Kultūra
Mūzika un deja

“Pa vadiem” kopā spēlēt nav iespējams! Saruna ar “Sinfonietta Rīga” māksliniecisko vadītāju ­Normundu Šnē0


Normunds Šnē: “Mēs nerīkojām “online” mēģinājumus, jo mūzika ir par būšanu kopā, nevis par distancēšanos, īpaši tādā nelielā ansamblī, kāds ir “Sinfonietta Rīga”.”
Normunds Šnē: “Mēs nerīkojām “online” mēģinājumus, jo mūzika ir par būšanu kopā, nevis par distancēšanos, īpaši tādā nelielā ansamblī, kāds ir “Sinfonietta Rīga”.”
Foto: Karīna Miezāja

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Piektdien, 29. maijā, pirmoreiz kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” vēsturē sezonas noslēguma koncerts izskanēs tukšā skatītāju zālē – video tiešraidē no Dzintaru koncertzāles. “Esot neziņā par nākotni, šobrīd tālāku koncertdarbību nav iespējams plānot, taču mūziķiem ir jājūt kopspēles garša un jānotur ilgā darbā sasniegtā spēles kvalitāte,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskais vadītājs ­NORMUNDS ŠNĒ.

Runājot par šo laiku, jau ieviesies dalījums “pirms” un “pēc”. Vai “Sinfonietta Rīga” sezonu šobrīd uzlūkojat kā vienu veselumu?

N. Šnē: Gan jā, gan nē. Mums tiešām ir bijuši ļoti daudzi jauki koncerti, bet ļoti žēl, ka daudzi ir vai nu atcelti, vai arī pārcelti. Situācija nav salīdzināma ne ar ko, un ceru, ka mūsu mūžā tāda vairs nebūs jāpiedzīvo. Sākumā bija sajūta, it kā tuvotos katastrofa – viss ierastais ritms bija pilnīgi izjaukts.

Arī tagad nav zināms, vai daudzas idejas vispār īstenosies. Plānojot orķestra sezonu, tomēr mēģinām katru koncertu veidot kā iespējamo maksimumu, tāpēc jebkurš no zudušajiem pasākumiem ir ar pārdzīvojumu un neizdarīta darba sajūtu. Ir cilvēki, kas saka – cik mums tagad ir daudz jaunu iespēju, bet man tā nešķiet. Šī situācija drīzāk ir nesusi “online” mūzikas pārprodukciju, no kuras lielākā daļa skan diezgan briesmīgi.

Protams, emocijas nomierinās un tu saproti, ka nav ko skriet ar galvu sienā, jo neko īsti izdarīt nevar. Tagad mums ir citāds sezonas noslēgums – žests klausītājiem, ka neesam viņus aizmirsuši, arī – ka gribam satikties paši savā starpā.

Kāda atmosfēra šajā laikā bijusi orķestra mikrovidē?

Mums ir orķestra ziņu kopa “Whats up” aplikācijā, un tur divus mēnešus bija biedējošs klusums. Katrs sēž savā aliņā. Arī mēs neko nevaram pateikt mūziķiem, jo nezinām neko vairāk par tiem lēmumiem, ko pieņem valdība. Taču pirms pāris nedēļām viss burtiski uzsprāga.

Bija skaidrs, ka varam kaut ko darīt. Man pašam tas brīdis, kad varēju aiziet uz bibliotēku, paņemt notis un sākt mācīties kaut ko jaunu, bija gandrīz aizmirsta sajūta. Tas ārprātīgi pacilā, jo atkal jūtos kaut kam vajadzīgs šajā dzīvē.

Mēs nerīkojām “online” mēģinājumus, jo mūzika ir par būšanu kopā, nevis par distancēšanos, īpaši tādā nelielā ansamblī, kāds ir “Sinfonietta Rīga” – esam tikai 34 mūziķi. Mums nav vajadzības šādi imitēt muzicēšanu, jo, atklāti sakot, tas ir pilnīgs “bleķis” – nav iespējams spēlēt kopā normāli “pa vadiem”. Jau otrdien sāksim muzicēt klātienē. Tagad man vienkārši ir tāds cilvēcisks prieks un enerģijas pieplūdums, ka kaut kas vismaz ir atsācies.

