“Sirds dauzās, bet izmeklējumos viss kārtībā,” kardiologs atklāj biežu problēmu 0
TV24 raidījumā “Dr. Apinis” VCA kardiologs, ehokardiogrāfijas speciālists Alberts Bērziņš skaidro, ka pacientus ar sūdzībām par sirds ritma traucējumiem var nosacīti iedalīt divās grupās – gados jaunākos cilvēkos, kuri bieži sūdzas par pārsitieniem jeb ekstrasistolēm, un pacientus pēc 65 gadu vecuma, kuriem biežāk attīstās nopietnāki ritma traucējumi.
Bērziņš norāda, ka jaunākiem pacientiem bieži tiek veikta Holtera monitorēšana, taču ne vienmēr tajā izdodas fiksēt sūdzību cēloni. Šādos gadījumos tiek izmantotas arī modernākas ilgtermiņa sirds ritma uzraudzības ierīces, kas ļauj precīzāk izvērtēt sirds darbību ikdienas situācijās.
Viņš uzsver, ka kardiologa galvenais uzdevums ir izslēgt nopietnas strukturālas sirds slimības, tādēļ tiek veikta ehokardiogrāfija, kurā izvērtē sirds sieniņu biezumu, vārstuļu darbību un citus rādītājus. Lai gan šādi izmeklējumi biežāk nepieciešami vecāka gadagājuma pacientiem, reizēm arī jaunākiem cilvēkiem tiek atklātas iedzimtas sirdskaites.
Speciālists atzīst, ka daudzos gadījumos izmeklējumos netiek konstatēti būtiski sirds ritma traucējumi. Viņš skaidro, ka šādās situācijās sūdzību iemesls bieži meklējams ārpus sirds – piemēram, nervu sistēmā, trauksmē vai panikas lēkmēs. Tad pacientiem tiek ieteikta psihoterapija vai neirologa konsultācija, un simptomi nereti mazinās vai izzūd.
Savukārt vecāka gadagājuma pacientiem biežāk tiek diagnosticēta ātriju fibrilācija jeb mirdzaritmija, kā arī citi nopietnāki ritma traucējumi, tostarp izteiktas kambaru ekstrasistolijas. Šādos gadījumos nepieciešama padziļināta izmeklēšana, tostarp asinsvadu stāvokļa izvērtēšana un dažkārt magnētiskā rezonanse.
Bērziņš uzsver, ka katrs pacients tiek izvērtēts individuāli – ārsta uzdevums ir noteikt, vai ritma traucējumi ir labdabīgi vai potenciāli bīstami, un pieņemt lēmumu par tālāko ārstēšanu. Atsevišķos gadījumos pacienti tiek nosūtīti arī uz specializētām procedūrām, piemēram, ablāciju.
