Kultūra
Literatūra

“Man nepatīk vīrišķīgas īpašības sievietes raksturā.” Intervija ar režisori Ilonu Brūveri par viņas jaunāko veikumu – Leimaņu dzimtas hroniku0


Ilona Brūvere
Ilona Brūvere
Foto – Timurs Subhankulovs

Māra Lapsa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Grāmatas izdošana līdzinās bērna palaišanai pasaulē, kad viņš ir pieaudzis un gatavs patstāvīgai dzīvei. Šādu mirkli piedzīvojusi kino un televīzijas režisore Ilona Brūvere, kura lasītāju vērtējumam nodevusi dokumentālās prozas žanrā sarakstītu stāstu par Latvijā pazīstamu mākslinieku dzimtu.

Viens no Ilonas Brūveres jaunākajiem garadarbiem ir Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs “Sniegu ēst nedrīkst”, kas pie lasītājiem nonāks grāmatā, kuru laidīs klajā izdevniecība “Latvijas Mediji”.

Kāpēc jums šķita svarīgi izstāstīt aktrises Baibas Indriksones un režisora Aleksandra Leimaņa dzimtas stāstu?

Par grāmatas tēmas izvēli jāsaka paldies “Latvijas Mediju” grāmatu apgāda vadītājai Evijai Veidei, apstākļu sakritībai un manai kādreizējai un ļoti mīļai kolēģei Ilzei Vītolai.

Es izvēlējos grāmatas stilistiku, žanru (dokumentālā proza) un nosaukumu, kam pamatā Baibas un Aleksandra pirmā dialoga fragments.

Šo dzimtas vēstures hroniku par stāstu īsti negribas saukt, tās vairāk ir atklāsmes par dzīves ritumu, par notikumiem un nenotikumiem, par priekiem, bēdām, par sagadīšanos un liktenīgiem pavērsieniem.

Tās ir liecības par spēcīgas un spilgtas radošas dzimtas likteņiem, dzīves sakritībām, patikšanām un nepatikšanām. Par laimi. Par ikdienu. Par vilšanos. Par darbu. Par panākumiem un neveiksmēm. Par visu, kas saistīts ar dzīvu dzīvotu dzīvi.

Tāds vairāk episks stāstījums par dzīvi un mīlestību trijās paaudzēs, aizsākoties ar jaunas aktrises Baibas Indriksones un režisora Aleksandra Leimaņa laulībām, turpinoties viņu dēla, Nacionālās operas galvenā baletmeistara Aivara Leimaņa un viņa sievas, uzņēmējas (un kādreiz arī baletdejotājas un horeogrāfes) Guntas Leimanes dzīves līkločiem.

Un tālāk jau Leimaņu dzimtas vēsturi atklājot ar viņu meitas, neatkārtojamās baleta solistes un horeogrāfes Elzas Leimanes, un viņas brāļa, mūziķa un uzņēmēja, Gusta Leimaņa acīm. Esmu pateicīga Leimaņu ģimenei par uzticēšanos, dzīves gudrajām sarunām un vienmēr tik sirsnīgo uzņemšanu.

Es atceros Aleksandru Leimani jeb Otoviču septiņdesmito gadu sākumā enerģiski steidzoties pa Rīgas kinostudijas gaiteņiem “Vella kalpu” uzņemšanas, skaņošanas un montāžas laikā, režisora noteikto runas manieri un balsi.

Viņa apaļīgajā stāvā bija kas ļoti aizkustinošs. Un mēs, mazās meitenes asistentes minisvārkos, no Aleksandra Leimaņa mazliet baidījāmies arī tad, kad nestrādājām ar viņu kopā.

Domājot par dzīvi šodien, uzzinot tik daudzus svarīgus faktus no režisora dzīves un pati tagad esot režisora vecumā, kādu es viņu atceros no jaunības laikiem, viss izskatās pavisam citādi.

Režisors ļoti pārdzīvoja savu aiziešanu no kinostudijas, lai gan pats izlēma spert šo soli. Viņam bija savi iemesli. Šodien es zinu, ko tas nozīmē. Un tas man šķiet svarīgi, lai stāstītu par dzīvi.