Nenotikuši koncerti tomēr nes zaudējumus – ar cik sausām kājām esat gājuši cauri šim dīkstāves periodam?

“Sinfonietta Rīga” ir atcelti trīs koncerti, arī man pašam bija paredzēts koncerts Lietuvā ar Klaipēdas kamerorķestri. Orķestrim ir arī atcelti trīs četri koncerti vasarā. Protams, nekāda nauda šobrīd neienāk, varbūt kaut ko mazliet ieņemsim par noslēguma koncerta tiešraides biļetēm, bet tie noteikti nebūs nekādi tūkstoši. Laimīgā kārtā neesam atlaiduši nevienu mūziķi, tas būtu vienkārši šausmīgi. Katrs “Sinfonietta” mūziķis ir ārkārtīgi nozīmīgs un svarīgs ar savu pienesumu.

Varbūt esam laimīgāki, ka šis ir valsts darbs un ka vismaz materiālā ziņā esam tājā pašā līmenī kā iepriekš. Prieks, ka gada sākumā tika mazliet paaugstinātas mūziķu algas – līdz tam bija sajūta, ka ūdens smeļas mutē. Jāsaprot arī, ka šajā laikā mūziķi nav atvaļinājumā – nesēž mājās uz dīvāna vai neatpūšas Jūrmalā – viņi turpina spēlēt, uztur mājās sevi formā, domā par nākotnes iecerēm.

 

Cik droša ir sajūta par nākotni?

Orķestrī parasti plānojam koncertus divus trīs gadus uz priekšu. Šobrīd tā droši nevaram pateikt pilnīgi neko. Taču par precīzu koncertu grafiku šobrīd sevi nemoku un galvu nelauzu – kā būs, tā būs. Lai gan, no otras puses, nupat Austrijā orķestri uztaisīja lielu traci, pieprasot mazināt apmeklējuma ierobežojumus, un panāca kultūras ministra atkāpšanos – jau augustā viņi grasās atgriezties pie orķestra koncertiem.

Ko jūs sagaidāt no Latvijas Kultūras ministrijas? Ne tikai Austrijā, tepat kaimiņos valdības gana operatīvi reaģē un mazina koncertu apmeklējuma ierobežojumus, kas ir vitāli svarīgi mūziķiem un kultūras jomai, kamēr ir sajūta, ka Latvijā darbība buksē birokrātijā.

Es, protams, neesmu ne epidemiologs, ne politiķis, un mans skats droši vien ir subjektīvs, bet redzu, ka pie mums šie pulcēšanās ierobežojumi ir gumijveidīgi – šur tur tie ir ļoti stingri, bet citur – pilnīgi nesaprotami fleksibli un liberāli. Tas man nav īsti skaidrs.

Droši vien kultūras nozare būs pēdējā, kur atjaunos visus lielos pasākumus. Līdz šim ir bijis tā, ka politiķiem vairāk rūp visas pārējās sfēras. Kultūras ministrs Nauris Puntulis, šķiet, ir cilvēks, kurš nebaidās iet un iestāties par valsts atbalsta plānu dažādām mākslas un kultūras sfērām. Ceru, viņam veiksies.

Domāju, ka daudziem maniem paziņām, draugiem – pašnodarbinātajiem māk­sliniekiem – pašlaik ir daudz, daudz sliktāk nekā mums. Populārās, džeza mūzikas pārstāvjiem, gleznotājiem, tēlniekiem – viņiem visiem šī situācija ir neapskaužama. Vēlējums iztikt no iekrājumiem ir mazliet sadistisks. Kādi gan var būt iekrājumi, ja to, ko saņem, iztērē ikdienas tēriņos? Ceru, ka atbalsts kultūrai būs un pie tā tiks tie, kam tas tiešām ir nepieciešams.

