēji 6000 iedzīvotāju. Salīdzinot ar pagājušo gadu, šogad apmeklētāju skaits pieaudzis par 30 procentiem.
Mūsu biedrības “Mākslas birojs” uzdevumi bija pieskatīt Rīgas svētku vasaras māksliniecisko darbību. Jau sākotnējos uzstādījumos svētku organizatoriem bija noteikts atspoguļot apkaimes unikalitāti, tās vēsturi, katras apkaimes kultūru. Tam sekojot, bija izveidoti ļoti dažādi formāti – sākot ar ekskursijām un izstādēm, turpinot ar radošām darbnīcām un koncertiem.
– Vai visur spēlējāt vienādu programmu?
Katrīna Dimanta: – Daudzas bija tās pašas dziesmas, reizēm, raugoties publikā, mainījām secību un arī dziedājām ko citu. Vairumā gan koncerti bija līdzīgi – ar sadziedāšanos, klausītāji ļoti aizrautīgi dziedāja līdzi it visas zināmās latviešu tautasdziesmas. Ziepniekkalnā koncerta laikā lija ārkārtīgi stiprs lietus un klausītāji stāvēja zem kokiem, izkliedēti pa parku. Mums likās, ka klausītāju nav daudz, jo ar lietussargiem sēdēja pavisam maz, bet, lietum beidzoties, atklājās, ka klausītāju bijis ļoti daudz, kad viņi viens pēc otra sāka nākt pie skatuves. Apkaimēs ir sirsnīgi spēlēt, ik pa laikam saņemu ziņas, cik priecīgi bijis klausīties koncertu turpat netālu no mājām.
Kopā būšanas svētki?
– Kādi, organizējot pasākumus, bija Rīgas domes pārstāvju ieteikumi – vai tika domāts par visu pilsētā dzīvojošo tautību, visu sociālo slāņu un visu vecumu rīdzinieku iekļaušanu? Vai īpaši piedomājāt par Rīgas apkaimju krievvalodīgajiem iedzīvotājiem?
Līna Birzaka-Priekule: – No mūsu biedrības puses nāca konceptuāls uzstādījums, kurā bija uzsvērta programmas dažādība un piemērojamība ļoti dažādām auditorijām, un tas organizatoriem bija jāņem vērā. Ja runājam par Rīgas starptautiskajām kopienām, mūsu iniciatīva bija tās visas apzināt, jo arī viņi ir pilntiesīga pilsētas daļa.
Principā svētkus apmeklēja gan latvieši, gan krievvalodīgie, domāju, ka programma nevienu nediskriminēja, drīzāk kalpoja kā satikšanās punkts. Mēs zinām, ka šie svētki ir ļoti sekmīga integrācijas procesa daļa, piemēram, jau pagājušajā gadā Nordeķu parka svētkos, arī Iļģuciemā, kur ir liela krievvalodīgo kopiena, secinājām, ka šie svētki netraucē būt kopā dažādu tautību cilvēkiem. Rīgas dzimšanas dienā iesaistījām arī ukraiņu kopienu, uzstājās poļu klavesīnists, tāpēc es neteiktu, ka šie ir tikai latviski svētki un tajos uzstājas tikai latviešu mākslinieki. Arī Torņakalnā sadarbībā ar DDT izrādījām ukraiņu režisores (Sofijas Meļņikovas) izrādi “Drama Queen”.
Katrīna Dimanta: – Mēs dziedam latviskas dziesmas, piemēram, Čiekurkalnā kāda krievu tautības sieviete pienāca un, teju raudot, teica labus vārdus, cik ļoti esam viņu iepriecinājuši. Domāju, ka, sniedzot tieši latvisku mūziku apkārtnes iedzīvotājiem, viņi jūtas piederīgāki arī latviskai valstij. Liekas, ka mēs vietējiem patīkam. Mūzika jau ir kas unikāls, tā cilvēkus saliedē. Reizēm valoda ir mazāk svarīga, bet būtiskāks ir veids, kā to dari.
Kaspars Spunde: – Nekad par apkaimju svētkiem neesmu domājis “cittautiešu” integrācijas kategorijās. Tie ir visas kopienas saliedēšanas pasākumi, kuros kaimiņš iepazīst kaimiņu – lūk, tas ir svarīgi, nevis “piespiest iemīlēt Raini”. Un vai tad mūzika un dziesma nav pārnacionāla? Domāju, ka kvalitatīvs pasākums vienmēr ir piesaistījis un piesaistīs jebkuras tautības cilvēku.
Signe Ušacka: – Bija ļoti daudz krievvalodīgo. Uz svētkiem nāk gan latvieši, gan krievi, nāk dažāda vecuma ģimenes. Nedomāju, ka kāds īpaši šķirotu valodu, manuprāt, iedzīvotāji latviešu valodu pieņem pašsaprotami.