Grāmata veidota dokumentālās prozas žanrā un stilistiski ļoti līdzīga manām dokumentālajām filmām, kuru scenārijus es parasti rakstu pati. Šoreiz stāstā gan nav spēles elementu un “Sniegu ēst nedrīkst” izstāstu nevis es, bet gan Leimaņu dzimta, es tikai palīdzu tam notikt grāmatas formā.

Kā un cik ilgi noritēja darbs pie grāmatas? Tās bija intervijas ar dzimtas pārstāvjiem, izpētes darbs bibliotēku arhīvā, sarunas ar līdzcilvēkiem?

Pie grāmatas strādāju no pagājušā gada rudens. Es tās nesauktu par intervijām, kurās tikos ar Baibu, Aivaru, Elzu, Guntu un Gustu. Tās bija sarunas par dzīvi, kurās ieklausoties veidojās grāmata, dokumentāla Leimaņu dzimtas hronika.

Arhīvā strādāju tikai ar bildēm un dokumentiem, kas tiks publiskoti grāmatā, bet par notikušo laika posmā no 1950. līdz 2020. gadam stāsta paši grāmatas varoņi.

Man nepatīk grāmatas, kas sausi atstāsta dzīvesstāstus, balstoties uz vēsturiskiem dokumentiem. Esmu par dzīviem dokumentāliem stāstiem vai poētiski filozofiskām autora versijām.

Šoreiz tas ir atdzīvināts un saistošs hronikas dokuments prozā, kas stāsta par dzīvi un kuru kopā ar Leimaņu dzimtu un viņiem tuvākajiem cilvēkiem apkopoju grāmatā lasītājam pieejamā un, cerams, arī saistošā formā.

Grāmatā nav nejaušu cilvēku. Bez Aleksandram Leimanim tuvākajiem ģimenes locekļiem savās atmiņās dalījušies aktrise Olga Dreģe un režisors Jānis Streičs.

Kaut es negribu atklāt visus grāmatas noslēpumus, bet ir kāds, ko neizdosies noslēpt;

Jānis Streičs Aleksandru Leimani vienmēr uzskatījis un izjutis kā savu tēvu, bet Aleksandra dēls Aivars bērnībā bijis lepns uz savu lielo brāli.

Jānis studējis režiju pie Otoviča, jūsmojis par skaisto ekrāna zvaigzni Baibu Indriksoni, un, nonākot viņu mājās, vairs nekad nav bijis svešs cilvēks.

Streičs ne tikai bijis tuvākais Otoviča režisora asistents, bet gan arī brīdi pa brīdim dzīvojis pie Leimaņiem, pirms kāda laika daloties atmiņās par to arī savā grāmatā.

Viss jau sākas ar Otoviču un Baibu, un te atklājas vēl viens negaidīts pārsteigums lasītājam – Aleksandra Leimaņa tuvākais draugs ir Jura Podnieka tēvs, slavenais padomju laika kinožurnālu diktors, skanīgās ekrāna balss īpašnieks Boriss Podnieks.

Viņiem ir daudz ko pārrunāt, viņi kopā stāda dārzu, brauc medībās un dažreiz arī kopā iedzer.

Rakstot jums ir viegla roka vai arī to izjūtat kā mokošu procesu?

Es visu daru ātri un viegli. Arī jebkura veida rakstu darbus. Mokos laikam vairāk dzīvē, nevis darbā. Bet mokošs process tas man noteikti bija jaunībā, tikai tas ir jau diezgan sen.

Ar gadiem ne tikai darbi, bet arī dzīve ļaujas vieglāk. Laikam vairs nav tik daudz nezināmo un nākas samierināties ar daudzām lietām, kas agrāk bijušas nepieņemamas.

Vai profesionālais rūdījums, kas uzkrāts, strādājot dokumentālajā kino, žurnālistikā, arī tulkojot grāmatas, noderēja?

Dokumentālā proza ir žanrs, kas mani saista tāpat kā dzīvesstāsti, par ko parasti veidoju filmas. Cilvēku likteņi ar savu emocionālās, jutekliskās un tēlainās pasaules klātbūtni.

