Anda Līce: Jo mazāk mūsu rīcībā ir faktu, jo vieglāk aplipt ar šaubām 30
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tas nav tik viennozīmīgi.” Šis ir viens no pēdējā laikā ļoti bieži dzirdamiem izsaucieniem, kas jebkurā aktuālā jautājumā spēj sabiedrību šķelt un sēt šaubas.
To plaši izmanto Kremļa troļļi – Padomju Savienībā pielietoto ārzemju ziņu jeb “naidīgo balsu” slāpētāju mūsdienu paveids.
Tie darbojas, gan fiziski piedaloties diskusijās, mītiņos un citās akcijās, gan virtuāli – viedokļiem pretnostatot savus komentārus par tā vai cita notikuma neviennozīmīgumu. Tiklīdz kādā no ziņu kanāliem parādās faktos balstīti viedokļi, tā tūlīt klāt arī šo viedokļu apšaubīšana.
Kremļa milzīgā propagandistu, troļļu un aģentu armija šodien ir iespiedusies arī visās pasaules starptautiskajās organizācijās, “Amnesty International” ieskaitot.
Krievijas iebrukums Ukrainā gan no starptautisko tiesību, gan pasaulē gadsimtiem ilgi uzturētiem cilvēcības likumu viedokļiem ir viennozīmīgi noziegums.
Taču tas, ka arī Latvijā atrodas personas, kas apšauba ukraiņu taisnīgo cīņu pret iebrucējiem, liek domāt, iespējams, ikvienā no mums snauž tāds mazs trollītis.
Troļļu galvenais uzdevums – iesēt šaubas. Jo mazāk mūsu rīcībā ir faktu, jo vieglāk aplipt ar šaubām. Viss viens, vai runa ir par slimībām, vakcīnām un zālēm vai dažādiem politiskiem un ekonomiskiem satricinājumiem.
Maldās tie, kas domā pasargāt sevi, nelasot, neskatoties un neklausoties nekādus nepatīkamus faktus.
Jā, reizēm to ir pārāk daudz, tie var būt tīšuprāt sabiezināti, mūsu prāts un nervu sistēma var nebūt gatava to visu sagremot, tomēr, aizbāžot ausis un aizverot acis, mēs taču sevi no īstenības tik un tā nepasargāsim. Lai arī cik rūgta būtu patiesība, tā ir un paliek gan mūsu vienīgais ierocis, gan bruņas.
Mūsu milzīgā un skaistā planēta Zeme šodien ir kļuvusi pārredzama un biedējoši maza. Tik maza, ka uz tās vieniem jau drīz nebūs vietas, jo kādiem citiem šķiet, ka viņiem vajag vēl un vēl.
Impēriju vēsturē šajā ziņā īpašu vietu ieņem Krievija. Nemitīgā cenšanās iespiesties aizvien jaunās, ne tikai citiem piederošās ģeogrāfiskajās teritorijās, bet arī prātos un dvēselēs, neprasme saimniekot savā zemē un tieksme tajā vainot visu pasauli krievu tautu šodien ir novedusi pie milzīgas traģēdijas.
Par izplešanos uz āru liecina savas vēstures aizmiršana un noliegšana, neprātīga vēlme pēc pilīm, jahtām, privātām lidmašīnām un satriecoši zemā morāle itin visos jautājumos.
Un milzīgās neapgūtās iekšējās teritorijas cilvēkos tikmēr pārpurvojas, bet viņi paši nemanāmi pārvēršas troļļos un orkos.
Tā sekas – Krievijas iebrukums Ukrainā un tās okupētajā daļā rīkotās zvērības. Tas nu gan ir viennozīmīgi.