Vai mūsu pašu mākslinieku balss nav pārāk klusa, pastāvot par sevi? Tikmēr politiķi turpina izpatikt kaut kādai sabiedrības daļai, kura par kultūru neinteresējas.

Mūziķiem ir jāprot pastāvēt par sevi arī oficiālā līmenī, un uzskatu to arī par savu pienākumu. Par mūsu problēmām var uzzināt tikai tad, ja par tām runājam presē, ar atbildīgajiem cilvēkiem, ar ministrijas ierēdņiem, valdību.

Mūziķu arodbiedrībām vajadzētu cīnīties ne tikai par darba laiku, bet arī iesaistīties dialogā plašāk – par mūzikas vietu sabiedrībā, mūziķu atalgojumu, mūziķu perspektīvu, jauno mūziķu sagatavošanu, kontaktu ar valsti un tās attieksmi pret kultūru – neesmu pārliecināts, ka pēdējā vienmēr ir adekvāta un saprotoša. Ir nācies sastapties gan ar pozitīvu, gan ar ļoti negatīvu attieksmi pret manu darbu.

 

Kamēr koncertzāles slēgtas, tikmēr aprīlī klusītēm nāca klajā jauns “Sinfonietta Rīga” albums – Pētera Vaska “Balsis” un Altkoncerts kopā ar Maksimu Risanovu. Kā nokļuvāt līdz prestižajai izdevniecībai “BIS Records”?

Šis albums pirms gandrīz diviem gadiem ierakstīts šeit, Rīgā, un tas ir pasaulē pirmais Pētera Vaska Altkoncerta ieraksts. Zviedru kompānija “BIS Records” ir viens no retajiem mūzikas izdevējiem, kam šobrīd iet patiešām labi. Pateicoties diviem iemesliem – repertuāram un ieraksta kvalitātei –, no kuras viņi neatkāpjas.

Mūsu sadarbība ir laimīga apstākļu sakritība, jo “Sinfonietta Rīga” līdz šim nav bijuši viņu mākslinieki, turp mūs aizveda altists Maksims Risanovs. Skaidrs, ka viņi pirms tam ievāca informāciju par mums, pētot mūsu ierakstus citos ierakstu namos. Ceru, tam būs arī kāds turpinājums.

Jūs pats nodarbojaties ar ierakstiem – šis varētu būt īstais brīdis.

Ierakstu ziņā šobrīd šis tas atsākas. Man būs vesela sesija kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri somu firmai “Ondine” – taps Tālivalža Ķeniņa mūzikas disks. Tas ir baltais plankums latviešu mūzikā, jo viņa mūzika ierakstīta ļoti maz.

Ceru, ka šis būs labs sākums. Pēc tam, jūlijā, būs Pētera Vaska Obojas koncerta pasaules pirmais ieraksts. Ceru, viss varēs notikt, un arī obojists Albrehts Meiers, Berlīnes filharmonijas solists, varēs atlidot uz Rīgu. Iecerēts strādāt Lielajā ģildē, būšu gan ieraksta producents, gan skaņu inženieris vienā personā.

Lielā ģilde jau sagaidījusi renovācijas solījumu, tagad izskan doma, ka šis ir īstais laiks atkal plānot koncertzāles būvniecību. Kā vērtējat šo ideju – šobrīd pat nezinām, kāda būs nākotnes koncertu forma?

Kā būs tālāk, to šobrīd nevar pateikt neviens, tomēr domāju, ka kādā brīdī viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Citādi nav iespējams pastāvēt lieliem orķestriem, operu izrādēm, baletam, teātriem. Simfoniskajam orķestrim ir vajadzīga liela telpa. Skaņai vajadzīgs lidojums.