Izzinot tos, lasītājam ir iespēja ieraudzīt un izdzīvot ne tikai savu, bet arī daudzas citas un dažādas dzīves. Jau veselu viena cilvēka mūžu nodarbojos ar to, lai mani stāsti sasniegtu skatītāju vai lasītāju, lai neatstātu vienaldzīgu.

Valodu es uztveru kā zīmes, kā saziņas hieroglifus, kas mani interesē tikai pēc kategorijas – patiess vai nepatiess.

Nepanesu varaskāras valdonīgas manipulatīvās intonācijas, tajās valoda dokumentālā darbā, kas liecina par patiesiem notikumiem, degradē notikumus, tādi stāsti mani garlaiko, toties augstu novērtēju spēles momentu arī literatūrā.

Leimaņu dzimtas sāgā ir fragments, kuru plānoju izstrādāt kā spēles elementu. Tās ir Leimaņu atmiņas par Otoviču, kas dažas ļoti sakrīt un tās pat var atkārtot vārds vārdā.

Bet lasītāju tās sasniegs ikreiz ar citām niansēm, jo nav vienādas atmiņas, tā katram cilvēkam iekrāsota ļoti personīgi.

Manuprāt, ikviens, kas nodarbojas ar jebkāda veida rakstīšanu, neapzināti pastāsta ne tikai to, par ko raksta, bet arī par to, ko un kā lasījis, kā un kādās valodās komunicē un ko paspējis dzīvē ieraudzīt.

Kad top skaidrs – jāliek punkts, grāmata ir gatava?

Tas punkts atnāk pats. Grāmata pati sevi stāsta, es tikai pierakstu vārdus, un tad, kaut kad, kad viss ir pateikts, ir jāliek punkts.

Bet man grāmatās tāpat kā kinoscenārijos patīk apļveida dramaturģija. “Sniegu ēst nedrīkst” nav izņēmums.

Jau 18 gadu vecumā sākāt strādāt Rīgas kinostudijā par režisoru un montāžas asistenti, bet pāris gadu vēlāk pati izmēģinājāt roku režijā. Ar ko jūs savaldzināja dokumentālais kino?

Man šķiet, ka dzīve, neskatoties uz visiem liktenīgajiem notikumiem, tomēr ir sagadīšanās virkne. Par to bieži liecina fakts, ka radošajās profesijās veiksmīgāki ir nevis tie, kas sapņojuši par to visu mūžu, bet gan tie, kas nejauši atnākuši līdzi draugam vai draudzenei uz iestājpārbaudījumiem.

Kad astoņpadsmit gadu vecumā beidzu Rīgas 50. vidusskolu, kur no pirmās klases biju mācījusies angļu valodu, vecāki cerēja, ka es iestāšos Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē.

Tas man nelikās saistoši, bet Teātra fakultātes iestājeksāmenos izkritu. Šodien tāda profesijas izvēle varētu šķist mazliet dīvaina, jo neesmu taču garkājaina skaistule, bet tolaik tik daudzas meitenes sapņoja par tik cēlo un neaizsniedzamo aktrises profesiju.

Savukārt puiši pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sapņoja kļūt par kosmonautiem. Tā bija padomju bērna sapņu epogeja, tāpat kā šodien programmētājs, kas pelna daudz naudas un prot manipulēt ar elektroniku.

Skaidrs ir tas, ka par dokumentālo kino vai kino vispār nesapņoju. Tā sagadījās apstākļi, mans tēvs pazina kinostudijas direktoru, mani paņēma par asistenti, un es sākumā vispār neko nesapratu no tā, kas tai studijā notiek.

Vienīgais, kas man tur patika, bija garie studijas gaiteņi, kuros vienmēr varēja satikt laipnus un sirsnīgus cilvēkus un justies piederīgai, kā mājās. Mēs hronikā katru dienu braucām uz filmēšanām, vēlu atgriezāmies un bieži no montāžas neizgājām vairākas dienas, veidojot ekrānam dzīvesstāstus.

Ar visu to nodarbojoties, radās ilūzija, ka tu, kas sižetu uzfilmē un tad uzmodelē gala rezultātu, dzīvo arī vēl šo savu varoņu dzīvi. Katram, kas sācis ar to nodarboties, tā ir kā narkotika, tas ievelk neapzināti un no tā ir gandrīz neiespējami atteikties.

