Kultūra
Teātris un kino

Arī tu vari kļūt par traģisko varoni. Armands Znotiņš vērtē “Pīķa dāmas” atjaunojumu0


Operas “Pīķa dāma” atjaunojumā galveno lomu tēlotāji un viss ansamblis ir ļoti labā muzikālā formā.
Operas “Pīķa dāma” atjaunojumā galveno lomu tēlotāji un viss ansamblis ir ļoti labā muzikālā formā.
Publicitātes (Agneses Zeltiņas) foto

Pētera Čaikovska operu “Pīķa dāma” režisors Andrejs Žagars Latvijas Nacionālajā operā iestudēja 2005. gadā. Viņam bija lemti vēl četrpadsmit dzīves un radoša darba gadi.

Tagad, 2020. gada 20. februārī, uz skatuves atgriezies izrādes atjaunojums, kura režiju pārraudzījis Juris Žagars, Aleksandra Orlova scenogrāfiju iedzīvinājusi Ingrīda Cīrule, Gļeba Fiļštinska izplānotās gaismas – Sandra Bermaka, bet kostīmi un horeogrāfija pilnībā palikuši Kristīnes Pasternakas un Elitas Bukovskas ziņā.

Un profesionāļu komandas līmenis nav licis vilties,

atstājot iespaidu, ka teātra mākslā, kura, kā zināms, par aizgājušo laiku vērtībām var pārvērsties ļoti strauji, Andreja Žagara iecerētais iestudējums saglabājis ne tikai radošās domas precizitāti un izteiksmību, bet arī vēstījuma aktualitāti.

Protams, arī solisti tagad pavisam citi. Taču, ja kaut nedaudz abstrahējas no toreizējā sastāva, jāsecina, ka galveno lomu tēlotāji un

viss ansamblis ir ļoti labā muzikālā formā –

pieaicināto Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas viesmākslinieku priekšnesums pārliecināja ar vokālām kvalitātēm, un tas pats sakāms arī par latviešu dziedātājiem – gan Frankfurtē strādājošo Zandu Švēdi, gan Latvijas Nacionālās operas solistiem – Jāni Apeini, Ilonu Bageli un vēl citiem.

Vispirms – Latvijas publikai jau pazīstamais tenors Sergejs Poļakovs, kura dziedātā Hermaņa loma iezīmējās ar muzikāla pārdzīvojuma klātbūtni, solista rīcībā esošo izteiksmes līdzekļu mērķtiecīgu izmantojumu un stabiliem interpretācijas parametriem.

Tālāk, operas gaitā, – būtiskais kontrasts starp Hermani un emociju, tembru, mentalitātes ziņā principiāli atšķirīgo Tomska lomu – baritons Vladislavs Suļimskis to atainoja spēcīgos, kolorītos rakursos, neiztrūkstot ne vokālai intensitātei, ne teatrāli spilgtam iespaidam.

Atšķirībā no Poļakova un Suļimska Lizas lomas tēlotāja Anna Bondarenko Latvijā līdz šim nebija uzstājusies,

taču viņas soprāna balss pievilcība un interpretācijas slīpējums atstāj vēlēšanos solisti dzirdēt arī citu operu iestudējumos.

Tātad – ja arī nevarētu teikt, ka viesmākslinieku uzstāšanās būtu viennozīmīgi izcilas un atmiņā paliekošas, un tāpat iespējams diskutēt par to, vai tomēr šeit nebūtu nepieciešams intensīvāks un aizrautīgāks muzikālo un skatuvisko kaislību atspoguļojums, nav noliedzama šo triju dziedātāju profesionalitāte.

Līdzīgs priekšstats palicis arī par citiem solistiem, kuru vokālā un dramatiskā darbība teicami atbilda visai inscenējuma iecerei, tādējādi ļaujot uzlūkot “Pīķa dāmas” uzvedumu kā konceptuāli pārdomātu un loģiski viengabalainu mākslas darbu.

Šeit vērā ņemami nopelni ir Ilonai Bagelei Grāfienes lomā,

kuras mecosoprāna balss un skatuviskais sniegums kļuva par vienu no drāmas pamatelementiem.

Teicami nopelni arī Jānim Apeinim Jeļecka lomā, kurš precīzi iedzīvināja sev piešķirto operas interpretācijas līniju.

Tāds pats skatījums uz operas izrādi kā vienotu kopainu ar personisku māksliniecisko suģestiju piemita Zandai Švēdei Poļinas lomā, un iepriekšminēto motīvu dēļ atzinību raisīja arī Inga Šļubovska-Kancēviča, Rihards Mačanovskis un Mihails Čuļpajevs.

Latvijas Nacionālās operas orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā Čaikovska darba atklāsmē iesaistījās droši un aktīvi – kā jau parasti,

vairāk emociju brāzmojumu, mazāk saliedētas saspēles ar solistiem un kori,

taču kopumā gan orķestra, gan kora veikums atstāja galvenokārt pozitīvas izjūtas.