Man šķiet, šo koncertzāli vajag vienkārši saņemties un uzbūvēt. Ja mūsu valstī muzikālā kultūra ir tik augstā līmenī, tad tā jau sen ir pelnījusi šo ēku. Ir pilnīgi viennozīmīgi, ka koncertzāle būs pienesums ekonomikai. Tas mīts, ka kultūra patērē, ir kaut kāda atlieka no seniem laikiem. Kultūra noteikti stimulē naudas apriti visos virzienos.

Citāds sezonas noslēguma koncerts nozīmē, ka zālē būs arī daži atļautie klausītāji, vai tomēr spēlēsit tukšai zālei un klausītājiem pie ekrāniem?

Šoreiz tukšai zālei. Tā mazliet ir ūdens liešana nezināmā traukā, jo nesaņemam atpakaļ to uzmanību un labvēlīgo attieksmi, kas parasti valda mūsu koncertos. Ceram, ka to tomēr varēsim pa vadiem kaut kā pārraidīt, jo ļoti mīlam savu klausītāju. Mūziķiem divi metri vienam no otra ir izaicinājums, piemēram, stīgu grupas toņa burvība veidojas, instrumentiem it kā saplūstot vienā.

Esat pārorientējušies uz interesantu laikmetu salikumu programmā – Bahs juniors, Mocarts un jūsu iecienītais, laikmetīgais Lindbergs.

Apmēram puse no programmas bija paredzēta “normālajā” sezonas noslēgumā, taču solists (vijolnieks Aleksandrs Sitkoveckis. – A. K.) nevarēja atbraukt, tāpēc Džona Adamsa Vijoļkoncertu mēs noteikti nospēlēsim tuvākā vai tālākā nākotnē. Šī koncerta programma ietver to visu, kas mums sirdij tuvs un dārgs.

Saistītie raksti

Karls Filips Emanuels Bahs ir mazāk zināms nekā viņa slavenais tēvs. Viņa enerģija un jūtīgums savieno baroka mūziku un klasicismu. Reizē arī likteņa piespēlēta iespēja – šajos apstākļos Latvijā “iesprūda” klarnetiste Anna Gāgane, kura citkārt studētu Šveicē.

Kopā ar viņu spēlējām Madonā pirms dažiem mēnešiem, tā bija lieliska kopā būšana Mocarta klarnetes koncertā, ko nu varēs dzirdēt visi, kas to vēlēsies. Neslēpju un atzīstos mīlestībā Magnusam Lindbergam – viņš tiešām māk uzrakstīt kolosāli skanošas lietas. Bet vairāk nestāstīšu – ir daži pārsteigumi un jociņi, kas paliks klausīšanās brīdim.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
SM
Signe Mengote
Kultūra
Labas lietas priekam un iedvesmai iesaka Signe Mengote
4 dienas
VK
Vita Krauja
Kultūra
Sešdesmit gadi uz skatuves – Ģirts Jakovļevs: “Teātri nevajag mīlēt, teātrī vajag strādāt!” 6
Intervija 5 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
Puntulis: Koncertzāles vieta nemainīsies, valdība atvēlējusi izcilāko zemes gabalu Rīgā 6
5 dienas

Lasītākie

IK
Ilze Kalve
Pasaulē
Slēgta “latviešu pilsēta” Lestera. Tautieši Anglijā pastāsta, kāda ir situācija uz vietas slēgtajā pilsētā
8 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Par no zemes izraktu 1938.gada “Iž” bisi četri mēneši cietumā 1
9 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Valsts, mazākais, izturējusies netaktiski, lai neteiktu sadistiski, pret nabadzīgiem cilvēkiem 1
8 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Filmu cienīgas intrigas Latvijā – par bandītiem, kuri spridzināja cilvēkus, bēga uz Krieviju un meloja policijas labā
21 stundas
LE
LETA
Veselam
Pēdējo divu nedēļu laikā Latvijā reģistrētas 11 ar Covid-19 inficētas personas, kas iebraukušas no Krievijas
7 stundas