“Senatnes dators” – grieķu zinātnes un tehnikas fenomens 0
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Par “senatnes datoru” dēvētais Antikitēras mehānisms bija Senās Grieķijas matemātikas, astronomijas, metalurģijas un inženierijas sasniegumu kulminācijas izpausme. Tas sevī iekļāva Aristoteļa filozofiju un zinātni, Ktesibija zobainos ratus, Arhimēda matemātiku un mehāniku, kā arī Hiparha astronomiskās idejas. Šī tehnoloģiskā infrastruktūra bija sengrieķu zinātnes un tehnikas zelta perioda jeb tā dēvētā Aleksandrijas laikmeta produkts, ar kuru vēsturē saprot laiku no IV gadsimta pirms mūsu ēras līdz 2. gadsimtam.
Grieķu zinātne un tehnika dievu izvēlētajā salā
Precīzi gan tas vēl nav noskaidrots, taču ar pulksteņmehānismu aprīkotā Antikitēras ierīce varētu būt izgatavota Rodā, Korintā vai arī Sicīlijas Sirakūzās. Pētnieku domas šajā jautājumā dalās, vidēji gan noturoties pārliecībā par to, ka runa varētu būt par Rodu vai Sirakūzām, kas esot uzskatāmas par visos aspektos vispiemērotākajām vietām, lai tur rastos Antikitēras mehānismam līdzīgas ierīces.
Lai gan pilnībā esot iespējams, ka ierīce teju vai vienlaikus uzradās abās minētajās vietās. Pirmkārt, tieši Roda, kā apgalvo mūsdienu vēstures pētnieki, faktiski esot visas grieķu civilizācijas, izglītības un mākslas šūpulis. Otrkārt, divu Rodas astronomu Hiparha un Heminosa pirkstu nospiedumi esot konstatēti uz atrastā Antikitēras mehānisma, kas pats par sevi varot būt oriģinālais modelis vai arī kāda cita standarta astronomiskā modeļa kopija ar 3. gadsimta datējumu. Un, ja tas tā ir, tad Hiparhs un Heminoss arī atspoguļo agrīnos sengrieķu zinātnes sasniegumus.
Bet grieķu kultūra patiešām dzimusi Rodas salā. Strabons vēstījis, ka vēl pirms tā, kad Roda iemantoja savu tagad zināmo nosaukumu, tā bijusi pazīstama kā Ofiusa (čūsku sala) un Stadija (spēcīgā). Vēlāk tā kļuvusi par Telhīnu jeb to kolonizējušo telhīnu valstību. Un šie telhīni, kā uzskatīja Strabons, bijuši ārkārtīgi pretrunīgi ļaudis. Atsevišķi autori telhīnus aprakstījuši kā “ļaundabīgus” un “būrējus”, kuri mēdz no svētās upes Stiksas ņemtā ūdenī iemaisīt sēru, lai tādējādi nodarītu ļaunu augiem un dzīvniekiem vai faktiski pat iznīcināt tos. Bet bija arī cits skatījums saistībā ar telhīniem, un tas par viņiem vēstī kā par lieliskiem amatniekiem, kurus turklāt nemitīgi centās apkarot konkurenti.
Lai kā arī būtu, bet vēstīts, ka telhīni Rodā ieradušies no Krētas, un viņi bijuši pirmie meistari, kuri lieliski pratuši apstrādāt dzelzi un misiņu. Turklāt telhīni pat esot bijuši tik seni, ka atbilstoši viņu tradicionālajai mitoloģijai viņi esot bijuši tie, kuri izgatavojuši bizi pašam Zeva tēvam Kronam. Bet laika gaitā telhīni sajaukušies ar jauno Rodas iekarotāju grupu, kas vairāk pazīstami kā heliādieši jeb Saules dieva Hēlija bērni. Un tieši heliādiešu laikā Rodā no sava tēva Zeva galvas piedzimusi dieviete Atēna.
