Romāns Meļņiks: Vai labie pārtop par sliktajiem, nokļūstot pie varas?
0
Gribas būt naivam. Gribas ticēt, ka vairums Latvijas politiķu ir godīgi, atbildīgi, tālredzīgi, profesionāli. Īpaši tie, kas pie varas, jo tieši no viņiem, no viņu pieņemtiem vai nepieņemtiem lēmumiem ir atkarīga valsts kopējā izaugsme un katra cilvēka mūsu valstī labklājība. Mēs taču ievēlam labus, vai ne? Gribas ticēt, ka tā. Vai tā var būt, ka tie labie pārtop par sliktajiem, nokļūstot pie varas?
Gribas būt naivam. Ļoti gribas ticēt, ka valsts dzīvošana uz parāda un aizņemšanās katru gadu, lai segtu budžeta deficītu, ir pārejoša lieta un kaut kad daudzmaz tuvā nākotnē mēs spēsim atteikties no dzīvošanas pāri saviem līdzekļiem. Vēl vairāk – ļoti gribas ticēt, ka spēsim pelnīt un atdot parādu, lai to neatstātu mantojumā nākamajām paaudzēm. Un gribas ticēt, ka tie politiķi, kas tagad aktīvi iestājas par vēl lielāku aizņemšanos (jo citiem, lūk, esot vēl lielāki parādi) tiks īpaši kritiski novērtēti jau tuvākajās vēlēšanās un ļoti pelnīti nonāks vēstures mēslainē.
Un vispār gribas ticēt, ka vēlēšanās rudenī deputātu amatos tiks ievēlēti nevis tie paši vēži citās kulītēs, bet gan labākie no labākajiem. Un tas neizslēdz iespēju palikt politikā arī kādiem šobrīd tajā esošajiem. Protams, tikai labākajiem no labākajiem.
Vēl gribas ticēt, ka kāds reāli atbildēs par aplami sastrādāto un nepaveikto, par izšķērdēto laiku un valsts naudu, bezmērķīgi un neracionāli “apgūtajiem” valsts budžeta un Eiropas fondu līdzekļiem. Tostarp par acīmredzami izšķērdīgo Rail Baltica būvniecību, Bērnu aizsardzības centra ārpakalpojumu iepirkumiem, Stradiņa slimnīcas jauno ēku neprasmīgo būvniecības vadīšanu utt.
Gribas būt naivam un neticēt tiem, kas nu saka, ka Epstīna skandāls Latvijā esot vien miglas pūšana, lai novērstu uzmanību no visām tām nebūšanām, kas te pieminētas vai nepieminētas. Gribas ticēt, ka visam, kas notiek, ir vien objektīvs pamats, lai gan…
Un gribas arī ticēt, ka ne tikai sabiedrība ziedo spēkus un līdzekļus, lai atbalstītu Ukrainu tās karā pret uzbrūkošo Krieviju. Gribas ticēt, ka arī valsts pārstāvji šajā ziņā dara visu vislabāko, ko vien spēj.
Un, ka droni, ko mēs kā dronu koalīcijas iniciatori sūtām uz Ukrainu, tiešām ir labākie no labākajiem un ka pārspīlēti ir vēstījumi, kas laiku pa laikam nāk no Ukrainas, ka Rietumvalstu sūtītie ir pārāk dārgi un tehniski jau novecojuši kamēr pašu ukraiņu uzņēmumi par to pašu naudu spēj ražot daudz lielākā skaitā daudz modernākus.
Un tūlīt saistībā ar šo pašu – mēs taču esam gatavi tam, ka kādi naidnieka droni var “netīšām” lidot arī uz mūsu pusi? Mūsu valsts aizsardzības un iekšlietu dienesti tam ir gatavi un spēs novērst apdraudējumu civiliedzīvotājiem, vai ne? Un arī mūsu robeža tiek stiprināta ne sliktāk kā Ukrainai pie Baltkrievijas? Gribas ticēt, ka tā…
Un nevar taču būt, ka tās augstās algas un dāsnās prēmijas, piemaksas, bonusi, ko saņemot virknē valsts pārvaldes iestāžu strādājošo, būtu bez pamata, vai ne? Viņi noteikti strādā dienu un nakti, sen pārliecinošos skaitļos sarēķināta gan viņu efektivitāte, gan produktivitāte, gan kopējais devums valsts izaugsmei? Gribas ticēt, ka tā ir.
Tāpat gribas būt naivam un ticēt, ka par visu šobrīd svētākais Eiropas Zaļais kurss kaut kad beidzot veicinās arī Latvijas izaugsmi. Ne tikai to valstu labklājību, kas ražo, piemēram, akumulatorus un saules paneļus. Un ka būs vienmērīga izaugsme, kas, piemēram, auto nozarē nozīmētu valsts atbalstu drīzāk komercautoparka elektrifikācijai nevis lielu atbalstu dārgiem auto, kurus lieto vien sava turīguma pašreklāmai.
Tā varētu turpināt vēl un vēl, bet man saka: “Beidz! Vērtību un morāles principu laiks beidzies! Tagad atkal modē tas, ko Bismarks reiz nodēvēja par reālpolitiku – galvenais ir rezultāts, nevis ideāls, lēmumi tiek pieņemti pēc tā, kas konkrētajā brīdī strādā. Ideoloģijas ir senīla izkārtne, ar pretiniekiem var vienoties, ja vien tas ir izdevīgi. Ja nāk nauda, to jāapgūst nevis ilgi jāspriedelē…”
Jā, tas viss redzams, tas viss zināms. Bet tik un tā. Gribas būt naivam. Gribas ticēt ideāliem. Negribas ļauties pārtapt par cinisku reālpolitiķi, jo nu “visi dara tā”…
