1919. gada 30. decembrī. Latgales atbrīvošanas plāns 0
Pirms 100 gadiem Latvijas un Polijas armiju vadības parakstīja slepenu vienošanos par kopīgu uzbrukumu operāciju, lai atbrīvotu no lieliniekiem Latgali. No Latvijas puses uzbrukumā bija jāpiedalās 10 tūkstošiem vīru, no Polijas – 30 tūkstošiem (reāli tie bija līdz 6000 latviešu un ap 35 tūkstošiem poļu).
Apvienotos spēkus komandēja poļu ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs. Polijas karaspēka uzdevums bija uzbrukt no dienvidiem Daugavpils virzienā, kamēr latvieši iebruktu Ziemeļlatgalē. Latvijai klājās apgādāt Polijas armiju Latgalē ar pārtiku, ko latvieši gan pilnībā nespēja izdarīt.
Karadarbības laikā iegūtajām militārajām trofejām bija jānonāk Latvijas rīcībā. Vienīgi dzelzceļa materiāli bija jādala uz pusēm. Latvijai līgums ar Poliju bija nepieciešams, labi saprotot, ka Latgale no lielinieku varas jāatbrīvo pēc iespējas ātrāk.
Tikai pašu spēkiem tas būtu ārkārtīgi grūts uzdevums. Turklāt citam potenciālajam sabiedrotajam – Lietuvai – šajā laikā pret Latviju bija teritoriālas pretenzijas, tostarp attiecībā uz Daugavpili.
Poļi vēlējās iegūt Latvijas politisko atbalstu un vienlaikus nodrošināt savas robežas pret Padomju Krieviju – pret “mūsu kopīgo ienaidnieku”, tādēļ bija piemērotāks sabiedrotais.
Uzbrukuma operācija līnijā Krāslava–Višķi–Dubnas upe sākās 1920. gada 3. janvārī bargas ziemas apstākļos.