Jums ir arī diezgan unikāla pieredze – pirms 40 gadiem padomju dzīves realitāti nomainījāt pret kardināli atšķirīgu dzīves modeli, pārceļoties uz Vācijas Federatīvo Republiku, kurp devāties līdzi dzīvesbiedram. Šis laiks jums bijis diezgan bagāts radošajā ziņā. Vai svešzemniecei bija viegli pastāvēt Vācijas kultūrtelpā?

Visu to laiku – desmit līdz piecpadsmit gadus – neviens nelika justies kā svešzemniecei. Uzreiz saņēmu pilsoņa pasi, lai gan sākumā runāju tikai angļu valodā. Vāciski nepratu.

Valodas kursos, kurus pirmajā gadā cītīgi apmeklējām, valodu jau neviens neiemāca. Es vācu valodu iemācījos, dzīvojot un strādājot vācu vidē un naktīs lasot Kafku un Rilki.

Un vissāpīgākā bija apziņa, ka nekad vairs nevarēšu atgriezties mājās, un, kad kopā ar vīru šajā laika posmā apmeklējām trimdas latviešu pasākumus, es vienmēr ļoti saskumu, restorāna troksnī klausoties neizkoptajā latviešu valodā un sarunās.

Bija žēl šo cilvēku un mazliet arī sevis. Pēc tam es tur vairs negāju, jo katra šī tikšanās bija ļoti sāpīga.

Mani draugi un kolēģi bija vācu intelektuāļi, mākslinieki, rakstnieki, jaunie kino režisori un producenti.

Mums vienmēr bija ko pārrunāt, un mēs Hamburgā nereti tikāmies “Filmhaus kneipe”, kur astoņdesmitajā gadā ar Hamburgas zemes atbalstu vecā rūpnīcā tika izveidota radošā apvienība “Hamburger Filmbuero”, par kuras vadītāju pēc pāris gadiem kļuva slavenais Berlīnes kinofestivāla eksdirektors Dīters Kosliks.

Viņš atbalstīja manas filmas – 1981. gadā es jau filmēju Vācijā, bet 1985. gadā Berlīnē prezentēju Hamburgu Berlīnes kinofestivālā. Sāku aizrauties ar autorkino žanru, kas man līdz tam bija diezgan svešs, Minhenes kino muzejā restaurēju mēmā kino klasiku kopā ar leģendāro vācu kino kritiķi Enno Patlasu.

Un pēc nelaimīgas iemīlēšanās kādā kinooperatorā un aiziešanas no vīra mājām nodzinu matus uz nullīti.

Ar autorkino vien ierindas režisors neko daudz nevar nopelnīt, bet man no Rīgas kinostudijas laikiem bija pūrā dota montāžas režijas prasme, kas vienmēr sajūsmināja manus vācu kolēģus, viņi bieži mani angažēja arī kā montāžas režisori.

Arī filmēja mani, jo laikam tomēr biju citādāka nekā viņi. Bet citādāka es esmu arī šeit, kur esmu dzimusi. Ar vairākiem kolēģiem sapratos ļoti labi, un mēs veidojām kopdarbus televīzijai, bet visām savām autorfilmām scenārijus esmu rakstījusi pati. Astoņdesmito gadu vidū es jau dzīvoju un domāju vācu kultūrtelpā, ar liktenīgu apziņu, ka nekad vairs nevarēšu atgriezties mājās, Rīgā.

Tam veltīta arī mana filma “Eine ungenaue Erinnerung an eine Urkunde” /”Viņš un Viņa. Atmiņas”.

Deviņdesmitajos gados pēc gana ilgstošas prombūtnes atgriezāties Latvijā, atsākāt darbību Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu studijā. Kā jūs raksturotu šo laiku savā dzīvē, kad valstī notika pamatīgas pārmaiņas?

Redzot to, kas notiek, zināju, ka lielākā daļa manu kolēģu zaudēs darbu un ka šīs pārmaiņas nenesīs tikai romantiskas vēsmas. Bet man tolaik neviens neticēja.

Ar mani viss bija citādi, es gribēju veidot jaunu izklaides avīzi, kādas vēl Latvijā nebija, sāku strādāt ne tikai kinostudijā, bet arī televīzijā. Gribēju medijus atbrīvot no štampiem. Man bija ko darīt.

