Nenovēršami sāk piepildīties viens no Bībelē aprakstītajiem pravietojumiem: kāpēc Eifratas izžūšana draud ar katastrofu? 0
Pētnieki ceļ trauksmi – Eifratas upe, kas plūst cauri Turcijai, Sīrijai un Irākai, pirms ietek Persijas līcī, ļoti strauji izžūst. Šis process pārsteidzošā kārtā sasaucas ar senu Bībeles pravietojumu, taču zinātnieki tam rod pavisam reālus un racionālus iemeslus, raksta “IFLScience”.
Eifrata kopā ar Tigras upi veido lielāko upju sistēmu Rietumāzijā. Šo divu upju ieleja ir leģendārā Auglīgā pusmēness reģiona sirds – vieta, kur radās pirmās pilsētvalstis un attīstījās zemkopība.
Interesanti, ka par Eifratas upes izžūšanu brīdināts jau Bībelē.
Jāņa atklāsmes grāmatas apokaliptiskajā vēstījumā teikts: “Sestais eņģelis izlēja savu kausu lielajā Eifratas upē, un tās ūdens izžuva, lai sagatavotu ceļu ķēniņiem no Austrumiem.”
Lai gan tradicionāli šis notikums tiek interpretēts kā pārdabisku notikumu, piemēram, Kristus otrās atnākšanas priekšvēstnesis, zinātnieki norāda uz daudz piezemētākiem, taču ne mazāk draudīgiem iemesliem – hronisku sausumu un neatgriezeniskām klimata pārmaiņām.
Kādreiz plaukstošā Tigras un Eifratas upju sistēma, kas bija dzīvības un auglības avots, mūsdienās izsīkst ar biedējošu ātrumu.
Irākas Ūdens resursu ministrija jau ir brīdinājusi, ka klimata pārmaiņu, sausuma un ūdens līmeņa pazemināšanās dēļ abas upes varētu pilnībā izžūt jau līdz 2040. gadam.
Dati ir nepielūdzami. Novērojumi liecina, ka pēdējo desmitgažu laikā Tigras un Eifratas upju sistēmas apjoms sausajos gados ir sarucis teju uz pusi.
Satelītattēli apstiprina, ka no 2003. līdz 2013. gadam upju baseins zaudēja aptuveni 144 kubikkilometrus saldūdens, un ūdens līmenis ir viens no zemākajiem, kāds jebkad reģistrēts.
Galvenais vaininieks ir globālā klimata krīze.
Tuvie Austrumi tiek uzskatīti par vienu no reģioniem, kas ir visneaizsargātākie pret klimata pārmaiņām, un zinātnieki prognozē, ka situācija tikai pasliktināsies.
Šī vides krīze rada tiešus draudus arī cilvēkiem. Aptuveni 60 miljoni iedzīvotāju, galvenokārt Turcijā un Irākā, ir pilnībā atkarīgi no šo upju ūdens.
Diemžēl starptautiskā sadarbība upju baseina pārvaldībā ir apsīkusi jau kopš 2000. gada, saasinot vietējo konkurenci un radot ģeopolitisku spriedzi starp valstīm.
Eksperti pauž bažas, ka 21. gadsimts varētu kļūt par “ūdens karu” laikmetu, kurā valstis cīnīsies par piekļuvi šim vitāli svarīgajam resursam.
Papildus iespējamiem konfliktiem nopietnas bažas rada arī slimību izplatība – zinātnieki brīdina par holeras, vējbaku, masalu un vēdertīfa uzliesmojumu risku reģionā, kurā trūkst tīra ūdens.