Galvenā metamorfoze laikā starp Andreja Žagara 2005. gada iestudējuma radīto iespaidu un pašreizējo uztveri būtu šāda – ja toreiz “Pīķa dāmas” darbības pārcēlums no Katrīnas II valdīšanas perioda 18. gadsimta pēdējās desmitgadēs uz mūsdienu Krieviju šķita visai izaicinošs, jo uz skatuves redzamajās tēlu attiecībās un laikmeta veidolā dominē nebeidzama banalitāte, groteska un degradācija, tad pašlaik izrāde drīzāk izsauca rezignētu atziņu – jā, tā tas ir, tā tas notiek.

Jāsecina, ka režisoram šāda darbības vide un personu attiecību modelis patiešām bijusi īstā izvēle, jo viņš ņēmis vērā divus “Pīķa dāmas” lasījumā principiāli svarīgus parametrus.

Pirmkārt, stāsts acīmredzami ir ne tikai par Krieviju (vai nepārprotamām paralēlēm ar Latviju), bet arī par konkrētās robežās neiegrožotu laiktelpu, kurā risinātais traģiskais vēstījums ir daudz plašāks un vispārbūtiskāks par vēsturiskām reālijām.

Otrkārt, salīdzinājumā ar otru pamatrepertuārā esošu Čaikovska darbu – operu “Jevgeņijs Oņegins” – “Pīķa dāmas” saturs ir un paliek vēl jo drūmāks un bezcerīgāks.

Lai arī pretstatā Aleksandra Puškina stāstam operas libretisti Hermaņa personībā un viņa jūtās pret Lizu ielikuši cildenākas un humānākas emocijas, skaidrs ir viens –

no Hermaņa nekāds romantiskais mīlētājs vienalga nesanāk, un režisors to arī necenšas akcentēt.

Līdzīgi ar Lizu, kuras pārstāvētais tēls krievu kultūrā eksistē jau no Nikolaja Karamzina laikiem, nolemts klusai un fatālai bojāejai, un arī šeit neatrodas vieta nekādam romantikas apvītam psiholoģiskam reālismam.

Tad nu paliek atskārsme, ka Hermanis, Liza un, protams, arī Jeļeckis, Tomskis, Surins un Čekaļinskis ir tādi paši cilvēki kā miljoniem citu, un operas galveno varoņu dzīve sabrūk, saskaroties ar kaut ko lielāku – ar kaut ko mistisku, iepriekš neaprēķināmu, racionāli neizskaidrojamu.

Ar Grāfienes tēlu saistīto līniju inscenējuma veidotāji, starp citu, īstenojuši tiešām pārliecinoši un spilgti, un izrādes gaitu līdz ar to caurvij vizuālo un skatuvisko tēlu un norišu daudzlīmeņu sistēma (īsumā jāpiemin arī fascinējošā saikne ar Poļinas lomu un 18. gadsimta pastorāles uzvedumu).

Taču “Pīķa dāmas” iestudējuma centrālā doma ir viennozīmīga –

tas, kas notika ar nabaga Lizu un Hermani, var notikt ar ikkatru no jums.

Neviens no jums nav no tā pasargāts. Arī tu vari kļūt par traģisko varoni.

Pēteris Čaikovskis, opera “Pīķa dāma”, atjaunojuma izrāde Nacionālajā operā

Saistītie raksti

Muzikālais vadītājs un diriģents: Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Normunds Vaicis, režisors: Andrejs Žagars, atjaunojuma režisors Juris Žagars, scenogrāfs Aleksandrs Orlovs, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, kustību režija – Elita Bukovska, gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis.

Lomās: Hermanis: Sergejs Poļakovs, Georgs Onjani, Andris Ludvigs; Liza: Anna Bondarenko, Vida Miknevičūte, Inna Kločko; Grāfiene: Ilona Bagele, Andžella Goba; Tomskis: Vladislavs Suļimskis, Rihards Mačanovskis; Jeļeckis: Jānis Apeinis, Rinalds Kandalincevs; Poļina: Zanda Švēde, Laura Grecka; Priļepa: Marlēna Keine, Inga Šļubovska-Kancēviča u.c.

Nākamās izrādes: 26. martā, 6., 12. jūnijā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Sēdvietu plānošana šobrīd atgādina “kuģu šaušanu”! Saruna ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu
2 dienas
IK
ILZE KĻAVIŅA
Kultūra
Bērnu kultūras trīsstūris. Kāpēc daudzi bērni pazīst teātri tikai kā Kuklačova kaķu teātri?
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Pēc smagas slimības mūžībā devies dzejnieks Juris Kronbergs
2 dienas

Lasītākie

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Bāriņtiesas surogāts? Grib reformēt bērnu aizsardzības sistēmu 1
3 stundas
LE
LETA
Veselam
Aizvadītajā diennaktī ar Covid-19 sasirgušo skaits teju dubultojies. Divi saslimušie atgriezušies no ārvalstīm
24 minūtes
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ekonomika
Palielina atbalstu ģimeņu mājoklim. Valsts garantiju varēs saņemt atkārtoti 1
3 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Mežaparkā kravas automašīnai izbirusi krava ar alus pudelēm
56 minūtes
MZ
Māris Zanders
Latvijā
Māris Zanders: Kad prezidenta neatkarība sāk atgādināt seno anekdoti par Nenotveramo Džo
4 stundas