Smagos auto, tramvajus, autodrifterus un Vecrīgas ballētājus nedzirdam? Par motociklistu “apklusināšanas” ideju 28
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iekšlietu ministrija (IeM) un Rīgas dome pagājšnedēļ nāca klajā ar paziņojumu par kopīgu cīņu ar pārlieku skaļajiem motocikliem, plānojot pašvaldības policijai ļaut kontrolēt trokšņus.
Līdz augusta vidum IeM un Valsts policijas pārstāvji iesniegšot rīcības plānu par pasākumiem, lai līdz šī gada nogalei “valstī ieviestu neatbilstošu transportlīdzekļu radītā trokšņa kontroles sistēmu un nodrošinātu sekmīgu tās ieviešanu praksē”, teikts paziņojumā presei. “Rīgas dome gandrīz katru dienu saņem iedzīvotāju sūdzības par trokšņiem, taču pašvaldības rokās nav reālu instrumentu situācijas uzlabošanai,” norādījis Rīgas mērs Mārtiņš Staķis.
Pavasarī Rīgas Centra attīstības biedrība sāka kampaņu pret motociklu skaļumu, norādot, ka pārlieks troksnis nopietni ietekmē gan cilvēka garīgo, gan fizisko veselību.
Esmu ceļu satiksmes dalībnieks ar lielu pieredzi: vairāk nekā pusgadsimtu gājējs, vairāk nekā 40 gadus velobraucējs, motobraucējs un autobraucējs. Arī man krīt uz nerviem motobraucēji, kas nevietā (pie dzīvojamām mājām un sabiedriskās vietās, kur apgrozās cilvēki) vai nelaikā (naktī vai agrās rīta stundās) gāzē un rada pastiprinātu troksni.
Tajā pašā laikā nenoliegšu, ka piemērotā vietā un laikā skaļš motociklu troksnis (piedodiet, pat skaļāks par normu) man liek sacelties spalviņām uz rokas no iekšējas sajūsmas kā “Rammstein” koncertā. Bet negribu domāt, ka visiem jājūtas kā man. Nevar gan arī krist citā galējībā, kā kāda sabiedrībā pazīstama dāma, kas sociālos tīklos publicē video ar Rīgas centrā normālā skaļumā braucošu motociklu un šausminās par troksni, it kā turpat līdzās nebrauktu vēl skaļāki smagie auto, tramvaji, autodrifteri un nebļaustītos vakaru un nakts tusētāji.
Atceros laikus, kad dzīvoju Rīgā: vienā vietā modos agri no rīta līdz ar tramvaju čīkstoņu, otrā – cauru nakti no automobiļiem, kas drebināja bruģi, trešā – no skaļajiem krogu apmeklētājiem. Pametu Rīgu un tagad Pierīgas privātmājā guļu mierīgi. Lielpilsētai diemžēl ir savas blaknes, ar ko jārēķinās.
Bet kāpēc motociklu skaņu tā dzird? Galvenokārt tāpēc, ka tos ievēro, kad tie brauc atsevišķi, un tiem ir citas skaņas frekvences, konstruktīvi lielāki dzinēja apgriezieni nekā auto. Pastāviet Rīgā uz Krasta ielas. Tur arī daudz motociklu, bet tos nedzird, jo viņu skaņa iekļaujas kopējā troksnī.
Eiropā sertificēto katra motocikla trokšņu līmeni Latvijā pēc dažādiem datiem pārsniedz no viens līdz četriem procentiem. Pret viņiem arī jācīnās. Skaņu pārbauda arī tehniskajās apskatēs, kas motocikliem ir reizi divos gados. Protams, pēc apskates tehniski viegli izpūtēju atkal atbrīvot no klusināšanas elementiem.
Grūtāk cīnīties ar motobraucējiem, kas ar maksimāliem apgriezieniem izbauda katru pārnesumu. Bet arī automašīnas ir skaļas, kad līdzīgi brauc.
Ceļu satiksmes eksperts un Latvijas Motoklubu asociācijas pārstāvis Satiksmes drošības padomē Oskars Irbītis uzskata, ka IeM un Rīgas dome jaucas Satiksmes ministrijas kompetencē, arī Satiksmes drošības padomē motociklu trokšņu jautājums esot izdiskutēts – tiesiskais risinājums pietiekams.
Trokšņotāji jāsoda. Valsts policijai ir mērierīces. Ministrijai vajadzētu rūpēties, lai uz ceļiem būtu policisti, kas ķertu trokšņotājus un mērītu skaņu, kas gan nav viegli, jo skaņa atkarībā no vides mēdz gan pastiprināties (tuneļos, zem tilta), gan slāpēties (apstādījumos, parkos).
Savukārt Rīgas domei vajadzētu domāt, kā mazināt galvenos pilsētas trokšņus, kas nāk no dzelzceļa, tramvajiem un smagajiem auto, ne tikai iet šauras motociklu nīdēju grupas pavadā, domā O. Irbītis. Un tos motobraucējus, kas, piemēram, pulcējas vakaros Rīgas centrā un skaļi rūcina savam priekam, pašvaldības policija var sodīt par huligānismu.
Jāpiebilst vēl kāds aspekts – gan mana, gan citu motobraucēju pieredze liecina: motocikla, kas ir mazāks par automobili, radītais troksnis palīdz to padarīt pamanāmāku autovadītājiem. Ja ar acīm nepamanīs atpakaļskata spogulī, toties sadzirdēs ar ausīm, līdz ar to ir drošāk. Man pašam daudzas reizes ir gadījies, ka autovadītājs tevi nemaz manevru laikā neredz, iekams neesi kārtīgi uzgāzējis.
Motobraukšana lieliski nomierina un atbrīvo no stresa. Pie psihologa prakses durvīm nestāv motocikli. Ja arī kāds stāv, tas ir paša psihologa motocikls. Neliegsim motoprieku!
