Romāns Meļņiks: Par koksnes cenu korekcijām atbildību nes viss Ministru kabinets
0
Jezga ap koksnes cenu korekcijām kokrūpniekiem gan apbēdina, gan pārsteidz, gan smīdina.
Atcerēsimies par ko stāsts. 2021.–2022. gadā kokrūpnieki noslēdza trīs gadu līgumus ar uzņēmumu Latvijas valsts meži (LVM) par tajā brīdī augstajām cenām. 2023. gadā koksnes tirgus cenas strauji kritās, un uzņēmumiem šie līgumi kļuva finansiāli smagi. Radās risks, ka uzņēmumi nevarēs izpildīt līgumsaistības, un tas nozīmē kādam varbūt arī maksātnespējas draudu un koksnes eksporta traucējumus, kā arī zaudējumus LVM un valsts budžetam. Lai to nepieļautu, valdība politiski lēma atļaut LVM koriģēt līgumu cenas vai elastīgi mainīt piegādes nosacījumus atbilstīgi tā brīža tirgus situācijai.
Ja konkrēti, tad Ministru kabineta 19.12.2023. sēdes slēgtajā daļā tikai pieņemts lēmums: “Zemkopības ministrijai kā valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” akciju turētājai nodrošināt, ka ar 2024. gada 1. janvāri akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” skujkoku zāģbaļķu piegāžu ilgāka termiņa līgumos piemēro vidējās svērtās zāģbaļķu cenas, kas attiecīgam periodam noteiktas akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” īstermiņa pārdošanas procedūrā.”
Kas tagad? Kāds ciparu dzenātājs ekseļa tabulā sarēķinājis, ka “Zāģētavām labvēlīgais valdības lēmums LVM izmaksāja vairāk nekā 30 miljonus eiro”?
Vienkārši pēc principa: kā būtu, ja būtu. Bet, ja tāda pieeja, tad būtu tikai korekti pie reizes sarēķināt, kādi zaudējumi LVM un valstij kopumā, ja sāktos neizpildāmo līgumu laušana (samaksājot arī līgumsodus, ja tādi paredzēti) un maksātnespējas? Un, ja reiz skaita miljonus, tad, iespējams, ka šajā kontekstā jāvērtē arī to, kā nākamajā periodā pēc valdības 2023. gada decembrī pieņemtā lēmuma par koksnes tirgus stabilizāciju LVM valsts budžetā dividendēs iemaksāja divas reizes vairāk par iepriekš plānoto – nevis 58,5 miljonus eiro, bet 111 miljonus eiro?
Protams, var strīdēties, cik riski bija pamatoti, piesaukt konkrētu uzņēmumu peļņu, priekšnieku auto iegādes un citus tēriņus, bet to tad lai vērtē ģenerālprokurors nevis linča tiesa. Manu uzmanību šajā gadījumā pievērsa valdības partiju politiķu izpausmes ap šo tēmu.
Sāksim ar premjeri. Domapmaiņas vietnē “X” viņa 25. martā bija ierakstījusi: “Ņemot vērā Ģenerālprokuratūras paziņojumu par kriminālprocesa uzsākšanu kokrūpnieku lietā, uzskatu, ka valdības lēmums uzticēt izmeklēšanu tiesībsargājošām iestādēm un vērsties Valsts kontrolē bija pareizs. Mana tālākā rīcība sekos pēc plašākas informācijas saņemšanas no Ģenerālprokuratūras un Valsts kontroles. Vienlaikus esmu uzdevusi zemkopības ministram izvērtēt, vai nav atceļami iepriekš pieņemtie valdības lēmumi kokrūpnieku lietā.”
Atceļami? Lēmumi, kuru “derīguma termiņš” sen beidzies? Premjere tiešām nezina, ka runa ir par uz trim gadiem slēgtiem līgumiem pēc 2021.–2022. gada izsolēm? Daļai līgumu termiņš beidzās 2024. gada beigās, bet daļai – 2025. gadā. Šobrīd ir 2026. gads. Vilciens, kam savulaik “piemetāt ogles”, sen aizbraucis.
Ko nu? Ja pierādīsies, ka vējā izsēta nauda, tad varēs vien meklēt vainīgo – naudu atgūt vairs nevar. Jo ir tāda lieta, kā tiesiskā paļāvība. Līdz ar to mētāties ar frāzēm par valdības lēmuma atcelšanu ir vismaz juridiski nekorekti.
Kādi varianti? Nu… negribēs taču paši caur tiesu iet pierādīt, ka, ātri izlemjot šo jautājumu valdības sēdes slepenajā daļā, visi ministri kādu iemeslu dēļ bijuši lemtnespējīgi, vai ne?
Bet vainojamā meklēšana? Tā gan, kā izskatās, ies aizvien lielākā plašumā. Ko par šo dzirdam? Piemēram, ka citi ministri paļāvušies uz nozares ministra vēstīto. Attiecīgi – nav iedziļinājušies. Tiešām? Arī finanšu ministrs ne? Neticas. Kas paliek? Progresīvo ministri? Tie, šķiet, nonākuši visai dīvainā situācijā, kad pašu partija izsaka neuzticību, vienlaikus neprasot demisiju.
Atgādināšu. Pērn 21. novembrī Progresīvie lūdza Ģenerālprokuratūru izvērtēt iespējamu prettiesisku darbību, bet 26. novembrī vērsās pie Ministru prezidentes Evikas Siliņas (JV) un finanšu ministra Arvila Ašeradena (JV), aicinot ierosināt disciplinārlietu. Savukārt 18. decembrī partijas Progresīvie Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs nosūtīja vēstuli Ģenerālprokuratūrai ar lūgumu izvērtēt jaunatklājušos apstākļus tā dēvētajā kokrūpnieku lietā.
Kāpēc nesāka ar sevi? Kāpēc vispirms nesauca savējos ministrus “uz tepiķa”, neprasīja atbildību par bezatbildīgu lemšanu? Jo pieņēma, ka tie nesaprot, ko dara?
Un tagad tiem pēkšņi nākusi apskaidrība? Vai varbūt vienkārši vēlēšanas tuvojas, saprot, ka no valdības vairs izmest nevar un attiecīgi raujas pēc iespējas norobežoties no toreiz lemtā? Tad vietā jautāt – no kā norobežoties? No sevis?… Tad atzīsiet, ka bijāt (mēdzat būt?) bezatbildīgi?
Tā tagad vispārēja prakse ministriem neiedziļināties jautājumos, vien paļauties uz nozares sagatavoto? Tā arī vajag atzīt. Tad varbūt Ministru kabineta sēdes vispār nav vajadzīgas, lai tad katra ministrija lemj par savā pārziņā esošajiem jautājumiem un arī atbild par tiem? Proti, ja ir tā, ka lemj kopā, bet atbild iesniedzējs, tad varbūt to formālo pusi var izlaist un ļaut lai lemj katrs ministrs pats par saviem jautājumiem? Jo kāda gan jēga no tādiem bezatbildīgiem balsotājiem?
Kā tad tagad sanāk – kad jālemj, tad bez mums nevar, bet kad jāatbild par lemto, tad mēs distancējamies, cik vien iespējams? Psihiatri šādai attieksmei noteikti atrastu diagnozi, vai ne?
Kāda morāle no šī stāsta? Vērtējiet paši.
