Tiesneši: “Vai ministrs uzticas tiesu varai?” 2
“Tieslietu ministram patlaban politiskā vide ir ļoti labvēlīga, lai viņš saņemtu atbalstu Saeimā jebkuram savam priekšlikumam. Tiesu vara saka vienu, bet likumdevējs un izpildvara to ignorē.
Teorētiski uzklausa, bet rīkojas, neņemot to vērā un neargumentējot, kāpēc tiesu varas viedoklis ir nepareizs. Vienīgais, ko tiesu vara patlaban vēlas, ir līdzvērtīgs dialogs,” teic Zemgales apgabaltiesas tiesnesis un Latvijas Tiesnešu biedrības priekšsēdētājs Juris Siliņš.
“Lasot un klausoties intervijas ar ministra kungu, rodas sajūta, ka viņam ir problēmas ar uzticēšanos tiesu varai,” piebilst Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupišs.
Pieredzējušie tiesneši vērtēja gan tieslietu ministra Jāņa Bordāna virzītās idejas par Ekonomisko lietu tiesu un ģenerālprokurora izraudzīšanās kārtību, gan to, vai smagos noziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga iekļaušana ASV melnajā sarakstā un sankciju piemērošana ir arī akmens Latvijas tiesu dārziņā, ja reiz tiesa vairāk nekā desmit gadus nevar pabeigt kriminālprocesa iztiesāšanu, bet ASV vienā mirklī paralizē Lemberga darbošanos.
Tiesneši uzskata, ka tas neatstās ietekmi uz lietas iztiesāšanu, tomēr viņi piekrīt, ka ilgais tiesas process rada šaubas, vai ar to viss ir kārtībā.
Tiesneši arī izteica viedokli par citiem politiķu lēmumiem.
“Dīvaini, ka, piemēram, Saeima nolemj piešķirt finansējumu partijām no valsts budžeta jau no 2020. gada. To var darīt, bet pēc tam, kad būs ievēlēta nākamā Saeima. Tādā veidā parlaments sev rada privileģētu stāvokli,” par deputātu lēmu daudzkārtīgi palielināt partijām valsts finansējumu teica J. Stukāns.
“Tiesu varai ir princips, ka tu nevari būt tiesnesis pats sev. Bet pašreizējie Saeimas deputāti, pieņemot lēmumus sev par labu, rīkojas tā, it kā viņi būtu tiesneši paši sev,” pievienojās tiesnesis A. Strupišs.
Ko par dažādām aktualitātēm tieslietu nozarē domā pieredzējuši tiesneši? Redakcijā viesojās Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājs AIGARS STRUPIŠS, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs JURIS STUKĀNS un Zemgales apgabaltiesas tiesnesis un Latvijas Tiesnešu biedrības priekšsēdētājs JURIS SILIŅŠ.
Izskatās, ka ASV Ārvalstu aktīvu kontroles birojs, iekļaujot smagos noziegumos apsūdzēto un no pienākumu pildīšanas atstādināto Ventspils mēru Aivaru Lembergu ASV melnajā sarakstā, ir iemetis akmeni arī Latvijas tiesu dārziņā.
Tiesa vairāk nekā desmit gadus nevar pabeigt kriminālprocesa iztiesāšanu, bet ASV vienā mirklī paralizē Lemberga darbošanos. Vai pret Lembergu noteiktās sankcijas tiesai varētu kaut kādā veidā palīdzēt?
J. Stukāns: To nav iespējams sasaistīt, jo tam nav nekāda pamata. Mūsu valstī pastāv personas nevainīguma prezumpcija – kamēr tiesa nav lēmusi, ka Aivars Lembergs ir vainīgs viņam inkriminētajos noziegumos, tikmēr viņu nevar atzīt par vainīgu.
Tāda veida paziņojums, kādu Latvija saņēmusi no ASV Ārvalstu aktīvu kontroles biroja un kurā norādīts, ka Lembergs ir tieši vai netieši iesaistīts korupcijā, tajā skaitā valsts līdzekļu izšķērdēšanā, privāto līdzekļu piesavināšanā personīgā labuma gūšanai, korupcijā, kas saistīta ar valdības iepirkumiem vai dabas resursiem, vai kukuļošanu, pēc Latvijas regulējuma nav iespējams, jo ierobežojumus var noteikt tikai tiesa.