Sākumā es atbraucu tikai uz pāris mēnešiem, brīdinot savu juristu Hamburgā, lai meklē mani, ja neatgriežos atpakaļ noteiktajā laikā. Bija bail, ka mani var izsūtīt uz Sibīriju. Tikai pēc pāris gadiem es atgriezos pavisam.

Esat dokumentālās spēlfilmas žanra iedibinātāja Latvijā. Kāpēc jums ir tuva šī izteiksmes forma?

Tas ir žanrs, kuru iemīlēju vēl Vācijā, sākumā mani tas šokēja, jo pie mums labākajā gadījumā dokumentālās filmās tika ieviesti ilustratīvi spēles elementu fragmenti, bet būvēt filmas dramaturģiju uz spēli, kas nav pierādījums, bet atbilst laikmeta garam un noskaņām, jo ataino tipisko gan raksturos, gan noska-ņā, ir neiedomājami aizraujošs ceļojums gan autoram, gan, manuprāt, arī skatītājam.

“Tapieris”, “Versija Vera”, “Ievainotais jātnieks”, “Konstrukcijas” – tās ir kolorītas portretfilmas par spilgtām personībām Latvijas kultūrā. Kāpēc jūsu redzeslokā nonāk šīs jomas pārstāvji, nevis, teiksim, ārsti, juristi vai zemkopji?

Tēmas izvēle nereti saistīta ne tikai ar manu vēlēšanos, gribēšanu vai interesēm. Man pašai ārsti un zemkopji varbūt pat šķiet interesantāki. Bet kā producentei savas vēlmes tomēr jāsalāgo ar aktuālo pasūtītāja, finansētāja, Nacionālā kinocentra, Kultūrkapitāla fonda vai Kultūras pārvaldes politiku.

Pērn pirmizrādi piedzīvoja jūsu jaunākā filma “Konstrukcijas”, kas vēsta par dzejnieku un tulkotāju Uldi Bērziņu. Kādi patlaban ir jūsu plāni dokumentālā kino lauciņā – vai nākamais filmas varonis jau nolūkots?

“Konstrukcijas” rudenī pie-dzīvos starptautisku pirmizrādi vienā no lielākajiem un nozīmīgākajiem dokumentālo filmu festivāliem “International Documentary Filmfestival Shefield”.

Tas mazliet kompensē Latvijas televīzijas un kino vides distancēto attieksmi pret šo filmu. Bet nākamo scenāriju sākšu rudenī, un tā būs filma par desmit sievietēm kinorežisorēm Latvijā.

Dokumentālo filmu režisors ir visai vīrišķīga profesija. Vai tā ir jūs kaut kā ietekmējusi, mainījusi?

Man nepatīk vīrišķīgas īpašības sievietes raksturā. Un tas, ka strādāju šajā profesijā, ir nejaušība, nevis vēlme.

Darbs noteikti manī iekrāsojis vairākas vīrišķīgas rakstura iezīmes, ar kurām sadzīvoju diezgan grūti.

Lai gan jāatzīst, ka, esot tādai, kāda esmu patiesībā, dzīvē nācies piedzīvot diezgan daudz ciešanu. Sievietei pāri darīt ir viegli, jo viņa paļaujas, pakļaujas un, manuprāt, arī apbrīno vīrieti, kas vīrieti ar laiku var neiedomājami garlaikot.

Tā ir uzbūvēta pasaule, tikai mums to bērnībā neviens cilvēks nesaka, jo tad jau visas tās dzīves spēles nedarbotos.

Jūsu biogrāfijā nozīmīga vieta ierādīta arī žurnālistikai – esat strādājusi gan drukātajā presē, gan radio un televīzijā. Kāpēc šis sānsolis prom no dokumentālā kino?

Latvijā strādāju vairākos mediju žanros tāpēc, ka tie man visi šķiet saistoši, bet galvenokārt tāpēc, ka nav mums tādas kinostudijas ar algotiem štata režisoriem un autoriem.

Gadus septiņus esmu strādājusi arī sabiedrisko attiecību jomā. Tā bija diezgan briesmīga pieredze.

