Romāns Meļņiks: Demokrātija arī Latvijā ir apdraudēta? Varnešu arogance tik liela, kā nekad iepriekš 78
Romāns Meļņiks


Ministru prezidente Evika Siliņa (no labās) un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga piedalās LIZDA rīkotajā izglītības nozares darbinieku piketā pie Ministru kabineta, kurā arodbiedrība pauž iebildumus pret Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājumu pedagogu darba slodžu balansēšanai, 21.05.2024.
Ministru prezidente Evika Siliņa (no labās) un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga piedalās LIZDA rīkotajā izglītības nozares darbinieku piketā pie Ministru kabineta, kurā arodbiedrība pauž iebildumus pret Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājumu pedagogu darba slodžu balansēšanai, 21.05.2024.
Foto: Lita Millere/LETA

Gatis Šļūka šajās dienās bija uzzīmējis ļoti trāpīgu karikatūru – pikta par sabiedrības iebildumiem pret priekšvēlēšanu debašu rīkošanu krievu valodā Latvijas televīzijas vadība pauž, ka “debates par debatēm nav pieļaujamas”. Ar līdzīgu attieksmi nedēļas sākumā izpaudās Ministru prezidente Evika Siliņa, vēršoties pret skolotāju piketa dalībniekiem.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
Bārmeņi atklāj, kurus dzērienus nekad nevajadzētu pasūtīt “pīķa stundās”
Lasīt citas ziņas

Iepriekš viņa tikpat aroganti izpaudās sarunā ar vēlāk no darba faktiski atlaistu (vien sakritība?) žurnālistu. Rodas iespaids, ka dažādos amatos esošie cilvēciņi aizvien vairāk sevi apzinās kā krietni pārākus, gudrākus par sabiedrību kopumā, iedomājas, ka ir nemaldīgi un nekritizējami. Un uztver par personisku ienaidnieku ikvienu, kurš atļaujas būt atšķirīgās domās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Interesanti, kas ir viņu elki, ko viņi uztver sev par paraugu? Savulaik likumīgi ievēlēto, bet vēlāk savā valstī varu sagrābušo Aleksandru Lukašenko? Varbūt Viktoru Orbānu? Robertu Fico? Protams, ir bezjēdzīgi vaicāt, jo pat ja kāds no šiem būtu, neviens taču šādos “nāves grēkos” neatzītos. Vismaz ne tagad. Bet rīkojas gan, kā šo pieminēto varnešu apzinīgākie sekotāji. Mazie varnesīši.

Uzsprāgst, tā teikt, pat pie vismazākās kritikas. Draud ar tiesu darbiem vai vēl kādām atriebībām. Melo, kā tas bija televīzijas gadījumā par Somijā it kā rīkotām kandidātu debatēm krievu valodā, lai gan tur ir bijušas vien ekspertu sarunas. Blefo par it kā paveiktiem milzu darbiem kā premjere Siliņa uzrunā pedagogiem – minimālā atalgojuma likme taču tika palielināta, ko jūs vēl gribat? Droši vien, ka pati sabijās pēc šiem vārdiem, iedomājoties, ka no pūļa var atskanēt kāda pazīstama skolotāja balstiņa “daudz jau mēs neprasām, vien tikpat strauju algu kāpumu kā jums tur augstajos kabinetos, skolniecīt!”, tāpēc uzkliegusi uz skolotājiem, premjerīte ātri vien laidās prom – atpakaļ labi apsargāto kabinetu drošībā.

Šajās dienās redzēju īsu arhīva video, kur Krievijas Putins laikam pēdējo reizi bija iznācis aprunāties ar reālu tautu nevis rūpīgi atlasītiem aktieriem, kā tas ir vismaz pēdējā desmitgadē. Publika teju vai dūres vicinādama uz viņu kliedza, pārmeta neizdarīto un arī sastrādāto. Redzot Siliņas izgāšanos piketējošo pedagogu priekšā, rodas aizdomas, ka tā bija pēdējā reize, kad viņa iznāk uz sarunu ar kādiem protestētājiem. Pati sev attaisnojumu gan jau vienmēr atradīs – teiks, ka tā nav tautas griba, kas skan aiz logiem, bet gan politisko pretinieku inspirēta kaitniecība, vai ko tamlīdzīgu. Galu galā attieksmes formula tika skaidri un skaļi pausta: “Ja jūs neuzticaties mums, mēs nevaram uzticēties arī jums!” Jebkuri protestētāji ir personiskie ienaidnieki.

Atceraties, ko viņas priekšgājēs Krišjānis Kariņš teica par privātajiem avioreisiem? Tādi viņaprāt ne tikai pienākoties, bet vēl vairāk – valdības vajadzībām īpašu lidmašīnu vajagot uzturēt. Un vēl rezidenci, kur intīmā atmosfērā runāties ar ārvalstu kolēģiem. Izšķērdības skandāls neizmācīja…

Reklāma
Reklāma

Tā laikam tāda sociāla slimība, ka visi, kas amatos noturas pārāk ilgi, vienā brīdī sāk sajusties kā neaizstājami, pazaudē saikni ar realitāti, iestieg savā paštaisnuma apziņā. Nākamais etaps – sākt baidīties no visiem, kas viņus šajās ērtajās pozīcijās var apdraudēt, sākt ar varas resursiem vērsties pret tiem, kas atļaujas paust atšķirīgu vai pat kritisku viedokli.

Labi, kāds teiks, ka Siliņa premjeres amatā ir pavisam īsu laiku. Tas tiesa, bet viņas pārstāvētā partija gan teju visu laiku ir bijusi un tas atstāj iespaidu arī uz visiem varas burbulī ilgstoši esošajiem.

Šeit piesauktie piemēri nav vienīgās pazīmes tam, ka parādījušās plaisas mūsu demokrātijas pamatos. Pagaidām vēl nelielas, bet ir. Kas tālāk? Glābiņš šajā situācijā ir tas, ka mūsu sabiedrība ļoti augstu vērtē savu brīvību, tostarp vārda brīvību, nebaidās tieši pateikt, ko domā, pat visaugstākajos amatos esošajiem. Sabiedrība ir arī interneta saziņā ļoti aktīva un brīva savā viedokļu dažādībā. Domājams, ka sabiedrības spiediena ietekmē jebkuri tālākie centieni kādam uzkundzēties tiks jo sparīgāk izsvilpti.

Gluži vēl nepiekritīšu tiem, kas pareģo Siliņas valdības drīzu galu vai, piemēram, radikālas pārmaiņas LTV vadībā, taču skaidrs, šo skandālu “galvenajiem varoņiem” būs jo īpaši jācenšas atgūt cieņu savu līdzgaitnieku vidū un arī plašākā sabiedrībā. Siliņas gadījumā uz kārts likta arī viņas pārstāvētās partijas nākotne. Kariņš jau krietni pabojāja savas partijas izredzes tuvākajās vēlēšanās, Siliņa nu viņa iesākto turpina. Tauta to attiecīgi novērtēs, bet partijas biedri, domājams, vēl ilgi nepiedos. Un šiem vienmēr atkārtos: demokrātijā ne jūs esat kungi, bet tauta ir kungs.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.