Šis nosodošais konstatējums ir valsts apsūdzības uzturētāju – prokuroru – atbalstošs, jo ASV attiecīgā institūcija uzskata, ka ir pamats ierobežot Lemberga darbības.
A. Strupišs: Piekrītu, ka uz iztiesāšanas procesu Latvijā ASV institūcijas atzinums neatstās iespaidu. Tomēr ieilgusī tiesvedība Lemberga krimināllietā liek secināt, ka ar to kaut kas nav kārtībā.
J. Siliņš: Tas neatstās nekādu ietekmi uz tiesas procesu. Un tiesa var vērtēt, vai persona iekļauta pamatoti šādā sarakstā tikai tad, ja persona apstrīd šādu iekļaušanu.
Piekrītu, ka ilgais Lemberga tiesas process rada šaubas, vai ar šo procesu viss ir kārtībā. Bet, ja prokurora debašu runa tiesā ilgst gandrīz gadu, tas nozīmē, ka viņam ir ko runāt. Prognozēju, ka aizstāvības puse arī runās tikpat ilgi, jo aizstāvji vēlēsies atbildēt tam, ko sacījis prokurors.
Saeimā ir atvērts Kriminālprocesa likums, notiek diskusijas, lai tiesas procesi notiktu raitāk un ātrāk, lai ierobežotu šo garo runāšanu…
J. Stukāns: Patlaban Kriminālprocesa likums noteic, ka debašu ilgumu nevar ierobežot. Ja likumu lasa burtiski, var runāt, cik grib. Tāpēc esmu iesniedzis likuma grozījumus, un, ja parlaments tos atbalstīs, tad tiesai būs tiesības noteikt debašu ilgumu. Tiesa, piemēram, pateiks, ka prokuroram trijās tiesas sēdēs ir jāizklāsta savi argumenti. Tas pats attieksies arī uz advokātiem.
Tas, ka prokurors veselu gadu runā šajā procesā, nav pamatoti un samērīgi, jo tiek atkārtots, tikai koncentrētā veidā, tas pats, kas desmit gadus tika skatīts tiesā. Kam tas ir vajadzīgs? Esam aizgājuši tādā kā nesaprašanā, cik kurā brīdī kurš ko dara.
Tiesnesim spriedums jāpamato uz lietā esošajiem pierādījumiem, bet debašu runa ir prokurora un advokāta viedoklis un tas nekādā ziņā nav saistošs. Lietu skata uzrādītajā apsūdzības apjomā un tādēļ būtu jārunā tikai par tām niansēm, kas norāda uz to, ka lietā kaut kas nav kārtībā – ir kļūdas, nepilnības un pārkāpumi.
Ja šos grozījumus Saeima pieņems, tam būs pozitīvs efekts uz tiesu procesu ilgumu.
J. Siliņš: Jāsaprot, par ko tiek runāts tiesas debatēs – vai visu sāk no paša sākuma, kas jau ir izskatīts kā pierādījumi, vai arī tiek veikta juridiskā analīze un sniegts juridiskais pamatojums. Tiesas debates nedrīkstētu būt kā atkārtota pierādījumu atreferēšana, ko jau visi procesa dalībnieki ir noklausījušies.
A. Strupišs: Man tomēr ir cits viedoklis. Es neesmu pret to, ka garās debates būtu jāierobežo, bet, manuprāt, tam nebija vajadzīgi likuma grozījumi. Procesa saimnieks jeb tiesas procesa vadītājs taču ir tiesnesis, un viņam jau tagad, bez likuma grozījumiem, ir tiesības noteikt debašu ilgumu.