Vera Auziņa: – Visi šie svētki tiešām ceļ apziņu, ka esam vietējie, esam piederīgi šai vietai, kā arī dod papildu vērtību apkaimei. Ja šeit nekas interesants nenotiek, tad cilvēki jūtas vientulīgi, bet tagad viņiem vairs nav sajūtas, kā dzīvojot nomalē, tālu no centra. Daugavgrīvas svētkos novēroju, ka noslēgumā dancoja visi – gan veci, gan jauni, gan dažādās valodās runājoši, tie bija īsti kopā būšanas svētki.
Vienotas kultūrpolitikas joprojām nav
– Vai mūsu galvaspilsētā pastāv visus iedzīvotājus iekļaujoša kultūrpolitika?
Anda Laķe: – Tas prasītu izvērtējumu un kultūrpolitikas dokumentu analīzi. Ikdienā skaidrus Rīgas pilsētas kultūrpolitikas principus ir grūti sajust. Piemēram – labi redzam, kā atsevišķas valstspilsētas skaidri definē savus kultūrpolitikas mērķus un vērtības – Liepāja, Kuldīga, Cēsis, arī Daugavpils un citas. Ir maz dzirdams un jūtams, kā Rīga publiskajā telpā pozicionētu savas kultūrdzīves vērtības. Savulaik, 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, šīs vērtības, arī apkaimju politika, publiskajā telpā bija skaidrāk izteikta un redzama. Šobrīd pasākumi notiek, bet skaidrs un vienots kultūrdzīves tēls un vērtību kopums, manuprāt, nav redzams.
– Bija dienas, kad likās, ka vai visa Rīga svin svētkus un pasākumi notika vienlaikus…
Valdis Gavars: – Ir labi, ka apkaimēs tiek atgriezta dzīvība. Man būtu pozitīvs ierosinājums, ka nākamgad, jau sākot no maija, pasākumus vajadzētu rīkot katru nedēļas nogali, lai cilvēki varētu iepazīties viens ar otru, ar apkaimju vēsturi. Torņakalnā cilvēki nāca, bet todien bija daudz svētku pasākumu arī citviet. Domāju, ka tādēļ neatnāca visi, kuri būtu varējuši un pat gribējuši atnākt. Nevajadzētu būt tā, ka kādās četrās apkaimēs svētki notiek vienlaikus, turklāt vēl dienā, kad Rīga svin dzimšanas dienu. Arī man būtu gribējies redzēt vairāk, bija dienas, kad bija jāraujas uz pusēm. Būtu vērtīgi, ja vienā nedēļas nogalē svētki būtu tikai divās vietās reizē – vieni, piemēram, Brasā, otri – Bolderājā. Bet bija brīnišķīgi, ka it visās dienās bija padomāts par pašiem mazākajiem svētku apmeklētājiem. Tas bija super! Viss iet uz pareizo pusi.
Līna Birzaka-Priekule: – Man liekas, bija labi, ka notika daudz pasākumu paralēli, katrai gaumei un mērķauditorijai, katrs varēja izvēlēties savu pasākumu un vasarā pilsēta ir dzīva. Ar šo programmu vēlamies panākt decentralizāciju, un no pirmajiem aprēķiniem skaidrs, ka iedzīvotāji to ir pieņēmuši un atbalsta. Tas ir pareizs virziens – kultūra nāk tuvāk cilvēkiem, iet uz apkaimēm, tur, kur cilvēki dzīvo. Ir lieliski, ka vienā vakarā no savām mājām to var redzēt un dzirdēt gan Nordeķu parkā, gan doties uz otru pilsētas pusi – Pļavniekiem.
– Vai Rīgas domes piešķirtā finansējuma pietika visiem pasākumiem?
Katrīna Dimanta: – Šogad atalgojums bija adekvāts, ar organizatoriem bija viegli vienoties, cik prasījām, tik arī saņēmām. Turklāt nav jau tā, ka visos koncertos domājam tikai par naudu. No apkaimes uz apkaimi atalgojums gan bija nedaudz atšķirīgs.
Līna Birzaka-Priekule: – Tas bija atbilstošs, un izdevās realizēt visas ieceres. Ceru, ka arī Rīgas dome nolems turpināt īstenot tieši šo kultūras formātu, ko redzam ne tikai kā prieka un svētku aktivitātes, bet arī ļoti būtisku kultūrizglītojošu instrumentu. Tas var būt palīgs gan integrācijas jautājumā, gan vest sabiedrību atvērtas demokrātijas virzienā.
FAKTI
Kopējais Rīgas pašvaldības piešķirtais budžets vasaras kultūras programmas pasākumiem bijis 1 633 000 eiro.
Lielākie pasākumi – koncerti pulcējuši ap 6000 rīdzinieku un pilsētas viesu, bet svētkos bijis arī daudz dalībnieku no dažādām radošajām darbnīcām, sporta spēlēm un izzinošām ekskursijām pa apkaimēm.
Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pasākumu organizatori lēš, ka šogad apmeklētāju skaits pieaudzis par trešdaļu.