Vēl viens autoritatīvs sengrieķu autors Pindars vēstījis, ka Hēlijs mudinājis savus bērnus uzbūvēt Atēnai “zaigojošu altāri un sadedzināt tur upuri, lai tādējādi iepriecinātu sirdis Zevam un Atēnai, kura tur rokā šķēpu”. Un vēl Hēlijs piebildis: “Pareģojumā dzimušas rūpes padara panākumus un prieku sasniedzamus arī cilvēkiem. Zevs savāca gaišu mākoni un nolēja pāri viņiem dziļu zeltainu lietu. Atēna, spulgacainā dieviete, piešķīra viņiem visus arodus, lai viņi pārsteigtu cilvēci savu roku meistarībā. Šķita, tās patiešām elpo un kustas…”
Un, visbeidzot, Hērakla dēls Tlepolemoss atveda savus sekotājus uz Hēlija salu Rodu. Homērs vēstījis, ka Zevs viņus esot svētījis ar zeltu un bagātībām. Un tādējādi Rodai piemitusi mitoloģiskā un vēsturiskā tehnoloģisko sasniegumu tradīcija. Savukārt Aleksandrijas laikmetā Hēlija sala bija zinātnes un jo sevišķi astronomisko pētījumu centrs, un tieši Rodā allaž sapulcējās, izglītojās, dzīvoja un uzplauka vēlāk slaveni un ievērojami zinātnieki un filozofi. Un faktiski tieši viņi bija viens no galvenajiem iemesliem tam, ka Roda kļuva par agrīno vissvarīgāko Senās Grieķijas kultūras centru. III gadsimta pirms mūsu ēras sākumā Roda demonstrēja savus tehnoloģiskos sasniegumus un vareno jaudu, izgatavojot un uzstādot kolosālu Saules dieva Hēlija bronzas statuju. Par to pēc aptuveni trim simtgadēm rakstošais Plīnijs Vecākais izteicies kā par vienu no visdiženākajiem seno grieķu sasniegumiem.
Vēl bez tā var piebilst, ka Rodā veikti arī pirmie vēsturē zināmie meteoroloģiskie novērojumi, kas bija nepieciešami grieķu kalendāriem jeb Parapegmātam. Arī šī tehnoloģiskā tradīcija jau vairs neaprobežojās tikai ar Rodu.
Zināms arī tas, ka Platons praksi cienījis vairāk par teoriju. Viņš sajūsminājās par Hīpija meistarību – viņa tehniskās iemaņas ļāva viņam paveikt praktiski visu, kas vien bija nepieciešams. Piemēram, viņš pats izkala un gravēja savus gredzenus, pats izgatavoja sev apavus, no paša austa auduma izgatavoja apmetņus un tuniku, kā arī pats novija ap tuniku jožamo jostu. Vārdu sakot, viņš bija amatnieks, kurš daudz zināja un allaž turēja doto vārdu. Un Platons katrā ziņā cienīja cilvēkus, kuri strādāja paši ar savām rokām: par viņu darba tikumu un rūpīgumu un par to, kā viņi prata izmantot savas profesionālās iemaņas un prasmi organizēt darbus tā, lai iespētu saviem ražojumiem piešķirt ideāli vislabāko formu, ārējo paskatu un kvalitāti.
Bet vēl vairāk Platons sajūsminājās par jebkuras meistarības matemātisko iedabu. Viņš savulaik izteicies, ka bez uzskaites, mērīšanas un svēršanas gan māksla, gan bez izņēmuma visi arodi būtu praktiski bezjēdzīgi. Saskarsmē vienam ar otru un dažādu darījumu kārtošanā cilvēkiem nāktos ņemt talkā visu iespējamo veidu minējumus un pieņēmumus, kas rezultātā ne pie kā sakarīga nenovestu. Un īpaši liela bija Platona cieņa pret būvniecību, uzsverot, ka tā ir viena no augstākajām “lieliskajām meistarības izpausmēm” saistībā tieši ar tajā regulāro instrumentu un mēru izmantošanu. Piemēram, kokapstrāde kuģu un ēku būvniecībā varēja būt droša un precīza, tikai pateicoties meistara rīcībā esošajiem instrumentiem un pamata profesionālajiem noslēpumiem.