Nepatīk, sūdzies par tiesnesi, sniedz blakus sūdzību, sūdzies Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bet jebkurā gadījumā beigās tik un tā nonāktu pie tā, ka tiesnesim bija tiesības jau tagad noteikt debašu ilgumu. Visticamāk, ka Lemberga lietā tiesneši iet to drošāko ceļu, lai nekonfliktētu ar aizstāvības un apsūdzības pusi, un atļauj visiem runāt, cik vien ilgi vēlas.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns un valdība virza priekšlikumu par Ekonomisko lietu tiesu. Ministrs uzskata, ka šāda tiesa paātrināšot sarežģīto un specifisko lietu izskatīšanu. Vai jūs tam piekrītat?
J. Siliņš: Tieslietu padome un Tiesnešu biedrība ir pamatīgi iedziļinājušās šajā jautājumā. Mērķis ir pareizs – efektīva, ātra un kvalitatīva tiesu sistēma. Tomēr mēs saredzam no ministra atšķirīgu veidu, kā šo mērķi sasniegt. Bordāna kungs skrien mazliet laikam pa priekšu un mēģina izdarīt ātrāk to, ko, iespējams, varētu darīt, bet mazliet vēlāk, vispirms veicot sagatavošanos.
Šajā kontekstā mēs nedrīkstam aizmirst, kā ir notikusi tieslietu sistēmas attīstība. Bijušas ātras un kardinālas likumu maiņas, neizvērtējot likumu grozījumu ietekmi. Pirms tiesu reģionālās reformas bija tiesu strukturālā reforma, kad likvidēja Augstākās tiesas palātas, kas bija apelācijas tiesu instance, likvidēja arī apgabaltiesu kā pirmās instances tiesu. Tātad tika likvidēta speciālā kārtība, ka smagākās, sabiedrībai nozīmīgākās lietas iztiesā vispieredzējušākie tiesneši.
Ar Ekonomisko lietu tiesas izveidi mēs atgriezīsimies pie tā, kas jau reiz bijis?
Visticamāk, ka būs kaut kas līdzīgs. Tiesnešu biedrība uzskata, ka jaunās tiesas izveidei jānotiek soli pa solim, vispirms specializējot tiesnešus. Šo pirmo soli var spert, negaidot gadu vai divus.
A. Strupišs: Rodas sajūta, ka tieslietu ministrs šajā tiesā vēlas dabūt cilvēkus no malas, kas nav strādājuši tiesu sistēmā, kas, tā sakot, nav “sabojāti”, lai ko tas arī nozīmētu. Lasot un klausoties intervijas ar ministra kungu, rodas sajūta, ka viņam ir problēmas ar uzticēšanos tiesu varai. Viņš joprojām nav skaidri un gaiši atbildējis uz žurnālistu uzdoto jautājumu, vai ministrs uzticas vai neuzticas tiesu varai.
Ministrs gan ir solījis Tieslietu padomei, ka darbam jaunajā tiesā varēs pieteikties arī pašreizējie tiesneši. Tomēr tiesas izveide notiek pārāk sasteigti – šobrīd, tēlaini runājot, pie durvīm ir izlikta tikai izkārtne “Ekonomisko lietu tiesa”, bet neviens nezina, kas aiz tām sagaida. Neviens nezina atbildes uz elementāriem jautājumiem, piemēram, tieši kādas lietas šī tiesa skatīs.
Komercstrīdus, valsts amatpersonu korupcijas lietas…
Tas ir pārāk vispārīgi, formulējumam piekritības jautājumos ir jābūt ļoti precīzam. Otrs jautājums ir par tiesnešiem. Mūsu valstī civillietas un krimināllietas ir nošķirtas. Līdz šim nav skaidrs, vai Ekonomisko lietu tiesā vieni un tie paši tiesneši skatīs gan civillietas, gan krimināllietas, turklāt gan vienas, gan otras būs īpaši sarežģītas.
J. Stukāns: Varētu teikt tā: ieved mežā, uzceļ māju un nosauc par Ekonomisko lietu tiesu.
Tiesa atradīsies tur, kur patlaban ir izvietota Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa.
Mērķis ir pareizs, bet izpildījums absolūti nepareizs un nedos nekādu efektu. Desmit tiesneši saņems, piemēram, 50 lietas, un, ja viņi netiks galā, lietas nevarēs atdot mums, jo Ekonomisko lietu tiesa būs ārpus sistēmas. Līdz ar to tie sastrēgumi veidosies pēc pirmajiem trim darba mēnešiem.