Tur pirmoreiz iepazinos ar tādu parādību kā mobings. Lai varētu dzīvot un iztikt, nauda taču jānopelna katru mēnesi bez izņēmuma, ne tikai tad, kad esi uzvarējis kādu konkursu.

Savulaik esat atzinusi, ka jums dzīvē pietrūkst stabilitātes. Šobrīd tā daudzi var apgalvot, jo pandēmija un tās dēļ ieviestā ārkārtas situācija valstī ir pamatīgi sašķobījusi cilvēku ierasto dzīvi.

Kā šie notikumi ietekmējuši jūsu dzīvi? Vai domas par dokumentālās filmas uzņemšanu nav jāatliek uz nezināmu laiku?

Tā kā šogad nākamajai filmai plānoju rakstīt tikai scenāriju, tad pagaidām par to nedomāju.

Man ļoti žēl tos daudzos cilvēkus, kas šīs vai iepriekšējās krīzes laikā zaudējuši darbu, bet dzīve laikam tikai retajam ir pastaiga pa rožu dārzu. Sekos emigrācijas vilnis, cilvēki sāks dzīvi pavisam no jauna kur citur, citi dosies uz laukiem pie radiem.

Dzīve daudziem cilvēkiem mainīsies. Daudziem paliks nepiepildīti sapņi. Pandēmijas fakts, kas īstenībā Latviju tā nopietni pagaidām vēl nemaz nav vēl skāris, ir biedējošs.

Dzīve pēc tam noteikti būs citāda. Kāda tā būs, to mēs laikam nezinām neviens.

Kas ir tie spēka un atbalsta punkti, kuri liek jums nepadoties, izturēt un doties tālāk?

Nekas jau vairs nav jāiztur. Mans vīrs Artis pašreiz ļoti rūpējas par mani. Dēls darbu nav pazaudējis. Mammai pagājušajā gadā nosvinējām 90. dzimšanas dienu. Mana mīļā brāļa meita Lita iemīlējusies. Man arvien patīk pucēties.

Leimaņu dzimtas hronika

Ilona Brūvere

kinorežisore, scenāriste, žurnāliste un publiciste

Dzimusi 1954. gada 10. jūnijā Līvānos.

Absolvējusi Rīgas 50. vidusskolu.

No 1972. līdz 1979. gadam strādājusi Rīgas kinostudijā par režisoru un montāžas asistenti.

Vairāk nekā desmit gadus dzīvojusi un strādājusi VFR.

1990. gadā atgriezusies Latvijā, atsākusi darbu Rīgas kinostudijā – uzņēmusi filmas “Duo”, “Trakonams ar Dāvi”, “6. tramvajs”, “Lūgšana”, “Karalienes vizīte” un “Atmiņas par cirku”.

Vairākkārt nominēta Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”, ko saņem 2012. gadā par dokumentālo spēlfilmu “Versija Vera”. Filma tiek nominēta piecās profesionālās kategorijās.

Ar sešām profesionālajām nominācijām Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” 2014. gadā sagaida Brūveres dokumentālā spēle “Tapieris”.

Dzīvesbiedrs Artis Rutks, profesionāls dizaingrafiķis, pievērsies reklāmu, katalogu un grāmatu dizainam.

Dēls Matīss Rutks.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

GL
Gunta Lūse
Horoskopi un mistika
“No milzu ozoliem nāca tik jaudīga enerģija, ka elpa aizrāvās. Šie koki ir apmēram 400 gadu veci! ” Kā Miervaldis izveidoja dižozolu taku, kur gūt līdzsvaru un spēku 1
8 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Ugunsgrēkā daudzdzīvokļu ēkā Čehijā gājuši bojā desmit cilvēki
4 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Kamēr Pūce slēpjas kā vēzis alā, Krišjānis pa ballēm laiž, bet zakatistovi devušies uz dzimto planētu!” Egila Līcītša feļetons
4 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
“Pamēģiniet iztikt ar 300 eiro, šo cilvēku dzīve kļūst par izdzīvošanu,” Arhibīskaps Vanags par pensijām, NĪN un korupciju Rīgā 12
13 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
Polija kļūst par “Trampa fortu”, papildinot ASV karavīru skaitu valstī. Krievija solās “turēt roku uz pulsa” 6
17 stundas