Arī Aristotelis jūsmoja par amatniekiem un izgudrotājiem – tieši par viņu rīcībā esošajiem instrumentiem un profesionālo viedumu. Faktiski no visām (demokrātiskās) polisas sociālajām šķirām viņš par visnepieciešamāko, sabiedriski visnozīmīgāko uzskatīja tieši mehāniķu, vispār amatnieku šķiru. Zemākā, bet arī visnotaļ noderīga, protams, bija “demokrātisko” vergu šķira ar savu faktiski bezmaksas darbaspēka ieguldījumu kopīgās lietas uzturēšanā un virzībā, bet šo aspektu šajā materiālā sīkāk neaplūkosim. Lūk, un neviena sengrieķu polisa nemaz nevarēja pastāvēt bez amatniekiem, kuri plašā spektrā nodarbojās ar savām mākslām un arodiem. Un, kā uzsvēris Aristotelis, viena daļa šo mākslu un arodu ir “absolūti nepieciešami”, savukārt citi sekmē greznību vai vienkārši izdaiļo dzīvi kā tādu.
Daudzi no neskaitāmajiem Aristoteļa mācekļiem un sekotājiem sarakstījuši daudz dažādu pētniecisko un apkopojošo darbu. Piemēram, kāds bija uzrakstījis mehānikai veltītu darbu, kas ievietots arī Aristoteļa sacerējumu kopotajos rakstos. Šis tehniķis savu uzmanību galvenokārt veltījis svirai, skritulim jeb skriemeļritulim, ķīlim un vinčai, kas nebija diezin kādas sarežģītās mašīnas, taču bija absolūti noderīgas praktiskas palīgierīces daudzu ļoti nozīmīgu darbu veikšanai, kādi neapšaubāmi ir, piemēram, ūdens izcelšana no akas vai kopumā vispār kuģošana. Un vienlaikus zināms, ka šā Aristoteļa iecienītā darba autors savā darbā, kas faktiski vērtējams kā tehniskā rokasgrāmata, mēģinājis uzrādīt šo mašīnu pamatā esošos matemātiskos principus.
Objektīvo zinību sprādziens visā pasaulē
Jau sākot ar Falesu, seno grieķu domātāji ielika stabilu pamatu pilnvērtīgam sengrieķu zinātnes un tehnikas uzplaukumam un globalizācijai, kas sākās tā dēvētajā Maķedonijas Aleksandra laikmetā. Un tas ilga kopumā aptuveni 300 gadu: no Aleksandra nāves 323. gadā pirms mūsu ēras līdz Ēģiptes valdnieces Kleopatras nāvei 30. gadā. Taču tieši grieķu zinātniskā revolūcija, kas radīja Antikitēras mehānismu, jau vismaz par 200 gadiem izgāja ārpus Aleksandra laikmetam, iekļaujot arī praktiski visu mūsu ēras 2. simtgadi. III un II gadsimts pirms mūsu ēras kļuva par grieķu zinātnes zelta periodu, kad grieķi bija pilnībā nostiprinājuši savu jauno pasaules uzbūves un apjēgsmes veidu.
Plūtarhs paudis, ka Aleksandra laikmets iemiesojis dzīvē vislabākās grieķu filozofu idejas, kā arī atcēlis virkni iepriekšējo atbaidošo tradīciju, kas valdīja Aleksandra impērijā iekļautajās sabiedrībās. Paši grieķi Aleksandru godā galvenokārt ne jau par paveiktajiem asiņainajiem iekarojumiem, bet gan tieši par to, ka viņš savdabīgā kārtā pirmo reizi cilvēces vēsturē “apvienoja pasauli”, turklāt vienlaikus noraidot sava skolotāja Aristoteļa ieteikumu grieķus uzskatīt vienkārši par barbaru saimniekiem. Nē, dziļākajā būtībā Aleksandrs vēlējās visus pievilkt līdz tā brīža grieķu līmenim, tādējādi padarot līdzvērtīgus.