Ministrs pilnīgi ignorē pēdējo piecu gadu reformu, kad pirmās instances tiesa tika sadalīta civillietu un krimināllietu tiesnešos. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa specializējas noteiktās civillietu kategorijās, Jelgavas tiesa specializējas tā sauktajās reiderisma lietās… Šī specializācija ir jāattīsta. Tiesneši ir mācījušies, tostarp arī ārvalstīs, un veiksmīgi strādā.
Tomēr, piemēram, bijušā “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētāja Uģa Magoņa, tā pati Lemberga lieta, Zolitūdes traģēdijas lieta tomēr nevar lepoties ar raitu izskatīšanu…
Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja no tiesnešiem izņēma visas citas lietas un izdeva rīkojumu, ka Lemberga lietas tiesneši tiesas zālē ies visas piecas darba dienas. Kur problēma Limbažos tiesnesim iet tiesas zālē piecas dienas nedēļā un pāris nedēļās izskatīt lietu? Kāpēc jāvelk divarpus gadi? Tā ir absolūti tiesas priekšsēdētāja bezatbildība. Kriminālprocesa likumā ir noteikts, ka valstiski nozīmīgas lietas ir prioritāri izskatāmas. Ja to nedara, tad tas izskatās pēc apzināti nodarīta kaitējuma tiesu sistēmai.
Bet vai tad nevienam nav tiesību pievērst šādai rīcībai uzmanību, lai to nepieļautu?
Tieslietu ministrs drīkst to darīt, bet tas nenotiek.
Kā jūs vērtējat tieslietu ministra ideju paplašināt ģenerālprokurora amata kandidātu loku līdz augstskolu mācībspēkiem, advokātiem u. c.?
Lai kļūtu par prokuroru, ir jānokārto eksāmens, jāapgūst praktiskā darba pieredze stažējoties, jāpierāda, ka tu spēj strādāt par prokuroru. Tam prokuroram, kurš šos pārbaudījumus ir izturējis, vajag vēl pāris gadus pastrādāt, lai viņš varētu pretendēt uz ģenerālprokurora krēslu. Neviens taču nav ģēnijs, kuru uzreiz var ielikt par ģenerālprokuroru. Atkal jāteic, ka Bordāna kungam idejas ir labas, bet izpildījums pilnīgi neatbilstošs.
Eiropas Savienības valstīs prokuratūrai ir atšķirīga piekritība vai pakļautība un vieta valsts sistēmā. Latvijā prokuratūra ir tiesu varas sistēmas sastāvdaļa. Ir valstis, kur prokuratūra ir izpildvaras sistēmā un pakļauta tieslietu ministram. Dažās valstīs ir pat tā, ka tieslietu ministrs ir vienlaikus ģenerālprokurors.
Ja, piemēram, advokāts gribēs kandidēt uz ģenerālprokurora amatu, nav problēmu – lai vispirms kļūst par prokuroru, pastrādā un tad piedalās konkursā.
J. Siliņš: Pirmdien Tieslietu padomes sēdē ministrs daudz detalizētāk argumentēs savu pozīciju. Nav taču problēma paplašināt kandidātu loku, ja vien šis process noris saturīgi. Tik un tā Tieslietu padomei būs jāpieņem izšķirošais lēmums par personu, kuru tā virzīs uz Saeimu apstiprināšanai par ģenerālprokuroru.
A. Strupišs: Jāņem vērā tas, ka pašreizējā kārtība ir izveidota situācijā, kad nebija Tieslietu padomes. Dodot tiesības Augstākās tiesas priekšsēdētājam izvirzīt ģenerālprokurora amata kandidātu, kā tas notiek patlaban, viņam liek uzņemties milzīgu atbildību. Tāpēc esmu par to, ka turpmāk to uzticētu Tieslietu padomei.
