Romāns Meļņiks: Lai politikā ir respektēti līderi nevis tādi, kas tenterē nopakaļus aiz citu mugurām 24
Romāns Meļņiks


Saeimas svinīgā sēde Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadienā, 18.11.2023.
Saeimas svinīgā sēde Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadienā, 18.11.2023.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Ko mēs sagaidām no Latvijas politiķiem? No pašvaldībās, Saeimā vai Eiropas parlamentā ievēlētajiem vai valdības amatos apstiprinātajiem. Droši vien, lai ir prasmīgi, atbildīgi, mērķtiecīgi, tālredzīgi, godīgi, tādi, kas primāri rūpējas par valsti, sabiedrību, ne vien par savu labklājību, vai ne? Un laikam arī, lai viņu darbs nestu izaugsmi Latvijai. Tāpat visa veida drošību.
Vai sanāk tieši tādus ievēlēt? Daļēji jā, daļēji nē. Ir tādi, kas pat Eiropas savienības līmenī izpelnījušies būt ļoti augstos amatos (Dombrovskis, Zīle) un ir tādi, kuri pēc ievēlēšanas, šķiet, iedomājas spēlēt paslēpes ar vēlētājiem, vai vēl trakāk – visus spēkus velta darbībai kādas citas valsts, ne Latvijas interesēs, kam spilgts piemērs ir Ždanoka un viņas domubiedri.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kura no sejām jums šķiet vispievilcīgākā? Atbildē slēpjas jūsu partnera ideāls
Vēstures atkārtošanās ir neizbēgama! Peskovs atklāj, uz kuru Eiropas galvaspilsētu Krievija mērķēs savas raķetes 3
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
Lasīt citas ziņas

Var jau teikt, ka ne visiem jābūt līderiem, kādam ir jābūt darītājam, taču to īsti nevar attiecināt uz politiku. Jo neviens atsevišķs deputāts, lai cik ģeniāls jaunu likumu vai noteikumu rakstītājs būtu, neko nevar panākt – viņam jāspēj pārliecināt citus, nodrošināt atbalstu savu iniciatīvu pieņemšanai. Turklāt mūsdienās izšķiroša nozīme ir arī spējai uzturēt saikni ar sabiedrību (kaut vai aktīvas saziņas caur internetu veidā), ietekmējot sabiedrisko domu par konkrētiem aktuāliem jautājumiem un attiecīgi arī caur to nodrošinot politisku atbalstu savām iniciatīvām. Un tas skar ne tikai vietējo, bet arī ārpolitiku.

Konkrēts piemērs – epopeja ap tā dēvētajiem “asiņainajiem graudiem”. Jau vairāk nekā pusgads kopš Latvijas sabiedrībā vērojams sašutums par politiski pieļauto klajo divkosību -, tā teikt, ar vienu roku maksimāli cenšamies palīdzēt Ukrainai tās cīņā pret agresorvalsti Krieviju, bet ar otru roku aizvien aktīvāk tirgojamies ar to pašu Krieviju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Divi spilgti fakti. Latvijas sniegtais atbalsts Ukrainai kopš Krievijas agresijas sākuma ir sasniedzis 595 miljonus eiro, kas mērojams 0,85% apjomā no mūsu valsts iekšzemes kopprodukta, – pērnā gada nogalē vēstīja Latvijas ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Un tam kontrastā – kā atzinusi Zemkopības ministrija, Eiropas Savienības (ES) valstis pagājušajā gadā no Krievijas importēja lauksaimniecības un pārtikas produkciju kopumā 2,7 miljardu eiro apmērā, tostarp Latvija importēja 13%, ieņemot pirmo vietu starp ES dalībvalstīm.

