No 1. janvāra kurināt drīkstēs tikai ar sertificētu šķeldu 78
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau no nākamā gada 1. janvāra spēkā stāsies ES regula, saskaņā ar kuru katlumājās drīkstēs kurināt tikai tādu šķeldu, kas ir sertificēta, kā ilgtspējīgi iegūta. Ja šķelda neatbildīs attiecīgiem kritērijiem, būs jāpērk CO2 kvotas, kas centralizētās siltumapgādes uzņēmumiem jeb lielo pilsētu katlumājām nozīmēs miljonu eiro izmaksas, kas savukārt atspoguļosies apkures rēķinos.
Problēmas būtība
Runa ir par Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. decembrī pieņemto Direktīvu par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu. Tā nosaka – no 2023. gada 1. janvāra no biomasas iegūtos energoresursus drīkstēs pārdot tikai tad, ja tie atbilst noteiktiem kritērijiem, tādējādi nodrošinot, ka katrā ES valstī izmantos tikai ilgtspējīgi atjaunojamu enerģiju. “Tas nozīmē, ka visai biomasai, kas tiek izmantota siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanā Latvijā, būtu jābūt iegūtai ilgtspējīgā ceļā, kas nodrošina minētā materiāla – koksnes – audzēšanu, kopšanu, izmantošanu (dedzināšanu) un atjaunošanu,” “Latvijas Biznesam” skaidro Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes loceklis Valdis Vītoliņš.
Lai gan direktīva pieņemta pirms pieciem gadiem, Latvijas valdība attiecīgo noteikumu projektu akceptēja tikai 2. novembra sēdē. Daudz par vēlu, ņemot vērā, ka ilgtspējas pierādīšanai teju, teju būs nepieciešams sertifikāts, bet Latvijā tāda joprojām nav. Proti, šāds sertifikāts turpmāk jāuzrāda par visu Latvijā izmantoto meža biomasu – šķeldu, kas ražota vai iegūta Latvijā vai ir importēta Latvijā. Ar piebildi, ka šķelda nedrīkst būt iegūta bioloģiskās daudzveidības mežos un aizsargājamās platībās. Tātad dabas parkos, liegumos, īpaši aizsargājamo sugu biotopu liegumos, mežos ar lielu bioloģisko daudzveidību – tur nedrīkst.
Ko jauninājums nozīmēs praksē
Saskaņā ar noteikumu anotācijā minēto, kurināmā piegādātājiem ar iekārtu jaudu virs 20 MW būs jānodrošina apliecinājums par cietās biomasas jeb šķeldas atbilstību ilgtspējas kritērijiem. Latvijā ir 30 komersanti, kas siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanai izmanto cieto biomasas kurināmo iekārtās ar kopējo nominālo ievadīto siltuma jaudu virs 20 MW, kā arī trīs komersanti, kas no meža biomasas kurināmā ražo elektroenerģiju iekārtās ar kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu virs 50 MW (piemēram, SIA “Rīgas BioEnerģija” un “Gren Latvija”).
Projekta anotācijā arī teikts – “noteikumu īstenošanas rezultātā varētu sadārdzināties biomasas kurināmā cena, palielināties siltumenerģijas tarifi siltumapgādes sistēmās, kur tiek izmantots biomasas kurināmais. Tas varētu pasliktināt Latvijas enerģētiskai nabadzībai pakļauto iedzīvotāju un mājsaimniecību rādītājus.”
Kurš kārtos papīrus?
Atbildīgajās iestādēs – VARAM, Ekonomikas ministrijā un Zemkopības ministrijā uzskata, ka Latvijā iegūtā šķelda noteikumiem pēc būtības principā atbilst, tomēr problēma ir pierādīt, ka tas tā ir. Bet kuram tad viss jāsakārto? Te skaidrības nav. Par CO2 kvotām atbildīga ir VARAM, par enerģētiku, tātad arī šķeldu, – EM, par kokrūpniecību – ZM. Lai gan par sertifikātu bija zināms labu laiku, jautājums tika futbolēts no vienas ministrijas uz nākamo, saskaņošanas procesu ievelkot līdz pēdējam brīdim. Tikmēr vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs 2. novembra valdības sēdē uzsvēra, ka enerģētika ir EM pārziņā, līdz ar to arī par šķeldas sertificēšanu jāatbild EM: “Eiropas Komisija vairākos dokumentos pateikusi, ka pamatā biomasa, kas tiek izmantota Latvijā, ir ilgtspējīgi iegūta un tur viss ir kārtībā. Vienkārši ir jābūt papīriem kārtībā, un šeit mēs gaidām no EM kā atbildīgās par enerģētiku virzību šajā jautājumā.”