Šobrīd ir noteikts, ka kandidātu var ieteikt Augstākās tiesas plēnums, ģenerālprokurora padome, Tiesnešu biedrība un var pieteikties arī kandidāti paši. Tieslietu ministrs piedāvā atstāt vienu variantu – katrs piesakās pats. Es neredzu nekādus šķēršļus, lai atstātu pašreizējo ģenerālprokurora kandidāta pieteikšanas kārtību.
J. Siliņš: Tieslietu ministram patlaban politiskā vide ir ļoti labvēlīga, lai viņš saņemtu atbalstu Saeimā jebkuram savam priekšlikumam. Tiesu vara saka vienu, bet likumdevējs un izpildvara to ignorē. Teorētiski uzklausa, bet rīkojas, neņemot to vērā un neargumentējot, kāpēc tiesu varas viedoklis ir nepareizs. Vienīgais, ko tiesu vara patlaban vēlas, ir līdzvērtīgs dialogs.
Vai Zolitūdes traģēdijas lietā Tieslietu ministrijai bija iespēja pašai veicināt, lai iztiesāšanas process notiek ātrāk?
A. Strupišs: Veicināt konkrētu lietu iztiesāšanas ātrumu, optimizējot procesus, var galvenokārt ar procesuālo likuma grozījumiem, kas ir Tieslietu ministrijas pārziņa esošs lauciņš.
J. Stukāns: Tieslietu ministrija taču var izvērtēt, kur nepieciešamas papildu tiesnešu štata vietas. Tieslietu ministrs ir norādījis, ka esot desmit neaizpildītas tiesnešu štata vietas, kuras tagad grasās aizpildīt ar Ekonomisko lietu tiesas tiesnešiem. Bet kāpēc tās neiedeva Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai un Latgales priekšpilsētas tiesai, kur tiesnešiem ir milzīga darba slodze? Jāteic gan, ka Zolitūdes lietu nevarēja fiziski izskatīt ātrāk, jo tiesneši taču gandrīz katru dienu strādāja tiesas zālē. Viņiem visas citas lietas tika noņemtas.
Es gribētu redzēt, kā šo lietu izdotos izskatīt ātrāk, ja būtu izveidota Ekonomisko lietu tiesa.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce Nilu Ušakovu no Rīgas domes priekšsēdētāja amata atstādināja 2019. gada aprīlī, pēc tam Ušakovs to apstrīdēja tiesā. Taču tiesa notiks tikai nākamā gada februārī – gandrīz pēc desmit mēnešiem! Vai tad nav noteikts, ka šādas lietas ir jāiztiesā paātrinātā kārtībā?
J. Siliņš: Ja Ušakova kungs netiktu ievēlēts Eiropas Parlamentā, es pieļauju, ka administratīvā tiesa to izskatītu daudz ātrāk. Šobrīd šī persona ir ievēlēta citā amatā, un viņš šos amatus nevar savienot.
J. Stukāns: Te vajadzētu rīkoties līdzīgi, kā tas ir gadījumos, kad jāsaņem tiesas atļauja rīkot mītiņus. Tiesai tas ir jāizskata trijās dienās. Ar likumu vajadzētu noteikt, ka tiesa lietu par amatpersonas atstādināšanu izskata mēneša laikā.
Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka vispirms ministrs, nevis tiesa atstādina pašvaldības vadītāju? Vai nevajadzētu būt otrādi – vispirms tiesas spriedums un tad politiķa rīcība?
A. Strupišs: Šobrīd pamatā ir politika – galvenais ir vēlme atstādināt. Tie argumenti, ko nosauc ministrs, nav juridiski pārbaudīti un pierādīti.
J. Stukāns: Ministram vajadzētu nevis atstādināt pašvaldības vadītāju, bet ierosināt atstādināšanu, un tiesai būtu jālemj, atstādināt vai ne.
Jūs taču paši teicāt, ka noteicošās ir politiskās intereses.
Dīvaini, ka, piemēram, Saeima nolemj piešķirt finansējumu partijām no valsts budžeta jau no 2020. gada. To var darīt, bet pēc tam, kad būs ievēlēta nākamā Saeima. Šis ir pirmais gadījums, ka Saeima pieņem likumu, kas attiecas tieši uz pašreizējo sasaukumu. Tādā veidā parlaments sev rada privileģētu stāvokli.