Protams, te noteikti jāpiemin, ka ir jau pieņemts lēmums par to, ka Latvija graudus no Krievijas vairs neimportēs, taču jāņem vērā, ka tranzītā caur Latviju tos tāpat varēs pārvietot. Un ne tikai graudus. Pērn kopumā Latvija importēja preces no Krievijas vairāk nekā 606,6 miljonu eiro vērtībā, kas ir krietni mazāk nekā aizpērnu, taču vairāk nekā, piemēram, 2005. gadā, kad mūsu ekonomikas atkarība no Krievijas tirgus bija lielāka.

Tajā pašā laikā eksports no Latvijas uz Krieviju saglabājies tuvu iepriekšējo gadu līmenim un 2023. gadā bija 1123,6 miljoni eiro.

Protams, šis nav stāsts par sankciju pārkāpšanu – uzņēmēji, kas saglabājuši vai pat palielinājuši tirdzniecības attiecības ar Krieviju, vadās pēc principa: kas nav aizliegts, tas nav atļauts.

Cita lieta, ka tieši no politiķiem sagaidām norišu vērtēšanu to kopsakarībās. Un ne tikai Krievijas uzsāktā kara pret Ukrainu kontekstā. Tikpat labi varam runāt par ES ļoti regulētā lauksaimniecības tirgus kropļošanu, vietējo zemnieku konkurētspējas graušanu, ievedot pārtikas produktus, tostarp graudus, no valsts, kur ražošanas izmaksas ir zemākas un kur, piedodiet, nospļaujas pa tādiem jautājumiem kā saudzīga attieksme pret vidi.

Jā, jā, esam dzirdējuši mūsu amatpersonu atrunas par to, ka vieni paši pārtikas produktu tranzītu no Krievijas uz citām ES valstīm apturēt nevaram, tam jābūt kopīgam lēmumam, citādi kravu plūsmas aizies caur citām pierobežas valstīm utt. Bet! Vai mūsu amatpersonas ir rosinājušas kaimiņvalstu kolēģiem vienoties par kopīgu nostāju, veidojušas bloku kopīgas iniciatīvas virzīšanai? Kaut kā nav par to dzirdēts. Polijas premjerministrs Donalds Tusks gan publiski paudis apņēmību lūgt Eiropas Savienību noteikt sankcijas Krievijas un Baltkrievijas lauksaimniecības produktiem un ļoti ticams, jau tuvākajā laikā pulcēs ap sevis sabiedrotos šīs iniciatīvas atbalstam.

Reklāma
Reklāma

Tātad gribētos, lai arī Latvijā vairāk ir tādu politiķu, kas iet visiem pa priekšu, ir respektēti līderi nevis tenterē nopakaļus aiz citu mugurām. Diemžēl vēlēšanu sistēma līderu izaugsmi ne tikai neveicina, bet pat grauj – mēs balsojam par partiju veidotiem kandidātu sarakstiem nevis individuāli par personībām. Pat pašvaldību vadītājus izvēlas domēs ievēlētie no sava vidus nevis vēlētāji tiešās vēlēšanās. Sekas tam – mūsējie politiķi vairumā gadījumu prot gudri komentēt situāciju, bet kad jārīkojas, meklē atrunas, ieganstus nedarīšanai. Vai varbūt viņiem tāda taktika ir pat izdevīga, vārdos izrādot sevi kā “pareizos”, kamēr praksē saglabājot iespēju ieraust nodokļus no pašu nosodītiem pakalpojumiem, lai būtu lielākas iespējas ar budžeta pārdali pirkt vēlētāju balsis?

Eiropas parlamenta vēlēšanas gan ir atšķirīgas. Te sarakstus tomēr lielākā mērā vērtējam pēc priekšplānā liktām personībām. Atliek cerēt, ka šoreiz no Latvijas ievēlēts vairāk būs tādu, kuru darbība būs pamanāma visu viņu pilnvaru laiku nevis tikai pirms šīm vai nākamajām vēlēšanām. Un Latviju pārstāvošo eiroparlamentāriešu aktīvāka rosība varbūt būs kā iedrošinātājs arī mūsu vietējiem politiķiem darboties daudz efektīvāk.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.