“Tas patiešām ir traki, ka nevari samīļot!” Kā visvairāk pietrūkst šajā ierobežojumu laikā? 0
Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Edgars Kramfts Bērzaunes pagastā: “Visgrūtāk pierast, ka nevaru reizi nedēļā, kā tas bija agrāk, tikties ar kolēģiem vīru kora “Gaiziņš” mēģinājumā. Un ka nevaru ar kori doties uz kādu koncertu.
Esmu sabiedrisks cilvēks, gribu būt kustībā, bet tagad vairāk jādzīvo mājās. Lai vieglāk būtu to visu pārdzīvot, ik pa laikam sev uzsaucu – kur esi, tikšanās prieks?
Vairāk laika veltu savai bišu saimei un dārzam, pārdomām par tuviem cilvēkiem, grūtību salīdzināšanai agrākos laikos un tagad.
Ļoti traucē, ka televīzijā ziņās jāskatās “izspokotas” sejas un jāklausās nedabisks runas veids, kas rodas attālināto pieslēgšanos dēļ. Bet čīkstēt nedrīkst, jāprot kompensēt ar kaut ko citu, kaut vai kādu jauno grāmatu palasot.”
Spodra Purviņa Jēkabpilī: “Visvairāk pietrūkst tā mīļuma, kāds var būt tikai klātienes attiecībās.
Tas patiešām ir traki – ka nevari samīļot. Man ir divi mazmazdēliņi, viens dzimis svētdienā, otrs – trešdienā.
Tad nu es izdomāju – ja nevar ciemoties, kā nākas, tad jāatrod kāds cits tikšanās prieks, rakstu svētdienas un trešdienas stāstiņus. Uzrunāju savus mazmazdēliņus, stāstu par savu un savu bērnu un mazbērnu bērnību, atceros savus vecākus un vecvecākus.
Un tiem stāstiņiem no sava plašā fotoarhīva piemeklēju piemērotus attēlus. Tā atklāju savas dzimtas spēku. Un vēl – apadu savus mīļos. Adot var padomāt, atcerēties, pasapņot. Arī tā rodu iespēju tikties, jo šajā laikā ir bīstami atsvešināties.”
Astrīda Siliņa Pļaviņās: “Man grūti sevi noskaņot uz samierināšanās viļņa, uz to, ka jāiztiek bez Rīgas teātru izrādēm, jo esmu liela teātra cienītāja.
Sāpīgi bija dzirdēt, ka Nacionālā teātra direktors paziņo par sezonas slēgšanu. Kas notiks ar Dailes teātri un citiem teātriem, ar daudziem aktieriem?
Labi, ka meklē iespējas veidot izrādes televīzijā un ka var mierīgāk skatīties dzīves teātri, iedziļināties un saprast.”
