“Sieva saka, ka esot arī drusku kliedzis” – mūziķis Ansis Klintsons dalās ar smieklīgu epizodi, ko piedzīvojis… ķemertiņā 0
Mūziķis un ētera personība Ansis Klintsons kopā ar savu dzīvesbiedri Montu Klintsoni iecerējuši realizēt kādu asprātīgu ideju – izdot grāmatu ar kaku stāstiem. Kas ir kaku stāsti? Vislabāk to ilustrē paša Anša stāsts no viņa dzīves. Publicējam to turpinājumā!
“Vasaras karstumā brauciens ar laivām var būt neaizmirstams piedzīvojums, tāpēc mēs – draudzīga kompānija – laivojām savā trīsdienīšu maršrutā pa upi. Pienāca laiks izkāpt krastā, lai uzslietu teltis, pagatavotu vakariņas, uzsmērētu maizītes un izdarītu citas civilizācijas lietas.
Krasti bija tik stāvi un mežonīgi, ka pilnīgi likumsakarīgi vienīgajā kaut cik apdzīvošanai piemērotajā vietā par telts vietām bija jāmaksā. Toties bija ugunskura vieta, nopļauts zāliens – sirsnīga vieta.
Kad atbraucām, viena līdzīga kompānija jau bija priekšā, bet viens otru netraucējām un viss bija feinā kārtībā. Jāatzīmē, ka vasara Latvijā, īpaši pie ūdeņiem, ir saistīta ar BAGĀTĪGU insektu klātbūtni. Karstumā jārēķinās ar dunduriem, vēlāk vakarā, kad kļūst vēsāks, uzrodas odi un knišļi. Galu galā – pilna kukaiņu simfonija! Apokalipses sākums.
Pēc kāda brītiņa man savajadzējās uz ķemertiņu. Tajā brīdī, kad apkārt jau tā viss gaiss skan no insektu radītās skaņas un “BZZZZZZZZ” ir dzirdams it visur – jo vēl jau ir arī bites, lapsenes, irši un dažāda izmēra mušas. Vārdu sakot, gaisā insektu klātbūtne IR pamatīgi PAMANĀMA. Nu viss dīc, san un lido, un protams sausajā ķēmertiņā, kur ir novietots mušu mīļākais materiāls samērā jūtamā daudzumā, mušu ir DAUDZ.
Līdz ar to “BZZZZZZ” jau kļūst skaļāks – tā, ka
nav baigi omulīgi atkailināt savu pakaļu un vienu no vārīgākajām vietām rādīt mušu multimiliona mākonim.
Pa galvu maisās domas: “Uh, ja nu tur ir arī dunduri? Varbūt tur ir kādas lapsenes vai irši? Nu tad būtu pavisam sūdīga situācija!”
Sākās neliels cepiens, pulsa rādījumi pulkstenī noteikti bija cēlušies, jo es esmu alerģisks pret bišu, lapseņu un iršu kodumiem, ģimenes ārste teica, ka man varētu pietikt ar vienu līdz trīs iršiem, lai kādam mūziķim būtu iespēja manās bērēs uzspēlē lirisku balādi par svecēm.
Kad jau liekas, ka insektu klātbūtnes skaņa ir sasniegusi maksimumu un viss ķemertiņš jau vibrē no apdullinošās skaņas, bet es drosmīgi sēžu uz izzāģētā cauruma un gaidu notikumu attīstību, PĒKŠŅI ir nepārprotama sajūta, ka pietuvojas klāt vēl jauna, biedējoša skaņa. Liekas, ir atlidojis spiets – bišu, lapseņu, iršu pūznis!
Nu jau vispār – ja pirms tam bija insektu apokalipse, tad tagad jau skan, it kā es dzīvotu ar mušām, bitēm, lapsenēm, iršiem, dunduriem un citiem kukaiņiem vienā mazā sirsnīgā mājā!
“Labi, tikai bez panikas!” pie sevis nodomāju. Viss tika izdarīts ĀTRI – šorti kājās un nesos ātri ārā, prom no šīs kukaiņu apsēstās tualetes. Sieva saka, ka esot arī drusku kliedzis, bet es neko tādu neatceros. Selektīvā atmiņa – brīnišķīga lieta!
Kā izrādījās pēc 30 sekundēm, tad lielo superkukaiņu skaņu bija radījis blakus esošo tūristu – mūsu kaimiņu – sīkais ar superskanīgu dronu. Propelleru skaņa jauki rezonēja ar saulē izžuvušajām ķemertiņa sienām, dažāda izmēra mušām, dunduriem, odiem, knišļiem, lapsenēm, bitēm, iršiem UN arī ar manām bailēm no visām šīm jaukajām Dieva radībām, kas lielākās vai mazākās porcijās var iekost tur, kur nevajag.
Un tā – no varoņa, kas drosmīgi stājās pretī kukaiņu armijai, pārvērtos par cilvēku, kas nobijās no kaimiņbērnu rotaļlietas. Bet, godīgi sakot,
drona un dunduru sajaukšana ir pilnīgi saprotama kļūda, kad sēdi uz poda ar nolaistiem šortiem!”
Un noslēgumā par to, kas ir kaku stāsti un kā tajos var piedalīties ikviens.
Ansis saka: “Īsumā: kaku stāsti ir stāsti, kas cirkulē ap mazmājiņu (vai krūmiem). Bet ne visos kaku stāstos ir sūdi. Tie ir tematiski notikumi, atgadījumi no savas (vai kāda drauga) dzīves. Reizēm tie ir tikai pārpratumi – smieklīgi, apkaunojoši, pamācoši, izklaidējoši. Ne vienmēr stāsts nonāk līdz kakām. Bet bieži nonāk gan.
Dalies ar saviem brīnišķīgajiem kaku stāstiem! Sūti uz [email protected]! Un mēs saliksim tos visus vienā sūdīgā grāmatā! Jau senie latvieši kakām piedēvēja simbolisku nozīmi, saistot tās ar veiksmi un naudu!”