A. Strupišs: Tiesu varai ir princips, ka tu nevari būt tiesnesis pats sev. Bet pašreizējie Saeimas deputāti, pieņemot lēmumus sev par labu, rīkojas tā, it kā viņi būtu tiesneši paši sev.
Ko jūs domājat par Valsts prezidenta Egila Levita un Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles iniciatīvu papildināt valsts konstitucionālos orgānus ar Valsts padomi, kas uzlabotu likumdošanas procesu?
J. Stukāns: Esmu pret vēl viena birokrātiska aparāta veidošanu. Man ir jautājums: ko dara Valsts kanceleja, kur ir Juridiskais departaments, kurš vērtē visus likumprojektus un sniedz atzinumus?
Saeimā ir Juridiskais birojs, kurš arī sniedz savu atzinumu par katru likumprojektu. Jāņem vērā arī tas, ka Saeimā pirms diviem gadiem izveidoja analītisko dienestu, kuram arī būtu jāanalizē politiskā likumdošanas virzība.
Ja visas šīs institūcijas likvidētu tādēļ, ka tās nespēj nodrošināt likumdošanas kvalitāti, tad, iespējams, var veidot Valsts padomi, kāda tā ir Francijā. Bet Latvija nav Francija, lai veidotu vēl ceturto institūciju, kurai dotu tiesības vērtēt likumus. Vispirms samaksāsim skolotājiem un ārstiem pienācīgas algas un tad domāsim par citiem izdevumiem. Jāņem vērā, ka arī Satversmes tiesa vērtē likumus.
A. Strupišs: Starp citu, Francijas Valsts padome vienlaikus ir arī augstākā administratīvā tiesa.
J. Stukāns: Pirms kāda laika izskanēja viedoklis, ka Satversmes tiesas kompetenci varētu papildināt. Tiesa pēc Saeimas lūguma varētu dot vērtējumu likuma atbilstībai Satversmei. Toreiz tiesa sacīja, ka būtu ar mieru to darīt, ja tiktu iedoti vēl pieci tiesneši. Šādu priekšlikumu varētu atbalstīt.
A. Strupišs: Latvija tomēr ir neliela valsts ar ierobežotiem resursiem, tajā skaitā arī cilvēkresursiem. Šobrīd jau ir problēmas nodrošināt pietiekamus intelektuālos resursus pastāvošajās valsts struktūrās. Ja vēl būs jauna struktūra, nu kur tos ģēnijus dabūs?
J. Siliņš: Valsts prezidents rīkojas pareizi, virzīdams šo ideju, jo tad izdotos īstenot to, ka likumprojekti tiktu pamatīgi izvērtēti, nevis iesniegti Saeimā, pavirši sagatavoti. Paskatīsimies, kā šī diskusija attīstīties, kam par labu būs tajā izteiktie argumenti.
Vai Tieslietu ministrijai nevajadzētu parūpēties, lai Meža kapos tiktu ierādīta vieta tiesnešu “kapu kalniņa” izveidei pēc analoģijas par kapu vietas sagādi nelaiķim maksātnespējas administratoram Mārtiņam Bunkum? Ministrija norādīja, ka Bunkum ir nopelni sabiedrības labā, bet vai tad tiesnešiem nav?
A. Strupišs: Tiesnešiem nevajag neko, kas viņiem nepienākas.
J. Siliņš: Ja tā institūcija, kas šo kapa vietu ir piešķīrusi (Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvalde. – Red.), ir ņēmusi vērā Tieslietu ministrijas vēstuli, tad man ir jautājums par šo cilvēku spēju izvērtēt, kādi norādījumi viņiem ir vai nav jāņem vērā.
J. Stukāns: Esmu no Latgales un, kad pienāks tas brīdis, lai dotos citā saulē, varbūt man arī pirms tam vajadzētu palūgt ministrijai, lai līdzīgu vēstuli uzraksta maniem radiniekiem. Nebūs mani jāved uz Latgali (smaida).