Plūtarhs arī vēstījis par Aleksandra īstenoto gluži noteikto vienotas pasaules veidošanas stratēģiju, kam pamatā bija nesatricināma pārliecība: viņš ir dievu sūtīts starpnieks un valdnieks visai pasaulei. Aleksandrs, gluži kā mūsdienu “demokrātijas nesēji” amerikāņi, karoja ar tiem, kurus nemācēja pārliecināt. Jo viņš vēlējās apvienot visas pasaules cilvēkus un piespiest par savu dzimteni uzskatīt visu apdzīvojamo pasauli, kurā viņu pašu dzimtā “nometne” ir tikai aizsardzības akropole. Un Aleksandrs vēlējās sagaidīt to, ka viņa pasaules pavalstnieki veidos savienības tikai ar labiem ļaudīm, savukārt pret ļaunajiem izturēsies kā pret nevēlamiem svešiniekiem. Un viņš pauda, ka grieķu un barbaru atšķirība ir nevis ieročos un apģērbā, bet gan amatnieciskajā meistarībā. Proti, nemākulība, paviršība acumirklī identificē barbaru. Droši var apgalvot, ka šeit jau nu gan lieliski sajūtams viņa audzinātāja un skolotāja Aristoteļa ietekmes “rokraksts”.
Arī Aleksandra sekotāji turpināja izplatīt grieķu civilizāciju virzienā uz Āziju un Tuvajiem Austrumiem. Vēstīts, ka negaidīti vērienīgā grieķu pasaules izplešanās deva grieķiem iespēju visviet ārkārtīgi labi nopelnīt, un tas arī katrā ziņā sekmēja prāta sasniegumu izmantošanu “bez jebkādiem tradicionālajiem ierobežojumiem”. Grieķu valdītāju atbalstītās un finansētās jaunmodīgās izglītības iestādes deva nepārvērtējamu pamudinājumu un ierosmi aizvien jauniem zinātniskajiem pētījumiem un atklājumiem.
Līdz tam laikam filozofija jau bija tik lielā mērā izplatīta, ka zinātniskās disciplīnās savā ceļā uz specializāciju nesa sev līdzi, kā secinājuši mūsdienu pētnieki, “lieliski attīstītu metožu un problēmu vērtīgo pūru atziņas, kas tapušas laikā, kad zinātniskā piepūle īstenojās filozofijas kontekstā”. Citiem vārdiem sakot, Aristoteļa iniciētais Aleksandra redzējums par grieķu ideju un kultūras izplatīšanos virzienā gan uz Austrumiem, gan Rietumiem kļuva par to, ko mūsdienu pētnieki nodēvējuši par “brīnumaino realitāti” un kas bija spēkā vēl vairākus gadsimtus pēc viņa nāves, tādējādi veidojot un attīstot visas pasaules civilizāciju.
Paliekošs tradicionālais mantojums
Vēstures pētnieki uzskata, ka grieķi satriecošus rezultātus Ēģiptē guva, galvenokārt pateicoties vienam no Aleksandra spējīgākajiem ģenerāļiem. Tas bija Ptolemajs, kurš dzīvojis no 367. līdz 282. gadam pirms mūsu ēras. Aleksandrs bija iecēlis viņu par iekarotās Ēģiptes valdnieku. Kad Aleksandrs 323. gadā pirms mūsu ēras nomira, Ptolemajs savu varu vēl vairāk nostiprināja un 305. gadā pirms mūsu ēras kļuva par pilntiesīgu Ēģiptes faraonu, pieņemot vārdu Ptolemajs I Soters (“Glābējs”).
Un šim Ptolemajam palaimējās, ka viņš varēja izmantot Aristoteļa prasmīgā mācekļa Falēras Dēmetrija, kurš bija vairāku lielisku filozofisko sacerējumu autors, konsultatīvo palīdzību. Katrā ziņā Dēmetrijs spēja pārliecināt Ptolemaju par to, ka būtu prātīgi atkārtot Aristoteļa skolas principu ēģiptiešu Aleksandrijā, sākot vispirms ar bibliotēkas un Muzejona jeb Mūzu dievnama uzbūvēšanu. Acīmredzot to sekmēja tas, ka Ptolemajs pats arī bija Aristoteļa skolnieks, un varbūt tieši tāpēc viņš izlēma atbalstīt Dēmetrija ieteikumu.