Cik zināms, novembra nogalē VARAM plāno nozares dalībnieku tikšanos, kur, iespējams, kopīgi mēģinās risināt jautājumu par iespēju piemērot šķeldas sertificēšanai vienu no ES regulā definētajām iespējām. Tādas ir trīs. Pirmā – ES pastāv 14 tā dēvētās “brīvprātīgās shēmas”, taču sarežģītības dēļ Latvijā tās neizmanto. Otrā – katras valsts nacionālā sertifikācijas shēma. Arī tādas Latvijā joprojām nav. Trešā – komersanti biomasas ražotāji drīkst izmantot paši savu sertifikācijas shēmu. Un šeit uzņēmēju skati vērsti uz Zemkopības ministrijas pusi, jo tieši tā būtu atbildīga par jaunu Ministra kabineta noteikumu izstrādi, kas regulēs šo jomu.
Būtisks tarifu pieaugums
Tikmēr RTU asociētais profesors Edgars Vīgants sarunā ar “Latvijas Biznesu” uzsver – problēma nu jau samilzusi tiktāl, ka nebūtu pareizi to slēpt no sabiedrības. “Piekrītu, ka Latvijā mežizstrāde tiek salīdzinoši labi kontrolēta un gandrīz visa iegūtā šķelda faktiski ir ilgtspējīga – par to bažu nav. Problēma rodas birokrātiskajā sistēmā – kā lai to dokumentāli pierāda? Ja valstī nav izveidota un verificēta sistēma, kā to pierādīt, loģiski, ka siltumuzņēmumi paši to nevar izdarīt. Līdz ar to lielajiem siltumuzņēmumiem jārēķinās ar tarifu pieaugumu – vidēji 30 eiro par megavatstundu. Tas ir ļoti būtisks kāpums,” tā E. Vīgants. Arī viņš apliecina, ka problēmas sakne ir atbildības sadale starp vairākām ministrijām, kā rezultātā īsti atbildīgs neesot neviens. Ja īstenosies iecere izveidot jauno Enerģētikas ministriju, kura tad arī risinās šādas un līdzīgas problēmas, lietu virzība varētu būt daudz veiksmīgāka. Bet pagaidām, līdz gada beigām, noteikumus, kas regulē šādas sertifikācijas sistēmas radīšanu, vairs nevar pagūt izstrādāt un pieņemt.
“Patlaban Latvijā tiek izmantotas divas starptautiskas sertificēšanas shēmas, ko izmanto mūsu mežizstrādātāji un kokrūpnieki, taču tās enerģētiskās koksnes iegūšanas mērķim ES vēl nav apstiprinātas. Protams, Latvijai piemērotāka varētu būt sava nacionālā sertifikācijas shēma, taču to nevar izstrādāt un verificēt dažos mēnešos. Tas nozīmē, ka no jaunā gada lielajiem siltumražotājiem, kuri izmanto šķeldu, būs jāpērk CO2 kvotas – tāpat kā par importētu fosilo kurināmo,” uzskata E. Vīgants. Jautāts, kāpēc uzņēmumi laikus nav zvanījuši trauksmes zvanu par neizdarībām šķeldas sertifikācijā, viņš skaidro, ka nozares asociācija jau 2019. gadā Ekonomikas ministrijai rakstiski sniedza savu viedokli, bet normatīvā regulējuma sagatavošana nav komersantu darbības joma.
“Jā, mēs zinājām par problēmu, bet mēs nevaram izveidot MK noteikumus, tas jādara ministrijām. Ierēdņi mierina, ka problēma neesot steidzama, jo par kvotām varēšot norēķināties nākamajā gadā, bet tas ir vājš mierinājums patērētājiem, jo izmaksu pieaugums neizbēgami tiks iekļauts siltumenerģijas tarifā. Tāpat patiesībai neatbilstošs ir apgalvojums par bezmaksas kvotu piešķiršanu, jo tās ierobežotā apjomā tika piešķirtas tikai par fosilo kurināmo, par šķeldu kvotas nekad nav tikušas piešķirtas. Kopumā raksturojot visu šo situāciju, varu teikt vienu – mēs varam gausties par to, ka Latvijā nav savas naftas un gāzes, taču svarīgi ir apzināties, ka mūsu dabas dotie atjaunojamie energoresursi ir daudz vērtīgāki. Bet, ja tos izmantojot, mums ir jāpiemaksā tāpat kā par fosilo gāzi un akmeņoglēm, tas nav pareizi un ilgtspējīgi.”