Aptuveni 295. gadā pirms mūsu ēras Ptolemajs kā Ēģiptes faraons grieķu kultūras, zinātnes un literatūras izplatīšanai dibināja Misioni. Arī leģendārā bibliotēka strauji uzplauka. Var droši apgalvot, ka Aristoteļa zinātne un metodes bija laidušas pietiekami dziļas saknes Aleksandrijā, tādējādi ļaujot tai kļūt par grieķu zelta perioda intelektuālo infrastruktūru.
Ptolemajs nomira 283. gadā pirms mūsu ēras, un viņu Ēģiptes valdnieka tronī nomainīja dēls Ptolemajs II Filadelfs (“Brāļu mīlestība”), kurš valdīja līdz 246. gadam pirms mūsu ēras. Ptolemajs II pārliecinoši turpināja tēva uzturēto tradīciju, turpinot dāsni gan finansiāli, gan politiski atbalstīt Misioni un tajā nodarbinātos līdzstrādniekus, turklāt tieši viņa valdīšanas laikā uz turieni bija pakāpeniski saaicināti visi ievērojamākie zinātnieki, dzejnieki un mākslinieki no visas tā laika grieķu pasaules.
Tieši Ptolemajs II uzbūvēja Farosu jeb leģendāro Aleksandrijas bāku. Vēstīts, ka Farosa simbolizēja Ēģiptes grieķu valdnieku izglītotības principu. Lai gan vēl ievērojamāka izglītotības izplatība nāca no zinātniekiem, kuri bija Ptolemaju konsultanti. Viņi visi veica neatkarīgus pētījumus un rakstīja aizvien jaunus zinātniskus darbus, tādējādi nepārtraukti uzturot un virzot seno grieķu zinātni un tehnoloģijas. Un šie zinātnes ļaudis par to saņēma pat ļoti solīdu atalgojumu, kā arī bija pilnībā atbrīvoti no nodokļu maksāšanas. Viņi pat bija izmitināti Bruheijonā, kas faktiski bija daļa no faraona pils.
Tomēr, iespējams, par vissvarīgāko momentu uzskatāma Muzejona teritorijā Ptolemaju uzbūvētā Aleksandrijas bibliotēka. Galvenajā bibliotēkas daļā bija vismaz 500 000 manuskriptu sējumu. Viens no bibliotekāriem vārdā Kalimakss nepārvērtējamā rūpībā bija izveidojis “Pinakesu” (Πίνακες) – 120 sējumos apkopotu bibliotēkas kolekcijas katalogu. Turklāt īpaši bibliotēkas līdzstrādnieki vārda vistiešākajā izpratnē “izķemmēja” visu Grieķiju nolūkā atrast aizvien jaunus vērtīgus manuskriptus, savukārt visas tās grāmatas, kas kopā ar kuģiem bija atceļojušas līdz Aleksandrijas ostai, speciāli ļaudis allaž pārkopēja, un tad arī tās iekļāva unikālajā kolekcijā.
Maķedonijas Aleksandra izveidotās impērijas grieķu izcelsmes vietējie valdnieki daudzviet izveidoja visnotaļ racionālas sadraudzības pamatus, ko raksturoja valsts finansēti zinātniskie pētījumi, agrīnās grieķu kultūras zinātniska pētīšana un grieķu klasikas redakcionālā uzturēšana. Savukārt Ptolemaju atbalstītie Aleksandrijas zinātnieki kļuva par “detalizētas studēšanas un ekseģēzes tehnikas” pionieriem, kas izplatījās praktiski visā tā laika zināmajā civilizētajā pasaulē. Šie sengrieķu zinātnieki arī mūsdienās palikuši kā paraugs īstenai klasiskajai zinātniskajai pētniecībai, kas nav un nedrīkstētu būt atkarīga ne no politiski zemiskajām intrigām, ne tendenciozi tikai devējam vajadzīgo rezultātu paģēroša finansējuma, kā tas diemžēl teju vai nomācošā pārsvarā ir mūsdienās.
